Par šo pieredzi un māsu lomu mūsdienu medicīnā stāsta slimnīcas galvenā māsa Māra Skrodere.

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” ir ilglaicīga sadarbība ar izglītības iestādēm par studējošo praksēm. Tā ir iespēja sniegt praktikantiem priekšstatu par darba specifiku un ieinteresēt pēc studijām uzsākt slimnīcā darba attiecības. Slimnīcas galvenā māsa Māra Skrodere strādā ar studentiem un organizē sadarbību ar koledžām un universitātēm.

-Kādas ir jūsu darba gaitas, kā izvēlējāties ar medicīnu saistītu profesiju?

Darba gaitas uzsāku 1986. gadā, kad pabeidzu Rīgas 1. Medicīnas koledžu,  toreiz Paula Dauges Rīgas 1. Medicīnas skolu,  kā feldšere (ārsta palīgs). Esmu arī absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes Māszinību fakultāti, iegūstot veselības zinātņu maģistra grādu.  Bet pirmais norīkojums darbā 1986. gadā bija uz Jēkabpils rajona Variešu pagasta feldšeru- vecmāšu punktu. Tur gan neiznāca strādāt, jo jau bija sava feldšere, un tā es nonācu Jēkabpils slimnīcā. Slimnīcas galvenais ārsts – dakteris Viesturs Skrodelis, mani pieņēma darbā Jēkabpils slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Domāju, ka tā nebija tā sliktākā sistēma, kad jaunos ārstus, māsas  norīkoja uz noteiktu vietu, kur bija jānostrādā pieci gadi. Jauns cilvēks pa šo  laiku iepazina savu darba vietu, radās ģimene, bērni, viņš tur iesakņojās. Un tā nu ir sanācis, ka slimnīcas pamata kodolu veido, kā tagad mēdz teikt, pagājušā gadsimta cilvēki. Jaunā izglītības  un veselības aprūpes sistēma ir būtiski atšķirīga. Tā ļauj jaunajam speciālistam pašam izvēlēties darba vietu. Tas nav slikti, jo cilvēks tagad izvēlas darbu tur, kur viņam šķiet labāk un izdevīgāk, bet tas rada problēmas ar personālu ārstniecības iestādēs ārpus Rīgas.

Slimnīcas uzņemšanas nodaļā nostrādāju līdz 1990. gadam, un tad slimnīcas vadība mani pārcēla darbā uz infekciju  nodaļu par virsmāsu, kur nostrādāju līdz 1997. gadam. Pēc tam manas darba gaitas aizveda projām no slimnīcas, bet tāpat bija saistītas ar medicīnu, jo 10 gadus nostrādāju Veselības inspekcijā. 2012. gada nogalē mani uzrunāja slimnīcas ārstniecības daļas vadītāja – daktere Ruta Miķelsone, piedāvājot atgriezties slimnīcā galvenās māsas amatā. Un nu jau būs 10 gadi kā esmu slimnīcas galvenā māsa.

Interese par medicīnu radās bērnībā, jo mamma bija feldšere, un ikdienā redzot un saskaroties ar viņas darbu, radās gan interese, gan vēlme  palīdzēt cilvēkiem. Bet uz medicīnas skolu aizgāju klases biedrenes ietekmē. Viņa stājas vecmātēs, es savukārt uz feldšeriem.

-Ko nozīmē būt galvenajai māsai, kāda ir jūsu darba ikdiena?

-Manā pakļautībā ir vidējais un  jaunākais medicīnas un atbalsta personāls, kas strādā ārstniecības iestādē. Tie ir 300 darbinieki.

Galvenais uzdevums ir plānot, organizēt, vadīt un uzraudzīt pacientu aprūpi ārstniecības iestādē. Galvenās māsas darbs  prasa arī labā līmenī pārvaldīt saskarsmes un komunikācijas prasmes, jo bieži jāsadarbojas ar ārstiem, slimnīcas nodaļu vadītājiem, medicīnas firmu pārstāvjiem, pacientiem un pacientu ģimenēm. Galvenās māsas darbs ietver administratīvos pienākumus – daudz atskaišu un dokumentu. Manos  pienākumos ir uzraudzīt māsu darbu komandā un plānot, organizēt aprūpes personāla kvalifikācijas paaugstināšanu. Kopējā sadarbībā ar nodaļu virsmāsām sagatavot māsu prakses normatīvos dokumentus un ieviest tos praksē. Man ir ļoti zinošas, gudras un izpalīdzīgas virsmāsas.

Kā mentors sekoju līdzi un palīdzu jaunajiem darbiniekiem. Ja galvenajam ārstam atbildība ir par ārstniecības procesu, tad mana atbildība ir par aprūpes procesu.

Ikdienas darbā ir mierīgākas dienas, un ir tādas, kad  gaitenī pie kabineta durvīm stāv rinda, jo personālam ir ikdienā neatrisināti vai neatliekami jautājumi, uz kuriem vajag palīdzēt rast atbildes. Tāpat jārisina personāla darba organizācijas problēmas –  kāds ir saslimis, kāds pēkšņi nolemj mainīt darbu. Ikdienā ir dažādas situācijas, nesaskaņas, kas ir jāpalīdz atrisināt. Un gadās arī tā, ka aizejot uz mājām, es savējiem saku, ka es tagad vismaz pusstundu paklusēšu, jo man īsti vairs negribas runāt un vismaz to pusstundu arī negribas nevienu redzēt. Reizēm konfliktsituācijas nav nemaz tik vienkāršas, lai tās uzreiz atrisinātu. Mēs katrs esam ar savādāku raksturu, un nemaz nav viegli atrast kompromisu, bet es cenšos to rast, un domāju, ka  šos 10 gadus tas ir veiksmīgi izdevies. Protams, pirmie gadi bija grūtāki, jo tad administratīvais darbs  bija kaut kas jauns.

Tā kā tā bija mana pirmā darba vieta man ļoti patika darbs uzņemšanas nodaļā, jo tas bija intensīvs un interesants, kaut arī ļoti nogurdinošs, jo tu jebkurā brīdī saskaries ar jauniem izaicinājumiem un vari iegūt nenovērtējamu pieredzi. Mana pirmā darbaudzinātāja bija uzņemšanas nodaļas virsmāsa Tamāra Buhtijarova. Savukārt  slimnīcas vadība acīmredzot saskatīja manī ne tikai izpildītāja, bet arī organizatora dotības. Par to man jāsaka liels paldies gan dakterei Rutai Miķelsonei, gan  dakterim Ivaram Zvīdrim un Viesturam Skrodelim, gan toreizējai galvenajai māsai Ainai Upmacei.

-Kā  aizsākās darbs ar praktikantiem?

-Galvenās māsas pienākumos ir kvalifikācijas prakses organizēšana topošajiem ārsta palīgiem, māsām un māsu palīgiem. Jēkabpils reģionālā slimnīca jau vairāku gadu garumā sadarbojas ar universitātēm un  medicīnas koledžām.

Starp Jēkabpils reģionālo slimnīcu un RSU, LU, Daugavpils universitāti, RSU Sarkanā Krusta Medicīnas koledžu, LU Rīgas 1. Medicīnas koledžu tika noslēgti sadarbības līgumi par profesionālās kvalifikācijas prakses nodrošināšanu.

Savukārt ar  RSU Sarkanā Krusta Medicīnas koledžu un LU Rīgas 1. Medicīnas koledžu par studentu un izglītojamo profesionālās ievirzes nodrošināšanu, paredzot, ka teorētiskās mācības notiek koledžās Rīgā, bet prakses studenti iziet Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Līdz šim RSU Sarkanā Krusta Medicīnas koledžu absolvējušas jau divas Jēkabpils reģionālās slimnīcas māsu grupas. Savukārt LU Rīgas 1. medicīnas koledžu absolvējušas divas māsu un piecas māsu palīgu grupas. Ļoti daudzi slimnīcas darbinieki savas profesijas pamatus ir apguvuši tieši šajās mācību iestādēs.

Jau kopš 2015. gada notiek sadarbība ar Daugavpils universitāti, saistībā ar jauno  fizioterapeitu prakses iespējām mūsu slimnīcā. Praktiski gandrīz puse no fizioterapeitiem, kas strādā Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, ir nākuši no Daugavpils universitātes. Fizioterapeits Ivars Porietis ir kvalifikācijas prakses vadītājs IV. kursa studentiem – jaunajiem fizioterapeitiem. Ja līdz šim gadam mums bija sadarbība ar koledžām par māsu kvalifikācijas prakses vietu nodrošināšanu, tad turpmāk no koledžām kvalifikācijas praksē ieradīsies ārstu palīgi, radiologu asistenti un māsu palīgi.

Līdz arto, ka māsas profesijas attīstību ir būtiski ietekmējušas izmaiņas, kas gadu gaitā tiek ieviestas veselības aprūpes sistēmās, ir būtiski  mainījusies māsu loma. Tagad tā prasa no māsas tādas papildus kompetences, kā spēju patstāvīgi diagnosticēt, kad ir nepieciešama pacientu aprūpe, spēju patstāvīgi konsultēt un spēju patstāvīgi nodrošināt pacientu aprūpes kvalitāti, to novērtēt un analizēt. Izmaiņas ir novedušas pie  māsu profesijas reformas. Lai nodrošinātu un īstenotu konceptuālo pieeju studijām un profesionālajai pilnveidei turpmāk māsu apmācība notiks universitātēs. Sadarbības ziņā tas neko nemainīs, jo pastāv sadarbības līgumi par kvalifikācijas prakses organizēšanu.

-Ko tas dod praktikantiem un ko slimnīcai? kas jāiegulda kolektīvam lai nodrošinātu prakses vietas?

-Protams, gan virsmāsām, gan māsām jāiegulda ļoti liels darbs, lai jaunie speciālisti kvalifikācijas prakses laikā iegūtu nepieciešanās praktiskās iemaņas un nostiprinātu teorētiskās zināšanas. Tas ir darbs, lai absolvējot universitāti, koledžu jaunais speciālists izvēlētos tieši mūsu ārstniecības iestādi, kur turpmāk strādās. Protams, ne visi, kas bijuši praksē atgriežas, atgriežas mazākā daļa. Reizēm ir skumji, ja kolēģes ir apmācījušas jaunos speciālistus, bet viņš pēc tam aiziet uz ģimenes ārsta praksi vai privātu struktūru, jo visiem ir vajadzīgi labi, zinoši darbinieki, turklāt darbs slimnīcā nav viegls. Bet  atgriezeniskā saikne ir. Mācot, mēs iegūstam labus darbiniekus.

RSU Sarkanā Krusta Medicīnas koledža un LU Rīgas 1. Medicīnas koledža studentu un izglītojamo profesionālā apmācība paredzēja, ka teorētiskās mācības notiek ne tikai koledžās Rīgā, bet arī pie mums Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Lektori no koledžām brauca pie mums, un tā topošajiem speciālistiem bija iespēja apgūt zināšanas tuvu savai dzīvesvietai. Šo izdevību izmantoja un izmanto Jēkabpils Aknīstes, Madonas, Aizkraukles novada topošās māsas un māsu palīgi.

Divām Rīgas universitātēm, kas piedāvā studijas programmā Māszinības, ir pievienojusies arī Daugavpils universitāte. Ne tik vien topošajām, bet arī strādājošajām māsas ir dota iespēja  iegūt otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību. Ar prieku varu  pateikt to, ka 20. jūnijā bakalaura diplomus saņēma sešas mūsu māsas, kas ir pabeigušas studijas Daugavpils universitātē, un viena bakalaura diplomu RSU  universitātē. Viņas būs papildus spēks uz kurām es tālāk varēšu balstīt prakses iespējas jaunajiem speciālistiem, jo profesionālās kvalifikācijas prakses prasības noteic, ka praksi var vadīt māsa kurai ir bakalaura izglītība.

Arī praksē esošo studentu skaits pieaug. Ja pērn praksē no Stradiņa medicīnas koledžas bija tikai viens topošais ārsta palīgs, tad šobrīd praksei no LU Rīgas 1. Medicīnas koledžas ir pieteikušies  deviņpadsmit topošie ārsta palīgi.

Šogad no septembra sadarbībā ar LU Rīgas 1. Medicīnas koledžu atkal uzsāksim apmācības kursu māsu palīgiem. Atsaucība ir ļoti liela. Uz 30 vietām ir pieteikušies 60. No šā gada 1. septembra Jēkabpils reģionālajā  slimnīcā pacientus turpmāk aprūpēs tikai diplomēti māsas palīgi. Arī mums vēl ar vien strādā māsu palīgi  bez atbilstoša profesionālās kvalifikācijas dokumenta. Lai nebūtu jāzaudē ierastā darba vieta, darbiniecēm ir jāsaņemas un jāmācās, turklāt valsts apmaksātā programmā.

-Jūs pati arī vadāt prakses

-Jā, es darbojos kā prakses vadītāja, un arī kā mācību spēks LU Rīgas 1. medicīnas koledžā un Stradiņa universitātē kā vieslektors.

–Cik praktikantu slimnīcā ir šobrīd?

-Dati ir par pieciem pirmajiem mēnešiem un vēl jau praktikanti nāks klāt. Uz jūliju un augustu pēc noslēgtā līguma  jau ir pieteikušies seši Ārstniecības fakultātes 3. kursa topošie dakteri, kam ir jāiziet māsas prakse iekšķīgo slimību un ķirurģijas nodaļās. Kvalifikācijas praksi ir pabeigušas sešas māsas –  četras no Daugavpils universitātes un  divas no Latvijas Universitātes. Kā jau minēju tie ir  19 ārstu palīgi, kuriem tā ir pirmā prakse pēc pirmā studiju gada.  2021. gadā kvalifikācijas prakses iespējas tika nodrošinātas   38 māsām, deviņiem ārstu palīgiem un četriem māsu palīgiem, četriem fizioterapeitiem un diviem Ārstniecības fakultātes  trešā kursa studentiem.

Jēkabpils reģionālajā slimnīcā pēc 6. kursa prakses iespējas tiek nodrošinātas  arī jauniem ārstiem, dodot iespēju iziet prakses ciklus iekšķīgajās slimībās, invazīvajā medicīnā, ginekoloģijā un dzemdniecībā, ķirurģijā un  otolaringoloģijā. Pērn tie bija seši studenti. Mēs nodrošinām  prakses iespējas arī citu profesiju pārstāvjiem, piemēram, sadarbībā ar mācību centru “Buts” neatsakām prakses vietas klientu apkalpošanas operatoriem, viņi var iziet praksi ambulatorās daļas reģistratūrā. Savukārt mūsu slimnīcas virtuvē atrodas prakses vietas pavāru palīgiem.

-Kas ir māsa mūsdienu medicīnā?  Tur taču neder stereotips, ka  māsiņas tikai atnes tabletīti un iedur špricīti.

-Māsa vairs nav tikai pavēļu izpildītāja un darītāja. Māsas šobrīd ir pilnvērtīgas gan aprūpes, gan ārstniecības komandas darbinieces. Māsas (Vispārējās aprūpes māsas) profesijas standarts nosaka , ka māsa veic pacientu aprūpi: piedalās ārstniecībā, vada pacientu aprūpes darbu, nodarbojas ar pacientu izglītošanu veselības jautājumos, veic profesionālās izglītības darbu.

Tātad māsa ir aprūpētāja, izglītotāja, mierinātāja un psiholoģe. Ar šo visu māsas saskaras ikdienā, bet īpaši ar to saskārāmies Covid pirmās pandēmijas laikā. Jo tad māsai tiešam bija jāstrādā kā psihologiem. Tā bija situācija, kad  pacientu stāvoklis bija neprognozējams, viņi bija šķirti no ģimenes, no tuviniekiem, atradās izolācijā. Pacientu stāvoklis bija ļoti smags, un māsa bija vienīgā, kas ik dienas nāca pie viņiem un profesionāli palīdzēja tikt cauri šim smagajam dzīves posmam. Arī ikdienā nodaļās  ir daudz cilvēku gados, kuriem ļoti nepieciešams sadzīvisks kontakts – parunāt ar kādu. Bērnu un mazbērnu vairs nav, viņi ir prom. Seniori ir palikuši vieni, un māsa viņiem ir kā meita vai mazmeita ar   ko izrunāties par savām rūpēm. Ir vēl viena kategorija un tie ir jaunie vecāki, ar ko saskaras māsas un  vecmātes. Šai ziņā māsām un vecmātēm  jābūt ļoti elastīgām, jo jaunie vecāki bieži ietekmējas no tā,  kas ir internetā  atrastā informācija, no sarunu forumiem. Tas ir vēl viens darba posms, kur jāmāk pārliecināt, jāspēj  ar vecākiem sastrādāties. Strādājot nodaļās gadās visādi – ir konflikti, sūdzības. Un, ja kādā brīdī māsa vai māsas palīgs varbūt nav tik smaidīgs vai laipns, tad saprotiet, ka viņai šī var būt jau ir otrā maiņa, un viņai varbūt vairs nav spēka pasmaidīt. Tas ar ko vēl sakaramie, strādājot ar pacientiem, ir vainas apziņas ēnu, ko izjūt radinieki. Seniors ir bijis viens, bet, kad ar viņu kaut kas notiek, ieslēdzas vainas apziņa, ko nu mēs darīsim, lai tuvinieku izglābtu? Un tad pie vainas ir visi –  ārsti, māsas un māsu palīgi. Bet vaina ir ielaista tik tālu, ka  šo cilvēku varbūt vairs nevar izcelt no slimības gultas.  Ar to ir jārēķinās un jādara savs darbs, un māsas un viņu palīgi to dara no visas sirds, lai arī  ir grūti un smagi.

–Ne velti bieži tiek runāts par to, ka māsu darbs joprojām nav pietiekami novērtēts ne morāli ne materiāli.

-Protams, māsas un māsu palīgi būtu pelnījuši lielāku atalgojumu. Šobrīd situācija valstī joprojām ir tāda, ka māsas un māsu palīgi nereti strādā divās, trīs darbavietās, lai saņemtu atalgojumu, kas ļautu nestresot par rēķinu samaksu un citām vajadzībām. Šādā situācijā cieš viņu veselība un, domāju, arī ģimene. Ja nebūs ārstu nebūs slimnīcas, bet ja nebūs māsu un māsu palīgu, ko darīs ārsti? Tāpēc ir svarīgi visiem strādāt komandā. Darbs slimnīcā ir komandas darbs.

-Kas palīdz to izturēt, varbūt psihologs, kolektīva tradīcijas un attieksme?

-Mums ir jāizaug, lai pārkāptu pāri savai mentalitātei un dotos pie psihologa. Bet noteikti mūs visus glābj vaļasprieki. Slimnīcā stādājošie neskatoties uz  aizņemtību, atrod tam laiku.  Ļoti daudzas kolēģes nodarbojas ar sportu, floristiku, ceļošanu, ar tamborēšanu un adīšanu, gleznošanu. Saistībā ar Covid situāciju kolektīvās tradīcijas ir mazliet apsīkušas. Mums bija kopīgi Ziemasvētku pasākumi, Starptautiskā māsu diena, medicīnas darbinieku svētki un kopīgi Vislatvijas sporta svētki.  Šogad, pateicoties slimnīcas  arodbiedrībai, tika  noorganizēts pasākums veltīts medicīnas darbinieku dienai.  Pasākumā pašvaldības vadītājs R. Ragainis pieciem darbiniekiem  pasniedza pateicības. Darbiniekus iepriecināja Jēkabpils Tautas teātris ar izrādi „Trīnes grēki”. Slimnīcas vadība, lai izteiktu atbalstu un pateicību darbiniekiem organizē koncertus.

-Kur pati rodat atslodzi?

-Tā ir ģimene un dārzs. Mans prieks un acuraugs ir mazbērni. Es esmu trejmeitiņu vecmamma. Mēs, visa ģimene esam gana sportiski un labprāt dodamies izbraucienos ar divriteņiem. Patīk sēņot. Dārzs un ziedi, jo kur gan citur tā var relaksēsies.  No pavasara tiek gaidītas tās saulainās dienas, kad varēs ielaist pirkstus zemē. Dārzā aizmirstas nogurums un uzlabojas garastāvoklis. Man ir arī bezgala jauks mājdzīvnieks – taksis. Tā ir absolūta uzticīga, uzlādējoša mīlestība, neskatoties ne uz ko.

 

Autors: Inese Zone, “Brīvā Daugava”