JANVĀRA MĒNEŠA MEDIĶIS – SVETLANA OSTAPENKO

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” ir viens no lielākajiem darba devējiem pilsētā un iestādes kolektīvu veido dažādu nozaru medicīnas darbinieki, kas Jēkabpils reģionā nodrošina veselības aprūpi. Lai darbi ritētu bez aizķeršanās gan poliklīnikā, gan slimnīcā, gan daudzajos palīgkabinetos, lielajā mediķu saimē rūpējas ikviens, kas šeit strādā, no ārsta līdz sanitāram. Jau 32 gadus Jēkabpils slimnīcas kolektīvu par savu sauc Tuberkulozes nodaļas māsas palīgs Svetlana Ostapenko. Viņa arī izraudzīta par janvāra mēneša mediķi.

Izvirzot viņu šai nominācijai, Svetlana Ostapenko no slimnīcas vadības puses tika raksturota kā viena no vissmaidīgākajiem un laipnākajiem māsu palīgiem slimnīcā. Jau tradicionāli mēneša mediķa titula ieguvēju aicināja uz sarunu.

Kāds bija Jūsu ceļš uz Jēkabpils slimnīcu?

Esmu absolvējusi Preiļu tirdzniecības skolu, pēc tam mācījos par konditoru un tā arī bija mana pirmā profesija, strādāju konditorejas cehā. Pēc tam kādu laiku arī noliktavā. Dēls sāka iet skolā, vīrs dienēja ārzemēs, praktiski visus darbus veicu pati, tāpēc nācās meklēt citu darbu, maiņās. Dzīvoju netālu no tuberkulozes slimnīcas Brīvības ielā, tāpēc izvēlējos šeit strādāt, lai būtu tuvāk mājām. Sāku darbu kā sanitāre. Manos pienākumos ietilpa gultu klāšana, gan ēdiena nešana un izdalīšana slimniekiem, gan daudzi citi darbiņi. Tuberkulozes slimnīcā esmu strādājusi visās adresēs, kur tā bija izvietota, gan Brīvības ielā, gan Artilērijas ielā, gan tagad Stadiona ielā. Gadu mācījos Pirmajā medicīnas koledžā, nokārtoju eksāmenu un tagad esmu māsas palīgs. Lai saglabātu šo statusu ir nepārtraukti jāizglītojas, jāvāc punkti. Man ir maiņu darbs, diennakti strādāju, trīs brīvas. Man patīk šāds darba ritms.

Pastāstiet par savu darba kolektīvu?

Tuberkulozes slimnīcā ir profesionāls, darbīgs un atsaucīgs kolektīvs.

Šeit strādā labas ārstes, atsaucīga vecākā māsa. Visas nodaļas māsas ir zinošas un laipnas.

Es kolektīvā jūtos kā lielā ģimenē. Tik ilgus gadus strādājot slimnīcā, darbs nemanot kļuvis par otrajām mājām. Pacienti ir dažādi, ar dažādām diagnozēm, taču, ja cilvēks ārstējas, ievēro visus ārstu norādījumus un vēlas būt vesels, viņš arī izveseļojas.

Kāda ir Jūsu darba maiņa? Cik noslogota?

Darba pietiek. Eju ar smaidu, ar pozitīvu attieksmi un to arī saņemu pretī. Cilvēki redz, ja tu esi smaidīgs un laipni parunājies, arī pacienti kļūst priecīgāki. Jāteic, ka pacienti ir dažādi, ir smagi slimi, guļoši, kas nestaigā, visiem nepieciešama aprūpe, atbalsts, labs vārds. To arī cenšos sniegt. Kādreiz tuberkulozes slimnīcā bija 60 pacientu gultas, tagad ir tikai 16. Taču darba pietiek, priecājos, ka varu pēc labākās sirdsapziņas padarīt sev uzticēto.

Ko darat brīvajā laikā? Vai Jums ir kāds vaļasprieks?

Man patīk gatavot dažādus ēdienus. Kopā ar meitu cepam tortes un pīrāgus. Tagad jau galvenokārt meita cep. Man ir arī neliels dārziņš un siltumnīca, kur audzēju dažādus zaļumus. Vasarā patīk dārzā rušināties un priecāties par izaudzēto, kā arī gatavot ziemai krājumus – dažādus konservus, marinējumus un ievārījumus. Konservēju gurķus, tomātus, zupu sagataves ziemai. Daudzas ogas blenderējam un svaigas liekam saldētavā. Vasarā labprāt ar vīru dodamies sēņot, ogot. Brīvo laiku veltu arī saviem diviem mazbērniem. Man ir svarīga mana ģimene, vienmēr par viņiem domāju labas domas, lai bērniem un mazbērniem labi klājas. Ja viņiem ir labi un darbi sokas, arī es esmu laimīga.

Vai Jums ir kāds sapnis, ko nav izdevies realizēt, bet noteikti gribētos?

Katram cilvēkam ir sapņi, un man protams arī tādi ir. Mums bija liels sapnis uzcelt savu māju, to esam paveikuši no pašiem pamatiem. Ja viens sapnis piepildās, gribās kaut ko citu. Tagad mēs ar vīru sapņojam par savu pirti. Varbūt kādreiz izdosies to uzcelt.

Tikko ir sācies jaunais 2020.gads. Ko Jūs savam kolektīvam un tuviniekiem novēlat šajā gadā?

Lai visi ir veseli un laimīgi, lai visiem labi klājas!

SIA “Jēkabpils reģionālās slimnīcas” kolektīvs decembrī mēneša ārsta titulam izvirzījis pediatri Aiju Brišku. Viņu zina un pazīst daudzas jēkabpiliešu ģimenes, kurās aug un jau ir izauguši bērni, kā profesionālu, zinošu, laipnu un atsaucīgu pediatri jeb kā mēs sarunvalodā sakam – bērnu ārsti. Jēkabpils slimnīca ir Aijas Briškas pirmā un arī vienīgā darba vieta. Aija Briška tika uzaicināta uz sarunu par viņas darba ikdienu.

Cik ilgi jau strādājat Jēkabpils slimnīcā?

Jēkabpils slimnīca ir mana pirmā un vienīgā darba vieta. Šeit sāku strādāt uzreiz pēc institūta beigšanas, 1983.gadā. Esmu pediatrs, 2003.gadā ieguvu arī bērnu pulmonologa sertifikātu. Tas ir ārts, kas specializējies bērnu elpceļu slimību, dažādu alerģiju un astmas ārstēšanā. No 2004.gada esmu arī Jēkabpils slimnīcas bērnu nodaļas vadītāja.

Kāda ir Jūsu darba diena?

Darba diena piesātināta, var teikt kā vāverei ritenī. Slimnīcā esmu katru dienu, poliklīnikā divas reizes nedēļā, pēcpusdienās, un vēl man ir arī dežūras uzņemšanas nodaļā kā pediatram.

Jūs jau ilgāku laiku strādājat ar mazajiem pacientiem, kā laika gaitā mainījusies bērnu saslimstības aina, kas bija raksturīgs pirms gadiem divdesmit un ar ko maziem visbiežāk slimo patlaban?

Slimības kļuvušas sarežģītākas, vairs nav kā agrāk, kā mācījāmies grāmatās par to, kas ir bērnu slimības. Tās ir mainījušas savu gaitu, ir sarežģītākas, grūtāk ārstējamas saslimšanas.

Šobrīd bērni slimo arī ar pieaugušo slimībām, piemēram, cukura diabētu, insultu. Latvijā katru gadu tiek reģistrēts vismaz viens insulta pacients bērnu vidū. Runājot par cukura diabētu, pēdējo 20 gadu laikā saslimstība ar šo slimību pieaugusi 20 reizes. Diabēts ir gan ģenētiski pārmantota slimība, gan arī slimība pie kuras noved nepareizs dzīvesveids un liekais svars.

Statistika liecina, ka piektai daļai skolēnu mūsdienās ir liekais svars. To veicina mazkustīgs dzīvesveids, bērni daudz laika pavada pie datora vai citiem ekrāniem, turklāt vienā rokā turot limonādi vai citus saldinātos dzērienus vai ātrās uzkodas, kas nav veselīgas, jo visi produkti ir piesātināti ar cukuru. Tāpēc katrs saldums jāizvērtē, cik to vajadzētu apēst un varbūt ir jāmeklē kāda cita alternatīva, piemēram, augļi vai dārzeņi. Saldumu ēšana noved pie aptaukošanās, tālāk seko diabēts vai insults, paaugstināts asinsspiediens. Liekais svars bērniem nes līdzi arī psiholoģiskas problēmas, diskomforta sajūtu. Ja ir liekais svars, pēc tam vairs nav tik vienkārši to dabūt normālu. Šajā procesā jāiesaistās visai ģimenei, jo nevar tā – tu to neēdīsi, bet mēs visi citi ēdīsim. Pieaugusi arī saslimstība ar alerģijām, ja pasaulē alerģijas konstatē 30-40% cilvēku no sabiedrības kopuma, tad Latvijā šis procents ir zemāks – 20-25%. Alerģijas izraisa gan pārtika, ko lietojam, gan vides piesārņojums, mūsu dzīvesveids, vide un apstākļi mums apkārt gan pirms bērna piedzimšanas, gan arī pēc tam. Mēs mājās nereti dzīvojam pārāk sterilā vidē, cenšamies ar dažādām ķīmijām dezinficēt un iznīdēt baciļus, bet apkārtējā vidē nav sterila. Bērnos neizveidojas stipra imunitāte. Visā jābūt samērīgumam, protams, mums vairs nav naturālās saimniecības un organisms ar laiku pielāgojas, bet arī mums ir jāpārdomā ko, kā un kad lietojam. Jāmaina paradumi.

Kādas bērnu saslimšanas vai situācijas satrauc pediatrus?

Satraukumu pediatriem rada arvien lielākam vairumam bērnu konstatētie stājas traucējumi, mugurkaula deformācijas, kas rodas nepareizā pozā sēdot pie telefona vai datorekrāna, mazkustīgs dzīves veids, nevēlēšanās masveidā nodarboties ar sportu. Iepriekšminētās situācijas rada mugurkaula deformāciju, savukārt no tā rodas citas problēmas galvassāpes, galvasreiboņi, jo tiek nosprostoti, saspiesti asinsvadi un nervi.

Ļoti smags jautājums Latvijā ir arī bērnu traumatisms. Mūsu valstī bērnu traumatisma rādītāji ir ļoti augsti. Bērni gūst traumas, kuras varēja paredzēt, kas varēja nenotikt – apdegumi, elektrotraumas, svešķermeņi elpceļos un kunģa zarnu traktā un citas. Tās rada tīri sadzīviskas lietas, kur vecāki nepiedomā, piemēram, bērns nokrīt no augstuma, vai viņam uzkrīt kaut kas virsū, vai mazais iedzer kā ūdeni kādu ķīmisku šķidrumu, kas pārliets citā pudelē un bērns to nezina. Reanimatologs Pēteris Kļava saistībā ar bērnu traumatismu un nežēlīgo statistiku šajā ziņā, ir veltījis skarbus vārdus vecākiem, norādot, ka “sešdesmit procenti bērnu vecāki ir debili”, jo galvenais bērnu traumu rašanās avots ir vecāku nespēja aizsargāt bērnu.

Pastāstiet par Jēkabpils slimnīcas bērnu nodaļu?

Jēkabpils slimnīcas bērnu nodaļā ir 15 pacientu gultas. Ja salīdzina ar laiku, kad sāku strādāt, bija 40 gultas. Bērni slimnīcā tagad pavada daudz mazāku laika periodu nekā kādreiz. Ir mainījusies ārstēšanas taktika un iespēja turpināt terāpiju ambulatori. Nodaļā uzņemam bērnus no mēneša līdz 16 gadu vecumam. Atļauts kopā ar mazo šeit atrasties visu vecuma bērnu vecākiem, kas vēlas. Savukārt valsts ir noteikusi, ka bērniem līdz septiņu gadu vecumam būtu vēlams uzturēties slimnīcā kopā ar vecākiem. Saslimšanas ir visdažādākās, tāpēc ejam roku rokā ar LOR speciālistiem, ķirurgiem, traumatologiem, urologiem un vēl citiem speciālistiem, jo bērniem ir gan apdegumi, gan traumas, gan apendicīti, gan citas slimības. Bērnu saslimšanām raksturīga sezonalitāte. Gadalaikos, kad apkārtējā vidē cirkulē dažādi vīrusi, slimnīcā nonāk bērni ar dažādām vīrusu saslimšanām un to izraisītām komplikācijām. Karstajā sezonā biežāk ir brūču strutainas infekcijas, arī traumas, jo pieaug aktivitātes brīvā dabā.

Nodaļā esam 14 darbinieku komanda, 12 medicīniskais personāls un divi ārsti. Mums ir ļoti labas māsiņas, jo ne visi var un vēlas strādāt ar bērniem, bērns raud, nevar pateikt, kas sāp, kur sāp, ir niķīgs, jo jūtās slikti un ir nepieciešama liela pacietība un iejūtība darbā ar bērniem. Vēlos pateikt lielu paldies kolektīvam par darbu un izturību. Man prieks, ka mūsu nodaļā strādā divas Latvijas mērogā nominētas sirdsmāsiņas – Antra un Vija.

Prieks par jaunajiem speciālistiem, kurus arvien vairāk redzu slimnīcā. Paredzēts, ka uz slimnīcu nāks strādāt divas pediatres, kas patreiz vēl mācās rezidentūrā un iespējams, būs vēl arī trešā pediatre. Paaudžu maiņai jābūt.

Ko darat, kad neesat slimnīcā? Kā atpūšaties, izklaidējaties un atjaunojat spēkus darbam?

Tā kā es lielāko daļu sava laika pavadu slimnīcā, tad brīžos, kad jūtu, ka man tuvojas izdegšanas sindroms, meklēju patvērumu dabā un klusumā. Man patīk ceļot, cik tas ir iespējams. Patīk peldēt. Mums ir izveidojusies neliela entuziastu komanda un dabīgajās ūdens tilpēs sākam peldēt no agra pavasara un turpinam to darīt līdz vēlam rudenim. Ja ir sniegs, slēpoju, man patīk slēpot, diemžēl ziemas mūs ar sniegu lutina reti. Nodaļā esam izveidojuši bibliotēku, jeb tādu kā grāmatu apmaiņas punktu, katrs, kurš nopircis grāmatu, izlasījis atnes to un mēs maināmies.Šī ir iespēja izlasīt vairāk. Man pašai patīk vēsturiska un psiholoģiska rakstura grāmatas, bet tas mainās, atkarībā no dvēseles stāvokļa.

Decembris ir Ziemassvētku mēnesis, ko novēlat šajā laikā citiem?

Ziemassvētku laikā gribu pateikt daudzus paldies. Pirmkārt,kā jau teicu, kolektīvam par labu darbu, īpaši mūsu nodaļas darbiniecei Karīnai par pašdarinātiem svētku dekoriem ar kuriem viņa izdekorējusi slimnīcas bērnu nodaļu, par ko mums visiem ir prieks.
Liels paldies visiem, kas papildina mūsu bērnu nodaļas spēļu istabu ar dažādām rotaļlietām un mantām, īpašs paldies dakterei Rutai Miķelsonei, kas ir ļoti daudz atnesusi dažādu rotaļlietu.
Paldies iepriekšējai slimnīcas valdei, kas ziedojumu no SIA GEFA Latvija veltīja mazo bērnu gultiņu iegādei.
Liels paldies manai pirmajai darbaudzinātājai dakterei Beķerei, vēlu viņai jaukus Ziemassvētkus un labu veselību.
Paldies esošajai valdei par radīto Ziemassvētku sajūtu slimnīcā, izveidojusies jauna tradīcija, šogad pirmo reizi iededzām Ziemassvētku eglīti pie slimnīcas, tā atrodas pagalmā pie infekciju nodaļas.Diemžēl lietus dēļ pasākums nenotika tāds kā iecerēts, arī salatētim kamanas neslīd lietus laikā.
Vēlu visiem bērniņiem un viņu vecākiem labu veselību un gaišus, ģimeniskus Ziemassvētkus!

“Pasākums finansēts Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansiāli atbalstītā projekta „ H.pylori eradikācijas shēmas optimizācija masveida kuņģa vēža prevencijas pasākumiem ” ietvaros, id.nr. 1.1.1.1/18/A/184.

Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētniekiem sadarbojoties ar daudzām starptautiskām organizācijām, tai skaitā ar Vesela kuņģa iniciatīvu un Starptautisko vēža pētniecības aģentūru, Latvijā kļuvis iespējams realizēt gremošanas slimību profilakses pētījumu GISTAR, kuram atbalstu paudusi arī Latvijas Veselības ministrija. Līdz šim pētījums ir veikts Cēsīs, Alūksnē, Ludzā, Dobelē, Saldū, Tukumā, Madonā un Rēzeknē, no šā gada septembra projekta realizācija notiek Jēkabpilī. Jēkabpils poliklīnikas telpās darbojas gremošanas sistēmas slimību profilakses pētījuma GISTAR Jēkabpils reģionālais centrs.

GISTAR mērķis ir pētīt gremošanas trakta audzēju skrīninga iespējas, to agrīnu diagnostiku un procesa efek­tivitāti.

Zinātniskais pētījums izstrādāts, lai meklētu jaunas stratēģijas kuņģa onkoloģisko saslimšanu mirstības samazināšanai augsta riska zonās.
GISTAR pētījuma inici­ators un zinātniskais vadītājs ir LU Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta di­rektors un vadošais pētnieks, profesors, ārsts gastroenterologs Mārcis Leja.

GISTAR pētījuma Jēkab­pils reģionāla centra ārsta palīgs Sendija Vītola stāsta, ka ne tikai Jēkabpils un apkārtējo novadu, bet arī citu pašvaldību – Līvānu, Neretas, pat Rēzeknes – iedzīvotāji aktīvi izmanto pētījuma piedāvātas iespējas pārliecināties par gremošanas sistēmas veselību. Pētījumā Jēkabpils reģionālajā centrā paredzēts iekļaut no 1000 līdz aptuveni 1500 personām, un šobrīd jau piereģistrējušies 500 cilvēki. Kopumā pētījumā kopš 2013. gada iekļauti jau vairāk nekā 8 500 respondenti.

Olga Kirejeva ir piecsimtais Jēkabpilī reģistrētais pētījuma dalībnieks, kam veiktas skrīninga pārbaudes. Viņa stāsta, ka par šo iespēju uzzinājusi no savas draudzenes.

– Viņa piereģistrējās kā pētījuma dalībniece, un es sāku domāt: varbūt man arī tas jādara. Tad izlasīju informāciju par šo pētījumu vietējā preses izdevumā un nolēmu, ka būtu jāiesaistās. Vispirms pamudināju atnākt un pārbaudīties savu vīru. Viņš ir tālbraucējs šoferis, un darba ikdiena saistīta ar neregulārām ēdienreizēm. Tāpēc viņš piekrita pārbaudīties.

Es pati izlēmu pārbaudīties, jo, pirmkārt, tas ir bez maksas, kas nav mazsvarīgi, un ir sajūta, ka par tevi ir kāda interese, ka tev tiek nodrošināta aprūpe, ka tevi nepamet likteņa varā, piedāvā iespējas.

Cilvēkam pašam ir grūti saņemties nopietnākām pārbaudēm – ar tā dēvēto «kobru» vai zarnu kolonoskopiju. Parasti uz to sadūšojas, kad tiešām kļūst slikti, tad gan iet, bet līdz tam atliek un atliek, jo vēl jau nav tik traki. Dau­dziem ir negatīva pieredze par to, kā šīs pārbaudes ar to pašu «kobru» notika pa­domju laikos, tāpēc viņi nevēlas tās, bet tagad tas ir pavisam kaut kas cits, – stāsta Olga Kirejeva.

S. Vītola skaidro, ka visiem nav nepieciešami būtiski invazīvi izmeklējumi, ja profilaktiskajās skrīninga pārbaudēs nav atklāti atbilstoši simptomu. Tāpēc vispirms ir skrīninga testi, lai pārliecinātos, vai nav aizdomas par nopietnākām problēmām, un, ja tādi simptomi ir, tad arī nosaka citas pārbaudes. Tas nenozīmējot, ka tūlīt ir pamats aizdomām par onkoloģiju, jo iemesli var būt palielināts kuņģa skābes daudzums, čūla, polipi zarnās. Tās nav onkoloģiskas saslimšanas, bet arī var parādīties slēptās asinis fēcēs. Savukārt, veicot tālākas pārbaudes, piemēram, kolonoskopiju, var secināt problēmu iemeslu.

– Ja tiek konstatētas nelielas izmaiņas, sūtām cilvēkus uz tālākiem izmeklējumiem. Tas ir svarīgi, ka vispirms veicam skrīningu, jo ir tādi izmeklējumi, kas var sniegt priekšstatu par veselības stāvokli arī bez tālākiem nopietnākiem izmeklējumiem. Tā jau ir profilaktiskā diagnostika. Mēs nemaz ne­reģistrējam cilvēkus, kuriem jau ir konstatētas konkrētas problēmas. Ideja ir veikt profilaktiskas pārbaudes, jo tagad ir daudz iespēju, medicīna ir tik attīstīta, ka visas problēmas var laikus atklāt un ārstēt. Problēmas rodas tad, ja slimību laikus neatklāj un ievelk. Statistika attiecībā uz Latviju ir diezgan bēdīga, jo kuņģa un zarnu saslimšanas, arī ļaundabīgas, tiek atklātas novēloti. Aptuveni 70% vēža jau tiek atklāts trešajā vai ceturtajā stadijā. Tāpēc pētījuma mērķis ir agrīna diagnostika, kas ir pamatu pamats jebkurai saslimšanai, un, protams, arī onkoloģijā. Taču tas, ko mēs pārbaudām un atklājam, nenozīmē, ka uzreiz tā ir liecība par onkoloģisku saslimšanu, jo dažādi simptomi var būt arī citām saslimšanām. Skrīnings uz slēptajām asinīm fēcēs ir ļoti svarīgs tests, kas parāda situāciju. Ja zarnās, kuņģī ir kāda asiņošana no čūlām vai citiem iemesliem, tad fēcēs parādās slēptās asinis. Mums šo testu veic ar speciālu aparātu – vienīgo tādu Latvijā. Tā ir ļoti precīza aparatūra, kas analīzēs sastāvu nosaka līdz nanogramiem, un tā ir unikāla iespēja GISTAR projekta ietvaros pārbaudīties ar šo aparatūru, kas pagaidām citādi Latvijā nav pieejama. Ir pat situācijas, kad cilvēki ir veikuši šo skrīningu ar citām metodēm, un rezultāts bijis labs, bet mūsu aparatūra uzrāda slēptās asinis. Es domāju, ka mūsu pētījums ir arī atbalsts ģimenes ārstiem, jo cilvēks, kas būs veicis skrīningu pie mums, rezultātu varēs nodot ģimenes ārstam, savukārt ārsts šo rezultātu var pievienot medicīniskajai dokumentācijai. Pacientam tajā gadā skrīnings vairs nebūs jāveic. Uz izmeklējumiem pacienti tiek aicināti tikai tad, ja analīžu rezultātos ir novirzes no normas. Citos gadījumos cil­vēkiem sarunās iesakām, kā viņi var uzlabot savu veselību ar diētu vai uzmanīgi izvēloties produktus. Cilvēki bieži pat nezina, kāda ir dažādu produktu ietekme. Viņi dažreiz ir pārsteigti, kāpēc tik sīki iztaujājam. Mēs atbilstoši pētījuma metodikai uzdodam daudz jautājumu, rūpīgi izvaicājam cilvēku. Ēšanas paradumi, darba apstākļi, piemēram, sēdošs darbs un citi faktori var negatīvi ietekmēt arī kuņģa un zarnu darbību. Tāpēc arī ir tik daudz jautājumu, lai to visu noskaidrotu. Mēs daudz jautājam par uzturu, un cilvēki sāk aizdomāties par uzturu, par saviem paradumiem, jo uzturs ļoti ietekmē gremošanas sistēmu. Bet ir arī tādi, kam šis process ļoti patīk. Viņi saka: beidzot kāds ar viņiem aprunājas, par visu iztaujā. Speciālisti un ģimenes ārsti ir ļoti noslogoti un nevar veltīt tik daudz laika. Un tā pētījums ir iespēja gan veikt izmeklējumus, gan uzzināt jaunu veselībai svarīgu informāciju, – saka Sendija Vītola.

Arī O. Kirejeva uzsver, ka plašāka saruna palīdz iegūt jaunu informāciju, ir viela pārdomām, un ir patīkami, ka tev velta tik daudz laika.

Patīkami esot arī tas, ka centra speciālisti ir pretimnākoši, gatavi jebkurā brīdī pielāgoties pacienta situācijai, jo daudzi taču ir strādājošie, un mainīt noteikto apmeklējuma vai izmeklējuma laiku.

O. Kirejeva un S. Vītola secina, ka daudzi saņēmušies atnākt un pieteikties pētījumam, uzzinot par to no paziņām, vai to, ka paziņas paši ir pieteikušies. Vīrieši parasti neesot tik aktīvi kā sievietes, bet, ja draugs ir pieteicies vai sieva, tad sadūšojas arī pats. Tā uz skrīningu pieteikušies kungi, kas pie ārsta nav bijuši pat gadus desmit.

– Es savam vīram arī teicu: nu aizej taču, tas daudz laika neaizņems un ir izdevīgi, jo uz Rīgu nav jā­brauc, tepat var visu noskaidrot. Lai brauktu uz Rīgu, tur vajag nosūtījumu, jādomā, kā nokļūt, tad vēl visas izmaksas. Te viss uz vietas un bez maksas. Tas ļoti daudz ko dod. Tā ir laba lieta, ko noteikti vajadzētu izmantot. Vismaz sirdsmieram, jo varēsi labāk justies, kad zināsi, ka tev nav no­pietnu problēmu. Savukārt, ja tādas ir, tad taču vēl jo svarīgāk to uzzināt un ātrāk sākt ārstēties, – saka Olga Kirejeva.

S. Vītola stāsta, ka pētījuma dalībniekiem ir vecuma ierobežojumi. Tie ir praktiski veseli indivīdi vecumā no 40 līdz 64 gadiem. Tiek plānota arī tālāka projektā iesaistīto pacientu novērošana 10 līdz 15 gadu periodā. Tāpēc arī ir vecuma ierobežojumi, jo mūža ilgums Latvijā ir vidēji līdz 80 gadiem, un doma ir, lai būtu iespēja sazināties ar cilvēkiem 15 gadu laikā un sekot līdzi, kā tas viss attīstās, un saprastu, kā slimības progresē, kā to ietekmē cilvēka paradumi.

Pētījuma mērķis ir atklāt un pierādīt jaunu diagnostisko metožu efektivitāti kuņģa un zarnu onkoloģisko saslimšanu agrīnai atklāšanai un profilaksei augstas vēža saslimšanas izplatības reģionos, kāds diemžēl ir arī Latvija. Tāpēc ir pamatota nepieciešamība turpināt darbu pie kuņģa un kolorektālā vēža agrīnas diagnosticēšanas un kontroles atbilstoši starptautisku vadlīniju ieteikumiem. Jēkabpilī pētījums tiek plānots līdz 2020. gada beigām, taču iedzīvotāju lielākas aktivitātes gadījumā tiks izvērtēta iespēja tā realizāciju turpināt ilgāk.

Pētījuma centrs atrodas Jēkabpils poliklīnikā, 2. stāvā, Stadiona ielā 1, darba laiks no plkst. 7.00 līdz 13.00 (darba dienās), tālrunis 25679868 (pierakstiem un izmeklējumiem). Plašāk iepazīties ar šo projektu iespējams www.gistar.eu. Pirms pārbaudes ir nepieciešams pieteikties pa minēto tālruņa numuru, kā arī jā­ņem vērā tas, ka pārbaude ilgst aptuveni vienu stun­du.