SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” valde maija mēneša mediķa titulam izvirzījusi vienu no slimnīcas ilggadīgajām darbiniecēm, personāldaļas vadītāju Litu Eglīti. Viņa izvirzīta gan par krietno darbu un ieguldījumu daudzu gadu garumā slimnīcas labā, gan ņemot vērā, ka 12. maijā atzīmē starptautisko māsu dienu un viņa godam pārstāv savas profesijas – medicīnas māsu saimi. Litu Eglīti aicināja uz sarunu.

Slimnīcā nostrādāti gari darba gadi. Kā sākāt šeit savas gaitas?

Slimnīcā strādāju kopš 1974.gada augusta un šogad būs jau nostrādāti 46 gadi. Mācījos Rīgas 4.medicīnas skolā un pēc absolvēšanas sāku strādāt Jēkabpils slimnīcas pirmajā terapijas nodaļā, kas tolaik atradās ēkā, kur šobrīd ir pilsētas dome. Toreiz nodaļu vadīja dakteris Guntis Beķeris. Terapijā nostrādāju 11 gadus. Veicu visus māsas darbus. Tajā laikā bija daudz pacientu, reizēm pat 100 pacienti nodaļā. Pēc 11 gadiem māsas darbā, 1985.gadā, man nācās mainīt nodarbošanos slimnīcā. Tas bija saistīts ar veselību, nedrīkstēju turpināt darbu ar medikamentiem un sāku slimnīcā strādāt par kadru inspektori. Tagad esmu personāldaļas vadītāja.

Kāda ir Jūsu darba ikdiena?

Agrāk, kad sāku strādāt slimnīcā bija daudz vairāk darbinieku nekā ir tagad, jo pie slimnīcas kā vienots kolektīvs skaitījās arī Aknīste, Viesīte, visas lauku ambulances un pilsētas medpunkti, piemēram, cukurfabrikas medpunkts. Tāpat arī slimnīcas kolektīva daļa bija visas bērnudārzu medmāsas, dispansera un sanepidstacijas darbinieki. Toreiz kopumā slimnīcai bija gandrīz tūkstoš darbinieku, tagad ir 520. Mana ikdiena ir darbs ar papīriem, es atbildu arī par slimnīcas arhīvu. Vairāk kā 20 gadus pildīju arī slimnīcas vadības sekretāres pienākumus. Veicu vairākus darbus – personālvadība, lietvede, sekretāre un arhīvs. Tas ir darbs gan ar papīriem, gan arī cilvēkiem, ne tikai slimnīcas darbiniekiem, bet arī ar pacientiem gan no pilsētas, gan laukiem, ar katru jāspēj un jāprot kontaktēties. Jāsaprot vai cilvēks ir tendēts uz sūdzēšanos vai ar viņu var vienoties.

Ir dažādas situācijas slimnīcā. Taču, runājot par slimnīcas personālu, es varu teikt tikai labu. Man ir laba sadarbība gan ar vadību, gan ar ārstiem, gan ar nodaļu virsmāsām. Slimnīcas darbinieki ir labi, atsaucīgi un izpalīdzīgi, mums domstarpību nav.

Cenšos ievērot principu, ka darbs ir darbs un tas ir jāšķir no draudzības. Viena lieta ir draudzība, cita – darbs, kur ievēroju lietišķus kontaktus. Es šķiru darbu no draudzības. Ja pārkāp šīs robežas, ir problēmas. Tas jādara, lai normāli varētu strādāt.

Vai darbs ar papīriem nav garlaicīgs?

Nē, nav. Mans darbs ir interesants. Manā pārziņā ir visas personāllietas, arī galvenā ārsta vai valdes priekšsēdētāja rīkojumi, kas jāsakārto, jo arhīvā jābūt kārtībai. Cilvēkiem ir dažādas vajadzības, kāds iet atvaļinājumā, citam vajadzīgs bezalgas atvaļinājums, vēl kāds cits – brauc uz kursiem, vai nāk stāties darbā, vai tieši pretēji – atbrīvojas no darba. Manos pienākumos ietilpst arī dokumentu kontrole slimnīcas nodaļās. Bieži eju kontrolēju, kā tiek sakārtota dokumentācija. Tāda ir mana ikdiena. Nekad nevar zināt ar ko sāksies diena un kādi dokumenti būs jāsakārto līdz vakaram. Darbs ir pārsteigumu pilns. Nekad nav tā, ka atnāc uz darbu un zini, šodien es rakstīšu to un to, tā nekad nav. Katru dienu ir kaut kas jauns. Man nekad nav garlaicīgi.

Kas darbā Jums sniedz vislielāko gandarījumu?

Tā uzreiz nemaz nevaru pat pateikt. Šķiet, ka nav vienas konkrētas lietas, kāda darba posma, ko darīt patīk vislabāk. Viss patīk. Esmu radusi savu darbu izdarīt precīzi, labi un bez kavēšanās. Esmu tā pieradusi, jo savulaik medicīnas māsu skolā mūs mācīja, ka darbs jāizdara akurāti, precīzi un laikā, bez kavēšanās. Es tā arī cenšos darīt, lai nekas nepaliktu iekavēts. Man patīk darbu izdarīt tā, lai nepaliek nepadarītā “astes”, es parasti visu daru pēc labākās sirdsapziņas, lai pašai un citiem nav kauns par manu veikumu.

Ko varat teikt par komandu ar ko kopā strādājat?

Mums ir laba komanda, gan administrācijā, gan sadarbībā ar galveno māsu, gan ar nodaļu virsmāsām. Neesmu viena.

Ja ir vajadzīgs, nākam visi kopā, lemjam un daram neatkarīgi no jautājuma, kas jārisina – vai tie ir svētki vai bēdīgākas lietas vai ikdiena. Tas ir darbs komandā.

Bez komandas nekas nevar notikt jābūt cilvēkiem uz ko tu paļaujies un jāzina, ja būs vajadzīgs, tad tev palīdzēs, atbalstīs un izdarīs. Komanda ir laba, ne par vienu nevaru teikt neko sliktu. Man pat reizēm šķiet, ka brīžiem darbam veltu vairāk laika, nekā ģimenei, jo slimnīca man vienmēr bijusi pirmajā vietā, laikam jau tāpēc šeit esmu tik ilgi nostrādājusi.

Kādi ir Jūsu vaļasprieki, ko darat, kad neesat darbā slimnīcā?

Mani vaļasprieki ir dārzs un puķes, patīk arī ceļot, lasīt grāmatas un vākt ārstniecības augus. Puķes ir mans galvenais vaļasprieks. Man ir daudz puķu un visi, kas bijuši ciemos, saka – skaists dārzs. Es arī dzīvoju skaistā vietā – Krustpils novadā Aiviekstes krastā. Esmu arī piedalījusies Krustpils pagasta sakoptāko sētu konkursā un guvusi godalgotu vietu. Man patīk puķes. Patīk braukt mājās, kur mani sagaida ziedošs dārzs. Mans dārzs zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Pavasarī uzplaukst ļoti skaistas, dažādu krāsu tulpes – baltas, sarkanas, violetas, dzeltenas, visās krāsās kādas vien var būt. Man ir daudz visdažādāko vasaras puķu, daļu iesēju pati, daļu pērku “Sedumos”, kur var iegādāties visvisādus brīnumus. Puķes dārzu rotā līdz vēlam rudenim. Taču mans lielākais lepnums un mani mīļākie ziedi ir rozes. Manā dārzā aug 50 rožu krūmi. Man patīk, ka man ir krāšņs dārzs, kur visās malās zied puķes. Man ir arī tādi reti augi, kā sniegpārsliņu koks, kas skaisti zied pavasaros, parūkkoks, tulpjukoks tūbainais ķirsis, kas izrādās esot liels retums Latvijas dārzos. Gribēju ķirsi nozāģēt, bet sapratu, ka laikam nevar to darīt, ja koks ir tāds retums. Dārzā ir arī tāds rets augs kā – abuleja. Man ir arī neliels saimnieciskais dārzs, kur aug sīpoli, ķiploki, dilles, kartupeļi un vēl citi zaļumi un dārzeņi, lai man, kā lauku cilvēkam nebūtu jāiet pēc zaļumiem uz lielveikalu. Vēl man ir siltumnīca, kurai pati izaudzēju stādus un varu teikt, ka dārza darbi man sākas jau janvārī.

Vēl man patīk arī ceļot. Esmu daudzās valstīs un pilsētās bijusi. Šogad laikam ceļošana nesanāks. Taču no iepriekšējiem ceļojumiem man spilgtā atmiņā palikusi Nīderlande jeb Holande, esmu tur bijusi tulpju svētkos un gribētu uz tiem aizbraukt vēlreiz. Esmu bijusi Anglijā, kur kopš kara laikiem dzīvo mani radinieki. Tur man bija iespēja redzēt piecus hektārus lielu rožu lauku. Esmu bijusi arī Vācijā, Itālijā – Venēcijā un Romā, visas vietas jau nevar nosaukt.

Neliela aizraušanās – ārstniecības augi. Savas zināšanas ārstniecības augu atpazīšanā esmu vairākkārt pierādījusi piedaloties medicīnas darbinieku sporta spēlēs, kur viens no sacensību posmiem ir tieši saistīts ar šo tēmu. 2015.gadā , Latvijas medicīnas darbinieku 17.veselības dienās, starp visām Latvijas slimnīcu komandām ieguvu pirmo vietu un diplomu gan par savām zināšanās gan par izveidoto ārstniecības augu herbāriju ar nosaukumu “Daba priecē daba dziedē”, pārsteidzot ārstniecības augu pazinēju cienījamo Tereško kungu.

Savs stāsts ir arī par Jēkabpils slimnīcas vēsturi un muzeja izveidošanu, bet tas jau tāds sapnis, ko īstenot. Ir savākts pietiekami liels materiālu klāsts par šo tēmu. Jēkabpils slimnīcas mājas lapā ir arī apraksts par slimnīcas vēsturi, ko ikviens var izlasīt.

Vēl mans brīvais laiks pieder arī manai septiņgadīgajai mazmeitai Enijai ar kuru kopā darbojamies. Patlaban abas nodarbojāmies ar tālmācību. Man patīk arī lasīt grāmatas. Vasarā gan tām atliek vienīgi naktis, taču ja ir laba, interesanta grāmata, tad līdz rītam tā ir izlasīta. Man patīk romantiskā literatūra gan latviešu, gan ārzemju autoru. Jāteic, ka man nekad nav garlaicīgi.

Liela nozīme man ir ģimenes kopā būšanai – gan svētkos, gan ikdienā – mana meita Inga un mazmeita Enija, kā arī brālis Valdis ar savu ģimeni – ir manas dzīves galvenie cilvēki. Mēs esam ļoti vienoti, kā saka – gan priekos, gan bēdas un vienmēr palīdzēsim viens otram, lai arī kas notiktu.

Ko novēlat kolēģēm – medicīnas māsām starptautiskajā māsu dienā?

Lai viņas vienmēr ir smaidīgas, vēlu māsām lielu, lielu pacietību un izturību, jo strādājot slimnīcā ir jābūt lielai izturībai. Lai viņām viss izdodas un viss ir labi.

Paldies par sarunu!