Jēkabpils reģionālas slimnīcas darbiniece Dace Mieze pēdējos gadus strādā kā Ambulatorās daļas māsa, kopā ar vairāku specialitāšu ārstiem palīdz viņu ambulatorajās pieņemšanās, bet Jēkabpils reģionālajā slimnīcā strādā jau kopš 1994. gada. Darba gaitas sākusi kā sanitāre, strādājusi Dzemdību nodaļā, Perinatālās aprūpes centrā, Uzņemšanas nodaļā.  

Šogad Medicīnas darbinieku dienai veltītā pasākumā D. Mieze saņēma Jēkabpils novada pašvaldības   pateicības rakstu par profesionalitāti, godprātīgu attieksmi, par ieguldījumu darbā SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca”. 

-Kā sākās jūsu darba gaitas Jēkabpils slimnīcā?

-Esmu jēkabpiliete un manas bērnības atmiņas saistās ar vecmāmiņas un krustmātes darbu slimnīcā. Abas bija sanitāres dzemdību nodaļā, un es, vēl skolā mācoties,  šad tad pa vasarām arī strādāju kā sanitāre slimnīcā. Darbs slimnīcā man bija pazīstams un, protams, ka pēc 8. klases es iestājos māsu skolā. Bet tad  vēl nebija iegūts dzīves briedums, īsti nezināju, vai tas ir tas, ko gribu. Pamācījos pusotru gadu un atmetu ar roku, tomēr nē. Ap to laiku mana vecmamma  jau bija pensionāre, un es sāku strādāt viņas vietā dzemdību nodaļā par sanitāri. Tur tajā laikā vecākā māsa bija Zenta Nuķe. Unikāla personība, kas savu dzīvi veltīja medicīnai, un viņas teiktais un mācītais deva vislielāko artavu priekšstatam, kas  darbā medicīnā ir svarīgi un kas – nē. Viņa bija stingra un prasīga vecākā māsa. Lielu iespaidu atstāja viņas sacītais, ka labāk būt labai sanitārei nekā sliktai māsai. Varbūt es pie tās domas kaut kā pieķēros tajā laikā: darbs ir, nopelnu, vai man vajag mācīties, vajag ko citu, varbūt nē. Četrus gadus nostrādāju dzemdību nodaļā par sanitāri, tad mēģināju meklēt laimi citur, bet ātri vien pēc četriem mēnešiem biju atpakaļ, un turpināju darbu dzemdību nodaļā.

-Bet tomēr kaut kas urdīja atgriezties pie domas par māsas profesiju?

-1995. gadā dakteris J. Vjugins sāka veidot jaunu nodaļu – Perinatālās aprūpes centru, kur pieteicos darbam kā sanitāre. Kādu brīdi biju saimniecības māsa šajā nodaļā. Tā tas bija diezgan ilgi, bet tad tomēr radās doma, ka man vajag kaut ko vairāk apgūt, mācīties. Iestājos Starptautiskajā kosmetoloģijas koledžā, un sāku apgūt skaistumkopšanas speciālista profesiju. Paralēli mācībām strādāju uzņemšanas nodaļā par māsu palīgu. Biju jau ieguvusi atbilstošu izglītību šim darbam. Man toreiz piedāvāja strādāt uzņemšanas nodaļā, un es domāju: labi, ja mācos, man ir izdevīgāks darba grafiks ar mācībām  pēc nostrādātas maiņas, kad varēju braukt uz Rīgu. Mācības koledžā noritēja klātienē – piektdienās un sestdienās.

Jāteic, ka uzņemšanas nodaļā guvu visplašāko darba pieredzi, jo tur ir tādi gadījumi un situācijas, ar ko tu nesaskarsies ne kādā citā nodaļā, ne poliklīnikā, nekur citur – traumas, akūtas situācijas. Tur iemācījos sastrādāties ar dažādiem ārstiem, jo nodaļā nepieciešami dažādi speciālisti, ir situācijas, kurās atbilstoši jāreaģē. 2014. gadā pabeidzu kosmetoloģijas koledžu un domāju, ka  tas jau ir viss, vairāk nemācīšos, bet dzīve ieviesa savas izmaiņas, un 2018. gadā absolvēju arī māsu skolu, mācoties paralēli darbam uzņemšanas nodaļā.

-Vai strādājat arī iegūtajā skaistumkopšanas speciālista  profesijā?

-Daru arī to. No 2014. gada kādu laiku īrēju kabinetu salonā “Viktorija”, tad skaistumkopšanas salonā “Black Iris”. Šim darbam varu veltīt brīvdienas un vakarus.  Ar kosmētiķa profesiju esmu saistīta joprojām. Tagad kā skaistumkopšanas speciāliste strādāju dermatoloģes dr. Gundegas Provais lāzerepilācijas privātpraksē. Mezoterapija, lāzerepilācija, sejas procedūras, tās arī ir procedūras, kas  saistītas ar medicīnu. Savulaik  strādāju kopā ar G. Provais kā māsiņa pieņemšanās poliklīnikā, kur mūsu sadarbība arī aizsākās.

-Kā aizsākās ambulatorās daļas māsas darbs?

-2018. gadā man piedāvāja darbu poliklīnikā uz pusslodzi kā urologa kabineta māsai. Bet ne vienmēr tā ir pusslodze, jo īpaši vasarā – atvaļinājumu laikā – nākas aizvietot gan procedūru kabineta, gan ķirurgu māsas, un tā sāku strādāt pilnu slodzi poliklīnikā.

Šobrīd kā māsa strādāju pieņemšanās ar urologu un proktologu. Dažreiz ir dežūras infekciju nodaļā, arī Covida laikā, kad tur vajadzēja palīdzību, aizvietoju nodaļas māsas.

-Medicīnā viss strauji mainās, attīstās tehnoloģijas, tāpat arī darbs ar dažādu specialitāšu dakteriem noteikti prasa apgūt jaunas zināšanas. Vai tādēļ nācās turpināt mācības?

-Visu laiku ir jāapgūst kas jauns gan skaistumkopšanā, gan māsas darbā. Tāpat ir jāprot sastrādāties ar katru dakteri, jo katram ir sava individuāla pieeja un dažāda darba specifika, kas ietekmē arī māsas darbu, piemēram,  kādas manipulācijas tiek veiktas. Dermatoloģijā iepriekš arī bija sava specifika, kas jāapgūst. Tāpēc turpināju papildināt māsas izglītību, un šogad ieguvu profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē. Tu nevari atpalikt, jo tad tu nebūsi līmenī savā darbā.

-Pacientam nereti var rasties iespaids, ka māsai, kas strādā pieņemšanās, nav daudz pienākumu. Paņem pacienta kartiņu, pieņemšanas talonu, kaut ko apskatās datorā, un viss. 

-Darbs elektroniskā vidē ir aktuāls, un nianses nākas apgūt darba procesā, jo dati jāievada dažādās platformās. Visi dati, ko agrāk aizpildīja papīra formātā, tagad jāievada elektroniski. No vienas puses tas atvieglo darbu, bet tas nereti jādara arī pēc pieņemšanas.  Labāk būtu, ja varētu strādāt ar vienu platformu, kur varētu iegūt jebkādu izrakstu par iepriekšējiem izmeklējumiem un citus datus. Pacienti jau nenāk uz pieņemšanu ar kaudzi papīru, un brīnās, vai tad tas viss nav elektroniski pieejams?  Nu jau gan vairāk viss tiek ievadīts un ir atrodams “DataMed” sistēmā. E – veselība arī rada problēmas, jo ik pēc četrām piecām minūtēm “izmet” no sistēmas, bet tas laiks paiet, kamēr ārsts runā ar pacientu, tad jālogojas atkal. Darba laiks man ir astoņas stundas un pirmdienās un otrdienās pieņemšanas nereti ir visu dienu. Pārējā laikā dara to, ko nevar paspēt pieņemšanā: savada datus, raksta grafikus, tabeles.  Ir jāgādā, lai instrumenti ir nodoti sterilizācijai, ir visi nepieciešamie medikamenti un viss darbam vajadzīgais vienmēr ir sagatavots. Ar vienu no urologiem strādāju arī sonogrāfijas kabinetā, kur tiek ņemtas biopsijas un veiktas sarežģītākas, invazīvas manipulācijas sonogrāfa kontrolē. Protams vēl jārēķinās ar pacientu emocijām. Es kā māsa daudz līdzēt nevaru, bet ir tā, ka pacients jāmierina, jāiedrošina. Te zvana tālrunis, un pacienti uzdod jautājumus, te pie kabineta durvīm ir pacients, bet tobrīd pieņemšanas nav, bet pacienti grib iegūt informāciju. Cenšos palīdzēt, cik varu, bet dažreiz cilvēki ir stresaini, un tad visu to kas uz sirds pasaka māsai.  Ir slodze, un brīžiem ir tā, ka pēc tam ne ar vienu negribas runāt, bet dažreiz izlāde var notikt uz kādu no ģimenes locekļiem.

-Kāds būtu jūsu ieteikums, par ko pacientam jāpadomā pirms ārsta apmeklējuma lai varētu informēt dakteri par savu veselības stāvokli? 

-Galvenais būtu ņemt līdzi sarakstu ar zālēm,  ko lieto ikdienā un kādas zāles ir lietotas iepriekš. Ir tā, ka cilvēki nereti saka: dzeru zilu vai baltu tabletīti vai oranžu kapsulu, bet  nosaukumu, dakter, es nezinu. Tāpat svarīgi lai ir izmeklējumu apraksti, izraksti par veselības stāvokli.  Tad jau redzēs, noderēs vai nē, bet labāk, ja tie ir līdzi. Protams, arī pēdējo analīžu rezultāti būtu jāņem. Labāk, lai dakterim tie nav jāmeklē interneta resursos, un vairāk laika var veltīt pacientam.

-Jums ir pieredze māsas darbā gan nodaļā, gan poliklīnikā ārstu pieņemšanās. Ar ko atšķiras darbs poliklīnikā?

-Ir daudz skaidrojošā darba ar pacientu. Ārsts var iedot norīkojumu uz kādu analīzi, bet, ja nepaskaidros, kā to izdarīt, pacients var nepareizi savākt materiālu analīzēm, un rezultāts tad nebūs precīzs. Tāpat arī pēc uroloģiskām manipulācijām, pēc operācijām pacienti saskaras ar nepieciešamo ikdienas kopšanu. Katetrs varbūt ir ievietots pirmo reizi, un cilvēkam jāzina kā tagad rīkoties, kā ar to sadzīvot, kad atkal jāpierakstās uz pieņemšanu. Tāpat, ja pacients saņem norīkojumu uz kādu izmeklējumu, viņam ir jāpaskaidro, kur to var saņemt, kas jādara pirms izmeklējuma, kas pēc procedūrām. To, protams, skaidro arī dakteri, bet arī māsai daudz nākas ar to nodarboties. Pacienti bieži jautā, kā turpmāk rīkoties,  un es dažreiz iedodu savu tālruņa numuru, un cilvēki zvana un jautā. Sevišķi cilvēkiem gados ir grūt izprast situāciju, vai tā ir akūta, vai tā nav problēma, tad zvana man un meklē padomu. Nereti pacientiem pēc operācijas ir jānāk uz pārsiešanu vai uz kādu manipulāciju. Vai sūtīt viņu pie citas māsas, kas nav redzējusi, kāda tā situācija bija sākumā? Tad es labāk iesaku nākt pie manis, jo es redzēju, kāda tā situācija bija pirmajā, kāda otrajā un trešajā dienā. Tad mēs runājam, vai viss ir labi, tad varbūt daktera konsultāciju nevajag tik bieži vai nemaz, vai ir redzams, ka tā ir nepieciešama. Protams, to var arī veikt procedūru kabinetā vai ģimenes ārsts. Dažreiz atnāk pacienti sūdzas par problēmām, bet nav pieņemšanas laiks, tad iesaku uz pieņemšanu jau sagatavot izmeklējumus, lai dakteris var uzreiz novērtēt situāciju. Man patīk, ka sadarbībā ar katru ārstu ko vairāk uzzinu un iemācos. Atceroties tagad Z. Nuķes teikto, ka labāk laba sanitāre nekā slikta māsa, un izvērtējot savas darba gaitas un kolēģu attieksmi, laikam jāsecina, ka izvēle bijusi pareiza un neesmu slikta māsa.

-Kas jūs notur medicīnā, jo varējāt taču strādāt tikai kā kosmetologs?

Bija darbs salonā, bet sākās Covid, un darbs tur uz pusgadu beidzās. Tad  es sapratu, ka ir ļoti labi, ja man ir darbs arī medicīnā. Es nedomāju pilnībā pāriet tikai uz skaistumkopšanu. Man šis darbs tomēr ir tuvs un man tā pietrūktu. Pat tad, kad esmu atvaļinājumā, pirmo nedēļu ir sajūta kā no laivas izmestai, jo nav ierastā ritma. Laikam tas ir sava veida aicinājums. Varbūt tas tā ir iesācies jau ar bērnības iespaidiem, kas dažādās situācijas saistījās ar  vecmammas darbu slimnīcā, atceros, kā mēs viņu gaidījām pēc dežūrām, kā viņa bija atnesusi kādu darbam vairs nederīgu šprici, ar ko es varēju dakterus spēlēt. Tolaik slimnīca bija kā pavisam cita pasaule –  baltie halāti, stērķelētās māsu cepures. Tas viss šķita tā īpaši. Tagad slimnīca un poliklīnika piedzīvo pārmaiņas, jo notiek remonts. Telpas ir modernas, ērtākas darbam, ienāk jauna aparatūra, kas sniedz jaunas iespējas.

-Kas tiek darīts, kad beidzot ir brīvdiena?

-Ir brīži, kad ir sajūta, gribu prom pie dabas, meža. Nu man ir dārzs, kas ir lielisks stresa noņēmējs. Nesen iegādājos zemes gabalu, un tur, burtiski pļavā, kur nekad nav bijušas dobes, visu iekopju no jauna. Zeme ir laba, aizbrauc un priecājies, kā viss aug. Tur ir pļava, tuvumā nav citu dārziņu, kaimiņu mājas attālāk. Daba visapkārt, un ir sajūta, ka varētu sēdēt un sēdēt. Ir doma  ar laiku tur arī māju uzcelt. Dārzs tas mūsu paaudzei jau no bērnības zināms, kad kopā ar vecākiem bērnam arī bija savi pienākumi dārzā. Liels prieks tagad ir par mazmeitiņu, kurai ir pieci mēnesīši, tad nu viņa arī jāpaauklē.  Tas auklējamais vecums jau ir tik īsu brīdi, jo bērni tik ātri aug.

 

Autors: Inese Zone, “Brīvā Daugava”