Maijs ir mēnesis, kad godā tiek celta medicīnas māsas profesija. 2001.gada 12.maijā notika pirmais Latvijas māsu un vecmāšu kongress Dailes teātrī un šī diena ir noteikta kā māsu profesionālie svētki. Tos atzīmēja arī SIA „Jēkabpils reģionālā slimnīca“, godinot iestādes māsas un pateicoties viņām par ieguldīto darbu pacientu aprūpē. Jau 20 gadus Jēkabpils slimnīcā māsas pienākumus veic Sandra Linde, kas patlaban strādā Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļā.

Laikraksts „Ceturtdiena“ aicināja viņu uz interviju par māsas profesijas nozīmi, ikdienu un izaicinājumiem.

 

• Kā izvēlējāties šo vajadzīgo, bet vienlaikus atbildīgo un grūto profesiju?

Sandra Linde (SL): Tā izveidojās apstākļi. Vēlējos studēt citā profesijā, netiku. Tajā vasarā Daugavpils medicīnas skola bija vēl vienīgā, kur varēja iesniegt dokumentus. Izmantoju iespēju un sāku mācības. Tā arī esmu palikusi un sevi atradusi šajā profesijā.

• Kā nonācāt Jēkabpils slimnīcā?

SL.: Pēc studijām sāku strādāt medicīnas centrā “Katarse”. Nostrādāju vairākus gadus līdz radās iespēja pāriet darbā uz Jēkabpils slimnīcu. Uzzināju, ka ir vakance Uroloģijas nodaļā, pieteicos un mani pieņēma. Sāku strādāt Uroloģijas nodaļā kā dežūrmāsa, tad kā pārsiešanas māsa. Uroloģijas nodaļā nostrādāju aptuveni desmit gadus. Pēc tam pārgāju darbā uz uzņemšanas nodaļu. Strādājot šeit, paralēli mācījos un apguvu neatliekamās, intensīvās terapijas un anetezioloģijas māsas iemaņas. Vēlāk, kad radās vakance Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļā, to izmantoju un šeit strādāju jau vairāk nekā trīs gadus.

– Kāda ir Jūsu darba ikdiena?

SL.: Esmu strādājusi trīs dažādās vietās Jēkabpils slimnīcā – noteikta profila nodaļā, uzņemšanas nodaļā un tagad arī intensīvajā terapijā un varu salīdzināt. Darbi atšķiras intensitātes ziņā, jo katrai nodaļai ir sava specifika. Klasiskajā nodaļā darbs ir mierīgāks, taču ne mazāk vajadzīgs un svarīgs, jo visur ir pacients, kas gaida palīdzību. Uzņemšanas nodaļā ir vislielākā cilvēku plūsma, vairāk pacientu, nepārtraukta kustība, savukārt reanimācijā darbs ir ļoti intensīvs, nepieciešama ātra reakcija, ātra lēmumu pieņemšana dažādās situācijās. Māsu darba spektrs ir plašs. Darām visu, kas nepieciešams slimnieku aprūpē. Pacienti ir dažādi, viens intensīvajā terapijā atrodas ilgstoši, cits īsāku laiku. Diena Intensīvajā terapijā māsām ir sadalīta, vienu dienas daļu tu esi kā anestēzijas māsa, otru kā palātas māsa, kas veic visas nepieciešamās manipulācijas slimnieku aprūpē. Savukārt laikā, kad bija daudz kovida pacientu, tad bija noteiktas maiņas, kad esi kā covid pacientu māsa Intensīvajā terapijā.  Jāteic, ka māsa visu dežūras laiku ir blakus pacientam. Dežūru ilgums ir dažāds gan 24 stundas, gan 12 stundas.  Darām visu, ko vajag, visas procedūras un manipulācijas. Ārsts nozīmē vienus, otrus, trešos medikamentus, nosaka ārstniecības kursu, bet māsa un māsas palīgs ir tas tandēms, kas visu laiku ir kopā ar pacientu. Gribu uzsvērt, ka ārsts, māsa un māsas palīgs ir tie posmi, kur citu no cita nevar atdalīt. Tā ir vienota komanda. Ārsts nevar strādāt bez māsas, savukārt māsa nevar strādāt bez ārsta un neviens no viņiem nevar strādāt bez māsas palīga. Nedz māsa, nedz ārsts nevar viens visu izdarīt. Visi ir viena komanda, kur iztrūkstot kadam posmam, nav rezultāta, piemēram, ja māsa neizdara, ko nozīmējis ārsts, tad ārstam nav jēgas nozīmēt, jo pacients to nesaņem. Tāpēc sadarbība ir ļoti cieša citam citu papildinot, strādājot pacienta labā. Kā jau minēju, darbs ir maiņās, intensīvs un pēc standartgrafika, kad viena diennakts darbā, trīs brīvas, šobrīd, kad bija  kovidslimnieki, sen nav bijis iespējas tā strādāt, brīvas ir tikai dažas dienas vai diena. Ja visas māsas ir uz vietas, tad māsu pietiek, bet bija kovids un tas ienesa savas korekcijas. Ja runājam par slimnīcu kopumā, tad, manuprāt, māsu pietiek. Jēkabpils slimnīcā māsu profesijā strādā tikai sievietes, mums nav neviena medbrāļa. Ir daži palīgi uzņemšanas nodaļā un viens māsu pirmajā terapijā, bet medbrāļa nav. Tāpēc droši var teikt, ka Jēkabpils slimnīcā māsu darbs ir uz sieviešu pleciem un mēs darām, ko varam.

 

• Jūs māsas darbā esat vairāk kā 20 gadus, sakiet, kas profesijā mainījies šajos gados?

SL.: Pamatlietas māsas darbā nemainās, jo nevar cilvēkam veikt injekciju vēnā kā vien iedurot vēnā ar adatu caur ādu, tas nemainās.  Mainās instrumenti, aprūpes līdzekļi, jāzina dažādi medikamenti, dažādas procedūras, dažādas manipulāciju tehnikas. Ja nodaļā ienāk jauna aparatūra, tā ir jāapgūst, visu laiku darba procesā kaut kas ir jāmācās, jāattīstās. Medicīnas skolu es beidzu pirms 30 gadiem. Tad, kad es studēju, es mācījos šļirces un adatas mazgāt, sterilizēt, šobrīd par šādām procedūrām sen ir aizmirsts un jaunākās kolēģes par šādām darbībām pat neko nezina. Kad stāstu kā bija, jaunākās kolēģes klausās ar neticību. No medicīnas skolas sola līdz šim brīdim medicīnas aprīkojums un daudzas lietas ko un kā darām, ir būtiski mainījies, attīstījies, slimnīcu darbā ienākušas jaunas tehnoloģijas. Māsa ir profesija, kur nemitīgi visu laiku kaut kas ir jāapgūst. Ir jāmācās dažādos kursos, Rīgas slimnīcas, piemēram Stradiņu vai Gaiļezera, kur ir pieejamas visjaunākās tehnoloģijas, ik pa laikam piedāvā kursus to apguvei un mēs to izmantojam.

 

• Kāds darbā bijis Jūsu lielākais izaicinājums?

SL.: Grūti pateikt. Manuprāt, mans lielākais izaicinājums ir, ka esmu pārgājusi darbā uz Intensīvās terapijas nodaļu. Te ir atšķirīga specifika, lielāka darba intensitāte, man tas patīk. Intensīvajā terapijā uz vienu māsu ir divi trīs pacienti, savukārt citās nodaļās šis skaits ir lielāks, jo darba specifika cita. Ja nodaļā seši pacienti, ārsts viens, bet esam divas māsas. Intensīvajā terapijā ārsts visu laiku ir blakus, bet tajā pašā laikā viņš varbūt operāciju zālē, vai pie citām manipulācijām. Tikmēr māsa ir līdzās pacientam. Tas pats ir arī citās nodaļās. Māsa ir tā, kura ir līdzās, kura  redz, dzird pacientu, māsa ir pirmā, kas pamana, kas notiek ar pacientu, pirmā, kas noreaģē. Mums ir jāredz cilvēks kopumā. Piemēram, ja cilvēks krīt, salauž pirkstu, sūdzas par to, bet paskatoties kopumā redzamas arī citas gūtās traumas, kur nepieciešama mediķu palīdzība. Var gadīties, ka pacients par kādām sūdzībām ir aizmirsis ārstam izstāstīt, māsai ir jāredz viņa stāvoklis un jāreaģē, jāziņo ārstam. Kamēr tu dari, esi ar pacientu, piemēram, kaut vai ievadi medikamentus, cilvēks sāk stāstīt par savām sajūtām, par to, kas traucē, par kaut kādām reakcijām uz medikamentiem. Māsa ir tā, kas uzklausa, kas, ja nepieciešams, ziņo ārstam, kurš lemj par pacienta turpmāku ārstēšanu. Nākas uzklausīt arī pacientu tuvinieku stāstus, kas pārdzīvo, uztraucas. Taču tas ir vairāk ārstu darbs, lai gan arī māsām no šāda veida saskarsmes neizbēgt. Es cenšos nodalīt darbu no privātās dzīves, cenšos neuztvert darba situācijas personiski.

 

• Kādas rakstura īpašības un prasmes nepieciešamas māsas darbā?

SL.: Īpašības mums katram ir savas un arī katram savs raksturs. Galvenā rakstura iezīme, kas nepieciešama māsai, ir spēja saprast otru cilvēku. Vēl svarīgi – uz darbu nevajadzētu nākt ar riebumu, sakot, ai, man šodien negribās nākt uz darbu. Ir jānāk, ja ne ar prieku, tad pozitīvi noskaņotam noteikti. To var teikt arī par jebkuru darbu, bet māsas darbā tam ir ļoti liela nozīme, ar kādu noskaņojumu tu atnāc. Protams, arī māsa ir tikai cilvēks un ir dienas, kad varbūt negribās iet uz darbu, kad esi piekusis, kad šķiet, ka viss ir apnicis,  līdzīgi kā visiem. Tajā pašā laikā tu saproti, ka ar šādu attieksmi tu nevari iet pie pacientiem, ik reizi ir jāatrod šis pozitīvais lādiņš, pozitīvā enerģija, vēlme nākt un darīt. Lai kā būtu, ne kolēģis, ne pacients nav vainīgi pie tavām ārpus darba problēmām vai emocionālā noskaņojuma. Nekad nevajadzētu jaukt mājas dzīvi ar darba vidi. Pacienti arī sagaida no mums palīdzību, enerģiju, pozitīvismu un pat reizēm brīnās, ja ir citādāk, lai gan arī mēs esam tikai cilvēki.

 

• Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā nesen bija plaši remontdarbi un pēc slimnīcas vadības teiktā tā patlaban ir viena no modernākajām nodaļām valstī. Kā personālam strādājas atjaunotajā un paplašinātajā nodaļā? SL.: Ir patīkami atrasties jaunās, tikko remontētās gaišās telpās. Protams, sākumā jāpielāgojas jaunajām telpām ar izkārtojumu, dažādu nepieciešamo lietu atrašanos. Ir jauns aprīkojums pacientu monitorēšanai, novērošanai. Intensīvākas dežūras laikā varu teikt, ka sanāk lielāki attālumi nostaigāt, jo nodaļa ir liela un nepieciešamais aprīkojums atrodas vai nu vienā nodaļas galā vai otrā. Jāpierod pie tā, ka visi pacienti neatrodas vienā telpā (zālē), bet ir pa vienam vai diviem palātā. Jāpierod pie ventilācijas sistēmas. Bet kopumā man patīk, jo ir sajūta, ka atrodies modernā vidē.

 

• Ko darāt brīvajā laikā, kur un kā atpūšaties, smeļaties enerģiju?

SL.: Man ir priekšrocība – es varu atpūsties mājās. Dzīvoju laukos, skaistā vidē, tiesa gan vides uzturēšanā ir ielikts darbs, toties es lieliski  atpūšos mājās, kur nav apkārt cilvēku burzmas. Kad ir iespēja, dodos ceļojumos gan pa Latviju, gan ārpus. Man ļoti patīk daba, patīk lasīt grāmatas. Taču tām pavasarī neatliek laika. Savukārt, kad ir iespēja, nekad neatsakos no labas grāmatas vai interesanta žurnāla. Patīk apmeklēt teātri. Diemžēl divu gadu periods ar kovidu ir mainījis iespēju būt teātrī. Tagad, kad ierobežojumi atcelti, nevar saprast, ko vairāk gribās, ko apmeklēt, kam dot priekšroku. Gribās daudz ko, bet brīvā laika ir tik cik ir, tāpat arī materiālo līdzekļu ir tik, cik ir. Jāizvērtē, ko kurā brīdī var atļauties. Taču, kā jau minēju, visvairāk man patīk būt mājās, arī rušināties dārzā, audzēt puķes.

 

• Ko Jūs Māsu dienā novēlētu savām kolēģēm un topošajām māsām?

SL.: Saglabāt dzīvesprieku, uz daudzām lietām skatīties pozitīvi, jo dzīvē ir baltās un ir melnās strīpas. Svarīgi atcerēties, ka vienmēr aiz melnās sekos baltā strīpā. Ja ir grūtības, nepadoties, nemest plinti krūmos, bet iet un darīt. Vēlu dzīvesprieku un pēc iespējas vairāk veselu cilvēku apkārt.

 

• Paldies par sarunu!

Sandra Mikanovska,

Radio1, Ceturtdiena