Jēkabpils reģionālās slimnīcas Ambulatorajā daļā jeb poliklīnikā darbojas dežūrārsta kabinets. Tā mērķis ir risināt akūtus jautājumus saistībā ar primārās veselības aprūpes pakalpojumiem. Viens no speciālistiem – ārsta palīgs, kas strādā šajā kabinetā ir pieredzējusī mediķe Daina Vīksne. Lai uzzinātu vairāk par kabinetā sniegtajiem pakalpojumiem un iepazīstinātu ar tur strādājošo ārsta palīgu, laikraksts “Ceturtdiena” aicināja Dainu Vīksni uz interviju.

 

• Kāda ir Jūsu darba pieredze un cik ilgi jau strādājat Jēkabpils slimnīcā?

DV.: Jēkabpils slimnīca ir mana pirmā darba vieta un šeit es strādāju no 1985.gada 1.aprīļa. Es biju “bēglis”, jo man pēc skolas beigšanas bija jāsāk darbs – tajā laikā Stučkas (tagad – Aizkraukles) rajona slimnīcā kā jaunajam speciālistam ātrās palīdzības brigādē. Taču mani apmānīja un nepaņēma Stučkas slimnīcā. Mani darbā, uz savu atbildību, jo norīkojums bija uz citu iestādi, paņēma toreizējais Jēkabpils slimnīcas vadītājs, galvenais ārsts Viesturs Skrodelis ar noteikumu, ka strādāšu, kur vajag. Sākumā trīs mēnešus strādāju bērnu slimību nodaļā, pēc tam – ātrajā palīdzībā, bet no 1985.gada augusta poliklīnikā, kur profilaktisko apskašu kabinetā nostrādāju 15 gadus par vecmāti, mācījos kursos un paralēli šim darbam strādāju ātrajā palīdzībā. Toreiz viss bija kopā, arī ātrā palīdzība bija daļa no slimnīcas. Pēc dekrēta atvaļinājuma ātrajā palīdzībā vairs neatgriezos, turpināju strādāt poliklīnikā. 2000.gada 1.augustā sāka veidoties ģimenes ārstu prakses un es aizgāju strādāt ģimenes ārsta praksē. Tā sanāca, ka es aizgāju no slimnīcas uz ambulatoro daļu, bet saistība ar slimnīcu bija. Es 25 gadus darbojos slimnīcas arodbiedrībā, daktera Ulda Urtāna vadībā. Ģimenes ārsta praksē nostrādāju 17 gadus un aizgāju darbā atpakaļ uz slimnīcu. Strādāju kopā ar kardiologu, būtībā esmu strādājusi kopā ar visiem jaunajiem ārstiem – abiem kardiologiem, ar speciālistu paliatīvajā aprūpē un no šī gada strādāju kopā ar dakteri Jeļenu Bucinieci,internisti.  Tagad pacientus pieņemu dežūrārsta kabinetā.

 

• Kāds bija Jūsu ceļš uz mediķa profesiju?

DV.: Mani vecāki man ļāva izvēlēties, kur studēt – Rīgā vai Daugavpilī. Es devos uz Rīgu un bija doma, ka kļūšu par bioloģijas ķīmijas skolotāju. Stājos Latvijas valsts universitātē, biju samaksājusi par iestāšanās kursiem, dzīvoju pie radiem, gāju kursos un izdomāju, ka es nebūšu skolotāja. Kursus biju pabeigusi un vajadzēja iet iesniegt dokumentus, aizgāju līdz uzņemšanas komisijas durvīm, izstāvēju rindu un pirms iet iekšā pagriezos un aizgāju projām. Iestājos Rīgas 4.medicīnas skolā (tagad – RSU Sarkanā Krusta koledža), lai apgūtu ārsta palīga profesiju. Atceros, kā par savas izvēles maiņu paziņoju vecākiem. Atbraucu mājās, mamma un tētis ravēja dārzu. Viņi bija izbrīnīti, kā es tā nedēļas vidū esmu atbraukusi mājās, kā studijas. Es sacīju: es jau pabeidzu universitāti, neiešu tur mācīties, nebūšu skolotāja, būšu feldšere. Vecākiem bija šoks. Jāteic, ka mamma diezgan ātri pieņēma manu izvēli, tēvam to pieņemt bija grūtāk, jo ģimenē un rados mediķu nebija, es biju pirmā. Absolvēju medicīnas skolu, taču ar to izglītošanās nebeidzās, mācos visu mūžu, kursi ir nepārtraukti. Man ir divi sertifikāti – vecmātes un ārsta palīga sertifikāts. Ārstu palīgu biedrība rīko kursus regulāri, tie notiek sestdienās agrāk bija klātienē Rīgā reizi vai divas mēnesī, tagad notiek attālināti.

 

• Pasāstiet plašāk, kādus pakalpojumus var saņemt dežūrārsta kabinetā?

DV.: Dežūrārsta kabinetā strādāju es un ir arī pieņemšana ģimenes ārstam, dakterim Guntaram Boķim. Dežūrārsta kabinets piedāvā virkni pakalpojumu. Ģimenes ārsta palīgs veic pacientu izmeklēšanu, asinsspiediena mērīšanu, pulsa kontroli, sirds un plaušu auskulāciju, SpO2 kontroli ar pulsa oksimetru, svara noteikšanu, EKG veikšanu. Tāpat arī izvērtēju pacienta asinsanalīžu – holesterīna, glikozes u.c. – rezultātus, sniedzu rekomendācijas, izvērtēju pacienta lietotos medikamentus, rekomendēju terapijas maiņu vai pielāgoju esošo medikamentu devas, izrakstu receptes valsts nekompensējamiem medikamentiem. Manā kompetencē ir arī izvērtēt pacienta veiktos izmeklējumus – EhoKG, veloergometriju, elektrokardiogrammu u.c., rekomendējot tālāko izmeklēšanu plānu, sniegt rekomendācijas par tālāko taktiku: konsultāciju pie kardiologa vai cita speciālista, vai nosūtīt pacientu pie ģimenes ārsta. Smagos gadījumos nosūtu pacientu uz stacionāru. Sniedzu arī rekomendācijas par diētu, miega higiēnu, ja nepieciešams, nozīmēju pacientiem atkārtotu vizīti, kuras laikā veicu terapijas korekciju, atkārtoti izvērtējot pacienta stāvokli. Tādējādi pacientiem ir pieejama palīdzība, ņemot vērā esošā kardiologa noslodzi, ģimenes ārstu trūkumu un esošo ģimenes ārstu pārslodzi.

Ārsta palīgs var teikt strādā kā feldšeris, jo savulaik, kad mācījos, tikām gatavoti darbam lauku feldšerpunktiem. Tagad atgriežamies pie bijušā, tikai citā statusā. Tos pašus pakalpojumus, ko es sniedzu, piedāvā arī ģimenes ārstu praksēs. Es palīdzu pacientiem sameklēt ģimenes ārstus, iesaku kurp iet, ko darīt. Jāteic, ka patlaban ir ļoti daudz cilvēku bez sava ģimenes ārsta, man tas, sākot darbu šajā kabinetā, bija atklājums. Pēdējo gadu laikā ģimenes ārsti ir aizgājuši pensijā, arī mūžībā, ir jaunie ārsti, kas ir dekrētā un cilvēkiem nākas meklēt, kur iet, kam lūgt palīdzību. Esmu arī Nacionālā veselības dienesta Zemgales nodaļai teikusi, ka ir jādomā par speciālistiem, jauniem ģimenes ārstiem Jēkabpilī, jo esošajiem ģimenes ārstiem praksēs ir liels skaits pacientu un zema iespēja uzņemt jaunus.

 

• Kas ir dežūrārsta kabineta klienti?

DV.:  Dežūrārsta kabinets paredzēts tiem, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ nav ģimenes ārsta, vai piemēram, cilvēks ir atbraucis atvaļinājumā un nepieciešama palīdzība akūtā gadījumā pie saslimšanas, traumām. Uz šo kabinetu nāk arī ukraiņu bēgļi, jāteic, ka nāk daudzi un ar nopietnām veselības problēmām. Viņiem nav ģimenes ārstu, tikai daļai ir uzturēšanās atļaujas, daļa arī strādā, bet ne visiem ir visi vajadzīgie dokumenti, lai viņus reģistrētu sistēmā. Piemēram, bija smags kardiopacients, viņam sameklējām ģimenes ārstu uz laiku, kamēr viņam notiek procedūras Stradiņos. Daudzi bēgļi  ir sākuši iet pārbaudes, ir nozīmētas operācijas, viņi ir atbēguši no kara, daudzos gadījumos līdzi nav nekādu dokumentu, jo nav bijusi iespēja tos paņemt, nav līdzi medicīniskās vēstures, izmeklējumu. Tikai retajam ir visi nepieciešamie dokumenti. Ir, kuri sazinās ar saviem ārstiem. Taču problēma ir tajā aspektā, ka ukraiņi ir pieraduši, ka aiziet uz aptieku Ukrainā un nopērk visas zāles, kas nepieciešamas. Tur nav recepšu sistēmas. Taču šeit bez receptes lielāko daļu zāles nopirkt nevar, lai arī telefoniski ģimenes ārsts no Ukrainas iesaka, kas vajadzīgs. Lai nopirktu medikamentus Latvijā vairumā gadījumu vajadzīga recepte, bet lai dabūtu recepti – ģimenes ārsts. Šajā gadījumā ukraiņu bēgļi nāk uz dežūrkabinetu. Ir arī pacienti, piemēram, no trešajām valstīm, Uzbekistānas, Baltkrievijas un citām, kuriem imigrācijas dienests pieprasa veikt rentgenu, lai varētu uzturēties Latvijā. Arī tiem nepieciešama palīdzība. Tāpat arī dežūrārsta kabinetā ukraiņu bēgļiem un citiem imigrantiem izskaidro izmeklējumu rezultātus un palīdz saprast, ko tālāk darīt. Jāteic, ka patlaban atrast ģimenes ārstu ir lielas grūtības, Jēkabpilī tas ir smags jautājums. Esošie ģimenes ārsti ir pārstrādājušies, ir liela dokumentu plūsma, bieži vien „uzkaras“ un nestrādā sistēmas, kas kavē darbu, ir daudz un dažādas problēmas, arī ārstu palīgu trūkums praksēs.

 

• Kāda ir ģimenes ārsta palīga loma ārstniecībā?

DV.: Ģimenes ārsta palīgam ir nozīmīga loma ģimenes ārsta praksē. Viņa pārziņā ir sekot līdzi visām profilaktiskajām potēm pacientiem, vakcīnām, kad ir vakcinēts, kad nākamā vakcīna, kad rentgeni bijuši, jāseko līdzi skrīningam, jo īpaši hroniskiem pacientiem. Kad pie manis nāk uz pieņemšanu es arī skatos, piemēram, ja pacientam ir problēmas ar sirdi, kad viņš pēdējo reizi ir gājis izmeklējumus, kuram vajag EhoKG, veloergometriju, elektrokardiogrammu, kuram jāseko līdzi analīzēm. Tāpat arī uzmanības lokā jāpatur pacienti, kuri lieto asinsspiediena zāles , jāseko līdzi medikamentu lietošanai, ja nepieciešams, jānosaka diēta  un jāveic vēl daudz citu lietu. Ārsta palīgam darba apjoms ir ļoti liels, jo īpaši tā dēvētais „papīra darbs“ jeb dokumentācijas kārtošana, visu pacientu visu manipulāciju apraksts, ievadīšana sistēmā. Jo īpaši bērnu ģimenes ārsta praksē, kur ir profilaktiskā vakcinēšana.  Tāpat jāseko līdzi, lai pacienti regulāri apmeklē ģimenes ārstu, veic analīzes, veselības pārbaudes, ja kāds nav bijis ilgāku laiku, jāuzaicina pie ārsta. Ģimenes ārstam pienākas divi palīgi, bet, lai visus darbus padarītu bez pārslodzes praksē būtu jābūt trim ģimenes ārsta palīgiem vai arī diviem palīgiem un māsai.

 

–      Pēdējos gados Jēkabpils slimnīcā notiek plaši remonti, modernizē nodaļas, kā vērtējat šīs pārmaiņas?

DV.: Pozitīvi. Remontdarbu laikā strādājām turpinot sniegt visus pakalpojumus un pieciešam neērtības ar domu, ka būs labāk. Tā kā man ir bijusi iespēja strādāt vairākos kabinetos, gan tādā, kur remonts nav bijis, gan izremontētā, jāteic, ka es vairs negribētu mainīt darbu atpakaļ uz veco kabinetu jeb kabinetu, kur remonts nav bijis. Visur, kur bijis remonts ir ļoti jauki, patīkami strādāt, pieņemt pacientus. Galvenais, lai ir speciālisti, kas strādā izremontētajās nodaļās un kabinetos.

 

• Ko darāt brīvajā laikā ārpus darba poliklīnikā?

DV.: Man patīk ceļot, bet Covid-19 pandēmija ienesa savas korekcijas. Ir tā, ka ne vienmēr sanāk ar vīru kopā atvaļinājumi, tāpēc cenšamies izmantot brīvdienas un ceļojam pa Latviju. Esam to izbraukuši krustu šķērsu, bet vēl ir daudz, kur braukt un, ko redzēt. Tāpat arī esam daudz ceļojuši pa Lietuvu un Igauniju. Arī tālākos ceļos esam braukuši. Manam vīram nepatīk lidot, tāpēc visos ceļojumos dodamies ar automašīnu. Latvijā ir daudz skaistu vietu. Man ļoti patīk Ieriķu dzirnavas ar ūdenskritumiem, liels pozitīvisms ir Cēsu svētavotā.

Man ir lauki Staburagā, kur ir mana dzimtā vieta. Ir lauku mājas un mamma, kas vēl tur rosās un, protams, suns un kaķis, kā arī dārzs, kurā aug viss nepieciešamais, ir ogulāji un ābeles. No pašu audzētā top burciņās visdažādākie salātiņi, zupas sagataves, dārzeņu piedevas. Cenšos katru gadu mainīt receptes, apgūt kaut ko jaunu.

Man patīk sēņot. Pirms diviem gadiem, sēņojot kopā ar kolēģi, dzirdu viņa sauc mani, atskrien un stāsta, ka tikko mežā dzirdējusi lāci. Tas bija Secē. Nenoticēju, bet tad sastapām mežsargu, kurš saka – jā, lācis te manīts. Taču tas neattur no sēņošanas. Jāteic, ka sēnēs, biežāk kā es, dodas vīrs kopā ar meitu un jau esam gatavojuši šī gada gaileņu mērces.

Vēl man šogad klāt nākušas patīkamas rūpes, esmu kļuvusi par vecmāmiņu un man ir prieks un gods auklēt jau piecus mēnešus veco mazdēlu.

 

• Paldies par sarunu!

 

Sandra Mikanovska,

Radio1/Ceturtdiena

Vairāk par dežūrārstu pakalpojumu Jēkabpils reģionālās slimnīcas Ambulatorajā daļā (poliklīnikā) lasi šeit.