JĒKABPILS REĢIONĀLĀ SLIMNĪCA ATTĪSTA UROLOĢIJAS PROFILA PAKALPOJUMUS

uro1-1200x799.jpg

28/08/2020 JAUNUMI

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” uroloģijas nodaļa strādā ar modernu aparatūru un mūsdienīgām tehnoloģijām. Nodaļas vadītājs urologs Māris Vlazņevs norāda, ka Latvijā nav daudz slimnīcu, kurās ir uroloģijas nodaļa un dienas stacionārs, kur tiek veiktas minimāli invazīvas uroloģiskās manipulācijas. Tapēc šajā jomā Jēkabpils slimnīca ir spērusi soli uz priekšu, lai tās pakalpojumi uroloģijā kļūtu pieprasīti pacientiem no dažādām Latvijas vietām.

“Mēs strādājam ar modernu aparatūru, tehnoloģiju, ar pierādījumiem balstītu medicīnisko literatūru, labas prakses metodēm attiecībā uz endoskopiskas retrogrādi intra renālas operācijas (angļu val. ‘RIRS’) operatīvo ārstēšanu. Gribētu atzīmēt, ka Jēkabpils Reģionālai slimnīcai šī ir jauna, iepriekš nebijusi ārstēšanas metode. Tas nozīmē operācijas personāla apmācības ar darba aparatūru, drošības instruktāžas, lāzeraparatūras apkopes un uzturēšanas, dārgu medicīnisko instrumentu pareizas lietošanas: apkopes, sterilizācijas, transportācijas. Tas ir liels darbs, bez kura nevar iztikt, jo tikai veiksmīga gala rezultātā pacients ir ieguvējs, ar noteikumu, ka viss iepriekš minētais strādā kompleksi kā Šveices pulksteņmehānisms,” saka Dr. Māris Vlazņevs.

 Jēkabpils reģionālajā slimnīcā līdz ar moderno tehnoloģiju iegādi – ir pieejamas sekojošas minimāli invazīvas operācijas uroloģijā:

1. Urīnizvadkanāla paplašinoša operācija – optiska uretrotomija;
2. Operatīva akmens izņemšana no urīnpūšļa – cistolitotripsija;
3. Minimāli invazīvu jeb endoskopisku akmens, tā šķembu vai svešķermeņa izņemšana no nieres vai urīnvada;
4. Urīnvada atveres paplašināšana ar griezienu;
5. Urīnvada akmens lāzerskaldīšana jeb ureteroskopija ar lāzerkontaktitotripsiju;
6. Nierakmeņu lāzerskaldīšana jeb ureterorenoskopija ar lāzerkontaktlitotripsiju.

Lielākoties, minētās operācijas ir veicamas dienas stacionāra ietvaros. Tas nozīmē, ka pacients operācijas dienā vai vēlākais nākamās dienas rītā var doties mājās. Tomēr ir gadījumi, kad pacientam nepieciešama ilgāka uzturēšanās stacionārā, tas ir līdz trim dienām, lai būtu medicīnas personāla uzraudzībā (tā saucamā īslaicīgā ķirurģija). Katrā gadījumā ārstējošais ārsts izvērtē katra pacienta veselības stāvokli, izmeklējumus, pacienta līdzestību un spēju par sevi parūpēties pēc operācijas, un pieņem lēmumu par pacienta atbilstību dienas stacionāram vai tā saucamai plānveida īslaicīgai ķirurģija, kad pacientam būs jāpavada stacionārā līdz trim dienām”

Tā kā daudzās citās slimnīcās ir ārsti urologi, kas sniedz tikai konsultācijas un veic diagnostiku, bet neveic operācijas, tad uz Jēkabpili pacienti ierodas no plašas apkārtnes – Valmieras, Rēzeknes, Daugavpils, Līvāniem, Preiļiem, Cēsīm, Jaunjelgavas un citām vietām. Kopš šī gada 13. jūnija, kad Jēkabpils slimnīcā tika veiktas pirmās  minimāli invazīvās operācijas ar moderno tehnoloģisko parku, jau veiktas aptuveni  30 operācijas.

“Patlaban rinda uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem – plānveida operācijām (nierakmeņu endoskopisko ārstēšanu) dienas stacionārā ir ierobežota, jo saucamā kvota uroloģiskām operācijām dienas stacionārā pašlaik nav tik liela kā gribētos un faktiski būtu nepieciešams. Tas saistīts ar to, ka iepriekšējos gados uroloģiskās operācijas dienas stacionārā tika veiktas pavisam maz. Tomēr ar pozitīvu skatu uz nākamo gadu, var domāt, ka valsts apmaksāto pakalpojumu kvota uroloģiskām operācijām dienas stacionārā palielināsies un valsts apmaksāto pakalpojumu pieejamība pacientiem vēl vairāk uzlabosies. Tomēr, ja pacients nevēlas gaidīt rindā uz plānveida valsts apmaksāto, un to saņemt ātrāk, pacientam ir tiesības atteikties no gaidīšanas uz valsts apmaksāto pakalpojumu un saņemt to ātrāk, bet tad pacientam jārēķinās, ka būs jāveic samaksa par operāciju pilnā apmērā kā par maksas operāciju”.

Māris Vlazņevs stāsta, ka pēc pasaules literatūras datiem nierakmeņu slimība skar no 8 līdz pat 20% iedzīvotāju un vidēji aptuveni 12%. Tas nozīmē, ka katrs astotais cilvēks dzīves laikā saskaras ar nierakmeņu slimību! Viņš norāda – ārstēt, operēt vai novērot – lai paliek speciālista un pacienta kopējs lēmums, izņemot, protams, neatliekamos gadījumus. Jautāts, cik droši vai tieši pretēji – riskanti ir neārstēt un neatbrīvoties no nierakmeņiem, ja tādi konstatēti.

“Jebkurš simptomātisks akmens, kurš pats vai ar medikamentu palīdzību nav spējīgs iziet no urīnceļiem, un var radīt ilgtermiņa veselības traucējumus, būtu jāārstē! Parasti tie ir lielāki par 5 mm.  Simptomātiski nierakmeņi visbiežāk saistīti ar nierakmeņu lēkmi – pēkšņām asām lēkmjveida sāpēm sānā/mugurā, plus mīnus sliktu dūšu, vemšanu, kas ir sekas urīna atteces traucējumiem no nieres. Līdzīga nieres kolika varētu būt ne tikai no nierakmeņiem, tāpēc arī būtu jāprecizē asins piejaukumu urīnā, urīnceļu infekciju utt. Diemžēl ilgtermiņā neārstēti un simtpomātiski nierakmeņi, īpaši tie, kas atrodas urīnvadā, lieli izmēros (>10mm) var radīt arī ilgtermiņa nevēlamas veselības sekas, piemēram, hronisku un terminālu nieru mazspēju, sirds asinsvadu slimības, arteriālu hipertensiju, cukura diabētu u.c..,” skaidro Dr. Māris Vlazņevs.

Jautāts vai pacienti ņem vērā urologa norādes, Māris Vlazņevs teic, ka nereti ir gadījumi, kad pacienti cenšas paši sev noteikt diagnozi un netic ārsta teiktajam.
“Dažreiz pacienti netic, kad viņiem saka: atvainojiet, Jums nav nierakmeņu slimība. Viņi uzstājīgi iebilst: “Bet, dakter, kad man taisīja ultrasonogrāfijas (USG) izmeklējumu teica, ka esot akmeņi nierēs!” Nierakmeņu slimību jeb NAS saīsinājumā, pierāda nevis USG, bet gan datortomogrāfijas izmeklējums. Ultrasonogrāfija tikai izsaka aizdomas par to, ka nierakmeņu slimība varētu būt, bet ultrasonogrāfijas izmeklējums nesniedz precīzus datus par akmens izmēriem, lokalizāciju nierē, un vēl jo vairāk ar ultrasonogrāfijas izmeklēšanas metodi nevar atklāt urīnvadā esošus akmeņus,” saka Dr. Māris Vlazņevs.

Māris Vlazņevs teic, ka pacienta profils, kas meklē urologa palīdzību, ir vīrietis vecumā no 55 līdz 60 gadiem ar apakšējo urīnceļu simptomātiku, izmainītām laboratorajām analīzēm, taču pie viņa uz konsultācijām nāk visa vecuma pacienti, arī māmiņas ar pusaudžiem, cilvēki spēka gados un ne tikai vīrieši, arī sievietes, jo kļūdaini tiek uzskatīts, ka urologs ir vīriešu ārsts.

Jautāts, kas veicina uroloģiskās saslimšanas, Māris Vlazņevs skaidro, ka, piemēram, prostatas vēzis, varētu agrīnāk izpausties un tikt diagnosticēts dēlam, kura tēvam ir bijis prostatas vēzis. Diemžēl viņi ir iekļauti riska grupā iedzimtības dēļ. Ja runā par nierakmeņu slimību, tad, pirmkārt, nepietiekoša šķidruma uzņemšana ilgtermiņā ir viens no riska faktoriem, lai nierakmeņi veidotos. Ikdienā būtu jāuzņem vismaz divi litri ūdens! Pie nierakmeņu saslimšanas jāmin arī pārmērīga gaļas ēšana (organismam pietiek ar vienu gramu dzīvnieku gaļas uz 1 kg cilvēka svara, tālāk jau kā kuram ar matemātiku), sāls uzņemšana jāierobežo līdz 4 – 5 gramiem dienā. Runāt par šo tēmu var daudz, bet zelta standarts paliks veselīgs, aktīvs dzīvesveids, sabalansēts dzīvesveids gan uztura, gan fiziskās nodarbinātības ziņā.

Dr. Māris Vlazņevs aicina visus ievērot veselīgu dzīvesveidu un uzturu, dzert daudz ūdens, savukārt nepieciešamības gadījumā laikus meklēt mediķu palīdzību.


izaugsmei-1.jpg

11/08/2020 JAUNUMI
Jēkabpils reģionālā slimnīcā – Jēkabpils jauno pārmaiņu pilsētā!
Topošais rezident – ja neesi ticis sev izvēlētajā un sirdij tuvajā specialitātes programmā – valsts budžeta vietā – mēs varam palīdzēt.
Sadarbībā ar Jēkabpils pilsētas pašvaldību varam segt rezidentūras maksu, lai Tu iegūtu iespēju kļūt par izcilu ārstu tieši tajā specialitātē, ko es izraudzījies par savu sapņa profesiju.


IMG_3300-1.jpg

06/08/2020 JAUNUMI

Zinātniskā projekta realizācijai Jēkabpilī, aicinām savā komandā:
LABORANTU

Prasības:
– medicīniskā izglītība
– labas datora lietošanas prasmes
– augsta atbildības sajūta
– labas saskarsmes un organizatoriskās prasmes
– spēja strādāt gan patstāvīgi, gan komandā

Pienākumi:
– darbs ar laboratorijas iekārtām

Piedāvājam:
– atbildīgu, dinamisku un interesantu pilnas slodzes darbu uz projekta realizācijas laiku
– atbilstošas apmācības darba pienākumu veikšanai
– iespēju profesionāli pilnveidoties un gūt vērtīgu pieredzi
– darba laiks – 40 stundas nedēļā
– atalgojums – reģistratoram 4 EUR / h (vidēji 650 EUR mēnesī) pirms nodokļu nomaksas
– darba vieta no 2020. gada septembra Jēkabpils reģionālajā slimnīcā – Ambulatorajā daļā.

Rakstiet: gistar@gistar.eu
vai zvaniet: +371 26443802


Capture-1200x517.jpg

04/08/2020 JAUNUMI

Aicinām darbā traumatologu-ortopēdu! #teirdarbs

Mūsu slimnīca ir ar lielu gribasspēku… tapēc nebaidāmies būt izaicinoši un inovatīvi, jo vēlamies sasniegt jaunas virsotnes Latvijas medicīnā.
Gaidam savā komandā azartiskus jaunos speciālistus!

Paldies Skydive Latvia instruktoriem un komandai!
“Video no M.M. personīgā arhīva”


web-1200x900.jpg

22/07/2020 JAUNUMI

ERAF projekts Nr. 9.3.2.0/18/I/009
“Līvānu un Jēkabpils slimnīcu stacionārās un ambulatorās infrastruktūras attīstība kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai”

 

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca, projekta Nr.9.3.2.0/18/I/009 realizācijas ietvaros, saskaņā ar 03.04.2020 noslēgto līgumu Nr. 94/2020/ERAF, SIA „ALTEX” piegādāja LOR krēslu (OtoP/i Profesional, Euroclinic, Itālija). Pēc preces piegādes tika konstatētas būtiskas neatbilstības tehniskās specifikācijas prasībām, kā rezultātā 2020.gada 8.jūnijā tika lauzts iepriekš minētais līgums un veikta atkārtota tirgus izpēte.

Pēc atkārtoti veiktās tirgus izpētes “par LOR pacientu krēsla piegādi” rezultāta, 2020.gada 6.jūlijā tika noslēgts līgums ar SIA „A.Medical” par LOR krēsla Dantschke, Dantschke GmbH, Vācija piegādi.

Līguma kopējā summa ar 21% PVN sastāda EUR 4233.79, no tiem EUR 964,66 ar slimnīcas līdzfinansējumu.  LOR krēsla piegādes termiņš saskaņā ar noslēgto līgumu ir 6 nedēļas.

SIA “Līvānu slimnīca” projekta “Līvānu un Jēkabpils slimnīcu stacionārās un ambulatorās infrastruktūras attīstība kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai” ietvaros (projekta numurs 9.3.2.0/18/I/009) atklāta konkursa “Ultrasonogrāfijas iekārtas iegāde” (Nr. LS2020/1)  rezultātā 2020. gada 18. maijā tika noslēgusi piegādes līgumu ar SIA “A.Medical”.

Līguma cena par ultrasonogrāfijas iekārtas piegādi – 53 997.00 EUR + PVN.

2020.gada 10. jūnijā SIA “A.Medical” piegādājis un uzstādījis Canon Medical Systems ražotu iekārtu Xario 200 G CUS-X200G, ar kuru darboties un veikt izmeklējumus apmācīti 3 SIA “Līvānu slimnīca” medicīnas speciālisti. Iekārta ir uzstādīta, darbojas un ar to aktīvi jau tiek veikti pacientu izmeklējumi.

Sižetu par jauno USG iekārtu izveidojusi un publicējusi arī Vidusdaugavas televīzija:


5.jpg

22/07/2020 JAUNUMI

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” valde par jūlija mēneša mediķiem izvirzījusi Ginekoloģijas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāju, ginekoloģi Diānu Bušmani, ginekoloģes – Ritu Akermani un Viju Bruzguli. Mediķes aicināja uz sarunu. Diāna Bušmane, sākot sarunu, sacīja, ka mēneša mediķa tituls ginekoloģēm esot gan pārsteigums, gan arī raisot duālas sajūtas, jo nupat Jēkabpils slimnīcas ginekologi bijuši visu uzmanības centrā, gan slimnīcā, gan presē un līdz ar to arī plašākā sabiedrībā, kamēr tika atrisināta konfliktsituācija, tāpēc varbūt šis nav labākais brīdis tieši ginekologiem būt mēneša mediķu godā.

Viens no pirmajiem jautājumiem, ko allaž uzdodam visiem šī titula nominantiem ir – cik ilgi strādājat Jēkabpils slimnīcā?

Diāna Bušmane:  Jēkabpils slimnīcā strādāju 14 gadus, no 2006.gada. Pirms tam strādāju Līvānos. Joprojām dzīvoju Līvānos un visus 14 gadus katru dienu braucu uz darbu Jēkabpilī.

Rita Akermane: Jēkabpils slimnīcā strādāju kopš 1986.gada 1.augusta, Jēkabpils slimnīca ir mana pirmā un vienīgā darba vieta un domāju arī pēdējā. Strādāju dzemdību nodaļā, pēdējos 15 gadus tikai dzemdību nodaļā, protams, dežūras slimnīcā, pieņemšana poliklīnikā, taču pamata darbs man ir dzemdību nodaļā.

Vija Bruzgule: Jēkabpils slimnīcā strādāju jau astoto gadu. Iepriekš mana darba vieta bija Aizkraukles slimnīca, nāca reformas, slimnīcu likvidēja, palika ambulatorais darbs, kādu brīdi strādāju Ogres slimnīcā un tad pamazām sākās sadarbība ar Jēkabpils slimnīcu. Sāku ar dežūrām, pieņemšanu poliklīnikā un pēc tam jau ar pilnas slodzes darbu slimnīcā. Dzīvoju Aizkrauklē, bet uz darbu katru dienu braucu uz Jēkabpili. Tehnikas laikmetā tas nav grūti.

Vai mediķa profesija ir Jūsu aicinājums, kā to izvēlējāties?

Diāna Bušmane: Jau no bērnības zināju, ka būšu mediķis, es vēl skolā negāju un nezināju profesijas nosaukumu, nezinot, kas tas ir, es zināju, ka strādāšu tur, kur dzimst bērni.

Rita Akermane: Man jau no bērnības patika mediķa profesija, savulaik lasīju Arčibalda Kronina un krievu rakstnieku romānus par ārstiem, patika šī profesija, tāpēc devos studēt medicīnu. Ginekoloģiju izvēlējos jau studējot, jo man šķita, ka šī joma ir mazāk saistīta ar smagām slimībām un veciem ļaudīm, likās tik skaisti – atnāk divi jauni cilvēki un aiziet jau trīs ar bērniņu. Praksē protams, viss ir citādāk un dzemdniecība ir viena no sarežģītākajām medicīnas jomām. Šeit ātri jāpieņem lēmumi nereti dažu minūšu vai pat sekunžu laikā. Tāpēc savai meitai šo profesiju es neieteicu, viņa izvēlējās būt ārsts internists. Taču man tas ko daru patīk.

Vija Bruzgule: Jau no bērnības zināju, ka būšu mediķis un es nevaru sevi iedomāties citā profesijā, man patīk tas, ko daru.

Kāda ir Jūsu darba ikdiena?

Diāna Bušmane: Dažreiz darba dienas ir ļoti garas, līdz pat nākamās dienas pēcpusdienai, kad darbs jāturpina pēc naktsdežūras. Ejot uz darbu, es nekad nevaru pateikt, kā izvērsīsies mana diena, cik dzemdību būs jāpieņem, kādas tās būs, vai būs jāveic ķeizargrieziens. Protams, es esmu savā darba vietā un savas kompetences pienākumos, bet cik būs intensīva būs mana diena to nekad iepriekš paredzēt nevar. Medicīna ir medicīna, tā nav prognozējama. Reizi nedēļā pacientus pieņemu poliklīnikā, strādāju arī sonogrāfijas kabinetā.

Rita Akermane: Darba diena sākas no deviņiem rītā un ilgst līdz trijiem četriem pēcpusdienā, darba dienas ir dažādas, ir dienas, kad dzemdību nav, ir dienas, kad dzemdētājas nāk viena pēc otras vai pat reizē. Ir jādara viss – jāpieņem dzemdības, jāveic ķeizargriezieni un plānveida operācijas, kā arī akūtas operācijas. Strādāju arī pieņemšana poliklīnikā un mēnesī man ir piecas sešas diennakts dežūras slimnīcā. Pēc dežūrām turpinās darba diena slimnīcā. Savā jomā esam maz speciālistu Jēkabpils slimnīcā, tāpēc slodze ir liela. Cerams, ka kaut kas mainīsies un nāks jauni ginekologi. Lai gan jaunie ginekologi negrib strādāt slimnīcu dzemdību nodaļās, kur samaksa ir zemāka nekā privātpraksē, bet atbildība desmit reizes lielāka. Arī citos rajonos, kur slimnīcās ir dzemdību nodaļas, ir līdzīgi – dzemdniecībā strādā maz jauno speciālistu.

Vija Bruzgule: Slimnīcā savā jomā daru visus darbus. Strādāju ar pacientēm ginekoloģijas nodaļā, pieņemu dzemdības, veicu ķeizargriezienus, pieņemu pacientes arī poliklīnikā. Tāpat arī man ir diennakts dežūras slimnīcā, daru visu, kas vajadzīgs.

Kāds ir Jūsu pacientu profils? Vai tas gadu gaitā mainās?

Diāna Bušmane: Saslimšanas un sūdzības nav mainījušās, mainījušās ir pacientes. Tās ir daudz zinošākas, izlasījušas daudz informācijas internetā, ar viņām nav viegli strādāt. Nereti ir augstas prasības pret personālu, bet nav prasības pret sevi. Konfliktsituācijas risinām ar sarunām un argumentiem, kā jebkurā gadījumā.

Rita Akermane: Slimības jau nemainās. Izmaiņas Dzemdību nodaļas darbā bija ārkārtas situācijas laikā, kad bija noteikti stingri ierobežojumi, dzemdībās nebija atļauts piedalīties bērnu tēviem. Pacientēm ņēmām analīzes, pastiprinājās visi dezinfekcijas pasākumi. Jēkabpils dzemdību nodaļā netika reģistrēta neviena paciente ar Covid-19.

Vija Bruzgule: Problēmas paliek, tās nepazūd, jāteic, ka tagad pacienti nāk zinoši, jau visu izlasījuši par savām problēmām un nereti jau savā prātā arī noteikuši sev diagnozes un tad tos pārliecināt par reālo situāciju ir grūtāk. Taču lielos vilcienos nekas nav mainījies. Vienīgi varbūt dzemdības tagad ir kļuvušas daudz sarežģītākas, kā kādreiz. Tagad jaunietēm vairs nav tik liela fiziskā slodze un aktivitāte un dzemdētājām ir grūtāk, nav tik fiziski sagatavotas. Tā ir cita paaudze un mazkustīgais dzīves veids ietekmē dzemdību procesu.

Vai ir kāda joma pienākumos, ko veicat, kas visvairāk iet pie sirds, ko vislabprātāk darāt?

Diāna Bušmane: Īstenībā patīk viss, ko es daru, sadalīt, kas vairāk, kas mazāk, nevar. Ir interesanti, ka visu laiku kaut kas mainās, nekas nav vienveidīgs, tas neiziet no tava kompetences līmeņa, bet visu laiku situācija mainās. Tāpēc esi spiests visu laiku mācīties, papildināt zināšanas – semināros un konferencēs, lai būtu augstā profesionālā līmenī. Medicīna ir mūža izglītība.

Rita Akermane: Man patīk viss, ko daru.

Vija Bruzgule: Man patīk mans darbs viss kopumā, bet, protams, vairāk patīk darbs ar grūtniecēm, arī sonogrāfijā.

Kāds ir Jūsu kolektīvs? Komanda ar ko strādājat ikdienā?

Diāna Bušmane: Komanda mums ir laba, patlaban tā ir mainījusies, ir jauni apstākļi, jauni noteikumi, bet es domāju, ka mēs ar visu tiksim galā un ginekoloģijas joma tiks nodrošināta. Kā esmu teikusi – man ir vislabākie kolēģi, vislabākās vecmātes, vislabākās māsiņas kādas vien var būt.

Rita Akermane: Komandā esam trīs ārsti, kādas desmit vecmātes, māsiņas un bērnu ārsti. Dienā nodaļā esam – divi ginekologi, divas vecmātes, bērnu ārsts un palīgpersonāls. Vecmātes ir ļoti augstā līmenī, profesionālas. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc pārdomāju un paliku, jo nevaru pievilt savu kolektīvu. Nodaļā esam ne tikai, mēs, ārsti ginekologi, bet aiz mums ir mūsu komanda, kolektīvs. Ja aizejam, arī viņi paliek bez darba, turklāt tik liela pilsēta kā Jēkabpils nevar palikt bez dzemdību nodaļas, bez ginokologu pakalpojuma. Dzemdētājas uz Jēkabpili brauc arī no plašākas apkārtnes, jo daudzviet dzemdību nodaļas ir likvidētas vai šobrīd atrodas remontā, brauc no Madonas, Aizkraukles, Pļaviņām, tagad arī no Daugavpils. Slodze ir liela, kolektīvs iet mazumā, bet pakalpojums ir jāsaglabā un to arī darām, jo komanda ir laba.

Vija Bruzgule: Kolektīvs man patīk, mums ir labs, profesionāls kolektīvs. Pacienti arī ir jauki un saprotoši, un man ļoti patīk Jēkabpils.

Kur smeļaties spēku garajām darba stundām? Kādi ir Jūsu vaļasprieki?

Diāna Bušmane:  Es daudz lasu, man mājās uz lodžijas ir puķu dārziņš, kas sagādā prieku. Es sadarbojos arī ar folkloras kopu “Ceiruleits”, kopā ar to esmu bijusi ārzemēs, piedalījusies koncertos. Esmu bijusi Ekvadorā, Indonēzijā, Kamerūnā, Dienvidamerikā, dejojot tautiskās dejas. Tā ir apziņa, ka tu pārstāvi valsti. Sagatavošanās šiem koncertiem ir bijusi diezgan intensīva. Ņemot vērā, ka slodze ir liela, muskulatūra ir jāatslābina, tāpēc es vēl dejoju vēderdejas. Līvānos netālu no manām mājām ir peldbaseins, tur es eju uz ūdens aerobiku. Man ir arī suns, par kuru gan pamatā rūpējas bērni, bet šad un tad arī es dodos pastaigās ar viņu. Veltu laiku draugiem, apmeklēju koncertus, teātra izrādes, bieži braucu uz pasākumiem “Gorā”.

Rita Akermane: Man patīk grāmatas lasīt, kriminālromānus, kuros ir gan spriedze, gan intriga, gan izklaide. Patīk ceļot, esmu bijusi daudzās vietās Eiropā un Skandināvijā. Ceļojot cenšos divreiz vienā vietā neatgriezties, jo pasaulē ir gana daudz vietu, ko apskatīt. Šogad gan, ņemot vērā visus apstākļus ārpus Latvijas neesmu devusies, augustā ir plānots brauciens uz Islandi, vai izdosies vēl nezinu. Šovasar ceļoju pa Latviju, nesen biju Kolkā. Ceļojumos dodos ar automašīnu, patīk pašai braukt pie stūres. Patīk arī sports, jau ilgāku laiku esmu hokeja fanu kluba dalībniece. Braucu gan uz hokeja spēlēm, gan čempionātiem, dzīvojot līdzi “Dinamo” komandai var ļaut vaļu emocijām.

Vija Bruzgule: Dzīvoju personīgā mājā un tas nozīmē, ka pie mājas darba ir daudz. Audzēju puķes, patīk arī ceļot, šovasar, kā visi, izmantoju iespēju apskatīt Latviju. Man patīk Eiropa, tās skaistās valstis, jo īpaši skaista ir Itālija, kur esmu vairākas reizes atgriezusies.

Vai Jums ir kāds sapnis, ko gribas piepildīt?

Diāna Bušmane: Grūti pateikt vai ir kāds nepiepildīts sapnis? Man studē divas meitas, būšu priecīga, ja viņas sekmīgi pabeigs studijas.

Rita Akermane: Neesmu par to domājusi.

Vija Bruzgule: Darba ritmā nav laika sapņiem, ir gana ko darīt gan slimnīcā, gan mājās, dzīve ir piepildīta.

Ko novēlat saviem kolēģiem un pacientiem?

Diāna Bušmane: Veselību, izturību un dzīvesprieku!

Rita Akermane: Izmantot mūsu pakalpojumus. Aicinu mūsu pacientes – nāciet droši Jēkabpils slimnīcā un poliklīnikā ir nodrošināti visi ar ginekoloģiju un dzemdniecību saistītie pakalpojumi. Gan ārsti, gan vecmātes, māsiņas un palīgpersonāls, mēs esam ierindā un darām savu darbu.

Vija Bruzgule: Stipru veselību, izaugsmi un attīstību, labu savstarpējo sadarbību un arī turpmāk būt tikpat labai komandai, kāda tā ir patreiz.

Paldies par sarunu!


1-1200x799.jpg

29/06/2020 JAUNUMI

SIA “Jēkabpils reģionālās slimnīcas” valde jūnijā mēneša mediķa titulam nominējusi divus darbiniekus – Infektoloģijas nodaļas vadītāju dakteri Ilgu Upenieci un slimnīcas galveno māsu – Māru Skroderi. Slimnīcas vadība, nominējot abas mediķes, uzsver, ka viņas valdei ārkārtas situācijas laikā bija un arī joprojām ir galvenie palīgi Covid-19 jautājumos. Abas mediķes aicināja uz sarunu.

Kā sākās Jūsu darba gaitas Jēkabpils slimnīcā?

I.U.: Jēkabpils slimnīcā strādāju kopš 1985. gada. Sāku strādāt kā iecirkņa terapeite jeb kā tagad šo amatu sauc – ģimenes ārsts. Infekciju nodaļas vadītāja daktere Kanotopova, sekojot līdzi tā laika tendencēm un aicinājumiem, atgriezās dzimtenē. Es biju beigusi kursus infektoloģijā un man piedāvāja darbu infekciju nodaļā. Šeit strādāju un nodaļu vadu no deviņdesmito gadu sākuma. Sākot darba gaitas man lielu atbalstu, neliedzot padomus un pieredzējušu mediķu ieteikumus darbam slimnīcā, sniedza dakteris Gunārs Kiršbergs un daktere Ruta Miķelsone, viņiem par to – vislielākais paldies. Esmu absolvējusi Rīgas Medicības institūtu. Jau no bērnības zināju, ka būšu dakters. Bērnībā bieži slimoju ar plaušu karsoni un, vērojot ārstu darbu, man šī profesija iepatikās. Es, protams, nesapņoju būt infektologs, bet mediķis noteikti. Nereti jautā vai infektologi nebaidās no infekcijām? Kādreiz, kad mācījos augstskolā, baidījos. Dzīvē tā iekārtojās, ka tagad esmu infektologs un saprotu, ka nav ko baidīties no infekcijām, ir jāievēro piesardzība un visi noteikumi un viss būs kārtībā.

M.S.: Jēkabpils slimnīcā strādāju no 1986. gada. Bija aiziešana un atgriešanās. Taču ar medicīnu esmu saistīta visu laiku. Slimnīcas valdes priekššedētāja vietniece/medicīnas daļas vadītāja Ruta Miķelsone 2013. gadā mani uzaicināja atgriezties Jēkabpils slimnīcā. Esmu absolvējusi Rīgas 1. medicīnas skolu, iegūstot kvalifikāciju ārsta palīgs jeb bijušais feldšeris un RSU Māszinību fakultāti iegūstot veselības zinātņu maģistra grādu. Darba gaitas sāku uzņemšanas nodaļā, kā māsa, jo tajā laikā nebija brīvas vakances feldšerpunktā un toreizējais slimnīcas galvenais ārsts dr. Skrodelis piedāvāja darbu uzņemšanas nodaļā. Darbu uzņemšanas nodaļā vienmēr atcerēšos kā savu pirmo darba vietu. Pēc tam diezgan ilgu laiku strādāju  infekciju nodaļu un biju infekciju nodaļas virsmāsa. 1997. gadā aizgāju strādāt uz Veselības inspekciju. Tur nostrādāju desmit gadu. Pirms septiņiem gadiem atgriezos slimnīcā, kā galvenā māsa.

Jēkabpils slimnīcas valde Jūs raksturoja kā galvenos palīgus ārkārtas situācijas laikā, kādi bija pienākumi un darbi, ko veicāt?

I.U.: Pirmais darbs bija pieņemt šo informāciju par Covid-19. Viss, kas ir nezināms, šķiet sarežģīts, bet īstenībā ir bijušas infekcijas, kas prasījušas daudz vairāk upuru. Piemēram, tā dēvētā “cūku gripa” pirms desmit gadiem bija daudz smagāka un daudz vairāk skāra cilvēkus. Šoreiz bija ļoti lielas prasības no Veselības ministrijas, Nacionālā veselības dienesta. Katru rītu līdz pulksten astoņiem sniedzām ziņas, cik pacientu ir testēti, kādi ir rezultāti, slimnīcā tika pārprofilēta nodaļa. Visi karantīnas režīmi bija jāievēro. Jāteic, ka mūsu slimnīca tika pasargāta un Covid-19 infekcija šeit neienāca. Arī šobrīd turpinās daudzi ierobežojumi, bet tagad tie ir atviegloti. Slimnīcā bija paciente, kurai bija aizdomas uz Covid-19, viņa tika stacionārā izolēta, kamēr sagaidījām analīzes. Sākumā tikām ģērbuši gan spectērpus līdz analīžu saņemšanai, notika viss, kā vajadzīgs. Tagad arī turpinās, jo visas pneimonijas līdz analīžu saņemšanai tiek stacionētas infekciju nodaļā. Jāteic, ka citas slimības, infekcijas nekur nav pazudušas, arī tās tiek diagnosticētas. Šobrīd sezonas infekcija ir Laima slimība. Taču ir infekcijas, kas Covid laikā pazudušas, piemēram, rotavīrusi un noravīrusi gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo ārkārtas situācijas laikā tās nebija, cilvēki tagad bieži mazgā rokas un tam ir rezultāts ne tikai saistībā ar Covid-19. Kāpēc tik stingras prasības saistībā ar Covid-19? Tāpēc, ka tā joprojām ir mums nezināma, neizpētīta infekcija. Piemēram, gripa ir zināma infekcija un ir zināmi medikamenti, kā to ārstēt, pret gripu ir vakcīna un cilvēks pats sevi var pasargāt, bet šis vīruss ir jauns un nezināms. Latviju paglāba tas, ka mūsu valsts nav pārapdzīvota. Latvijā ir 1,8 miljoni iedzīvotāju, kas ir mazāk kā pilsētā, kur Covid-19 sākās. Turklāt arī cilvēki kļuvuši apzinīgāki, saprot situāciju un ievēro norādījumus. Vēlos pateikt paldies Infekciju nodaļas kolektīvam par sapratni, par atbalstu, par nopietno attieksmi un pieeju darbam, ievērojot visus nosacījumus, paldies uzņemšanas kolektīvam par profesionalitāti. Ar labu komandu darbi sokas.

M.S.: Tas bija visā valstī kaut kas jauns un nebijis, vajadzēja pārorganizēt darbu uzņemšanas nodaļā, lai mēs nenonāktu situācijā, kad tiek atvests Covid-19 pozitīvs pacients un nav rīcības taktikas, ko darīt, kā rīkoties. Sadarbībā ar dakteri Ilgu Upenieci tika veikta personāla apmācība gan par individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanu, gan citiem jautājumiem. Personāls pret to visu izturējās ļoti saprotoši. Apzinājās šo stāvokli un arī neziņu, ko darīt, kā rīkoties. Jāsaka paldies, ka Jēkabpils slimnīcā bija tikai viens gadījums, kad uzņemšanā ievestam pacientam bija pozitīvs Covid-19, pēc analīžu rezultāta saņemšanas, pacientu stacionēja uz Rīgas Infektoloģijas centru. Uzņemšanas nodaļa šajā situācijā nostrādāja perfekti un neviens netika inficēts, liels paldies uzņemšanas nodaļas kolektīvam un virsmāsai par darbu. Paldies jāsaka visam slimnīcas kolektīvam – ārstiem, slimnīcas aptiekas darbiniekiem,  virsmāsām, māsām un māsu palīgiem par ieguldījumu ārkārtas situācijā, tas bija izcils komandas darbs. Darbinieki bija un ir atvērti pret visu jauno, vēl joprojām mums ceturtdienās notiek video konferences ar Stradiņa slimnīcu.  Šajās video konferencēs piedalās darbinieki, kur uzzinām visu jauno par koronavīrusu Covid-19 Latvijā un pasaulē.

Kāda ir Jūsu darba ikdiena ārpus pienākumiem, ko veicāt ārkārtas situācijā?

I.U.: – Mana darba diena aizrit Infekciju nodaļā. Šeit ārstējas pacienti ar dažādām saslimšanām, ir pacienti no riska grupām, piemēram, cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas, kas līdz Covid-19 analīžu rezultātiem tiek stacionēti Infekciju nodaļā. Ambulatorā pieņemšana, līdz Covid-19 pandēmijai, man bija reizi nedēļā, šobrīd vēl nav atsākta. Sniedzu arī konsultācijas infekciju jautājumos citu nodaļu mediķiem. Runājot par to, kas ir grūtākais darba ikdienā, jāteic, ka medicīnā nekā nav viegla, jo cilvēki pie mediķiem nāk, kad kaut kas nav kārtībā, nāk ar grūtībām. Smagākās situācijas ir, kad redzi, ka cilvēkam vairs nevar palīdzēt. Divtik grūti, ja redzi, ka medicīna vairs nevar palīdzēt jaunam cilvēkam. Ir daudz jaunu cilvēku ar aknu problēmām, aknu bojājumiem, kas radušies alkohola problēmu dēļ, ir arī onkoloģiskie pacienti ar aknu problēmām, kur sākusies aknu ciroze. Tāpat arī pacienti cieš no ērču encefalīta un citām ērču izraisītām slimībām, piemēram, pērn nodaļā ārstējās jauns puisis, kurš pēc ērces kodiena kļuva invalīds, šādās situācijās nav viegli, kad redzi, ka nevari palīdzēt. Savukārt vislielākais gandarījums darbā ir, kad redzi, ka vari cilvēkam palīdzēt un viņš vesels aiziet mājās. Jāteic, ka infekciju slimībām raksturīga sezonalitāte. Infekciju slimības gadu garumā ir mainījušās, ir pazudis hepatīts, kas agrāk bieži tika diagnosticēts. Diemžēl diagnosticējam arī HIV. Infekciju slimības nav tās, par kuru pacientiem sniedzam plašu informāciju.

M.S.: Katra diena ir savādāka, nav vienveidības, darbs ir ļoti dinamisks. Katru dienu, nākot uz darbu, saskaros ar jaunu situāciju, kas jau ir notikusi un dažādiem jautājumiem un problēmām, kas jārisina. Pie manis vēršas nodaļu virsmāsas, māsiņas, ārstu palīgi un mēs kopīgi risinam katru situāciju. Galvenajai māsai jārūpējas arī par sanitāri higiēnisko stāvokli slimnīcā. Galvenās māsas pārziņā arī ir māsu un māsu palīgu izglītošana. Šajā sakarā tiek organizēti gan kursi, gan semināri tālākizglītībai, tiek pieaicināti lektori. Saistībā ar ārkārtas situāciju katru dienu jāsniedz informācija  Nacionālālajam veselības dienestam, gan uz NMPD Katastrofu medicīnas centram, par individuālo aizsardzības līdzekļu izlietojumu, nepieciešamību, lai viņi varētu plānot gan individuālās aizsardzībvas līdzekļu patēriņu  slimnīcā, gan zinātu kāds ir stāvoklis, cik pacienti saslimuši un testēti uz Covid-19.  Tāpat arī gatavoju ikmēneša atskaites gan grāmatvedībai, gan slimnīcas vadībai.

Kur pēc garās darba dienas slimnīcā smeļaties spēku?

I.U.: Man patīk minēt krustvārdu mīklas, braukt ar mašīnu, pie tam patīk ātri braukt, patīk ātrums. Jaunībā patika ceļot, tagad vairs nē, ir labi tepat Latvijā. Mazbērni dod spēku. Man ir divi mazdēli – Rodrigo un Emīls, kā arī mājdzīvnieki – divi suņi un kaķis. Vaļasprieki laika gaitā mainījušies, kad meita mācījās ģimnāzijā iemācījos tamborēt, adīt, izšūt un kādu laiku tas bija mans hobijs. Šobrīd patīk minēt krustvārdu mīklas, visvairāk patīk zviedru mīklas. Reizēm skatos arī kādu labu filmu. Galvenais spēka avots – mājas, miers un ģimene.

M.S.: Nereti, aizejot mājās pēc darba dienas gribās vismaz pusstundu klusēt, jo visa diena aizvadīta sarunās, risinot dažādus jautājumus. Tāpēc ir vajadzīgs miera moments un tas atjauno enerģiju. Pavasaris un vasara – tas ir mans laiks, jo es esmu siltummīle. Man patīk dārza darbi, darbošanās siltumnīcā. Ģimenes lokā esam kļuvuši ļoti sportiski, iespējams, Covid ietekmē, bet varbūt arī nē. Jau no agra pavasara  ģimenē sākām aktīvi nodarboties ar riteņbraukšanu. To darām visi – gan lielie, gan mazie mūsu ģimenes locekļi.  Esam krustu šķērsu izbraukājuši Jēkabpili un pilsētas apkārtni. Lielākais kilometru skaits, ko ar meitu esam nobraukušas vienā dienā ir ap 40 kilometru. Iespējams, kādam tas šķitīs nekas īpašs, bet mums iesācējiem, tas ir sasniegums. Viens no galvenajiem maniem un var teikt arī visas ģimenes vaļaspriekiem vasarā un rudeņos ir sēņošana, sēnes garšo visiem, jo īpaši marinētas baravikas un beciņas. Protams, tā ir arī grāmatu lasīšana, televīzija, koncertu apmeklēšana. Patīk arī kopā ar ģimeni ceļot pa Latviju un ārvalstīm. Mana ģimene ir man balsts.

Kā svinēsiet Līgo?

I.U.: Svinēšu mājās, gaidīšu mazdēlus ciemos no Rīgas. Esmu Jāņa meita, man tēvs bija Jānis – tradicionāli braucam ar mazdēliem Jāņuzāles lasīt, rudzupuķes meklēt, pēc bērzu meijaām, pinam vainagus, kurinam ugunskuru. Svinam kā visi.

M.S.: Ja ģimenē ir Jānis, svinēšana notiek mājās. Pati sasienu sieru, jo kā tad Jāņa sieva nemācēs to darīt? Cepu arī pīrādziņus un plātsmaizes. Tas ir galvenais cienasts. Protams, ir arī lielais ugunskurs.

Ko novēlat Līgo svētkos un Jāņu dienā citiem?

I.U.: Lai katrs svin savas ģimenes lokā, jo šogad svinēšana lielos pulkos nebūtu vēlama. Ierobežojumi joprojām pastāv, tie jāievēro, jābūt atbildīgiem par sevi un citiem.

M.S.: Kolēģiem es novēlu izturību, veselību, saliedētību. Savai ģimenei – veselību. Visiem – kopības sajūtu. Vēlu, lai vairāk esam iejūtīgāki viens pret otru un saprotošāki. Sveicu visus savus kolēģus Medicīnas darbinieku dienā un Līgo svētkos!


KONTAKTI

Tālrunis 62203333
E-pasts: info@jrslimnica.lv
A.Pormaļa iela 125, Jēkabpils
LV-5201

  

PALĪDZĪBA

ZIŅOT PAR KORUPCIJU

KNAB
Konsultāciju tālrunis
8000 20 70

Trauksmes cēlēja ziņojums

© JĒKABPILS REĢIONĀLĀ SLIMNĪCA 2020 | Visas tiesības aizsargātas