Otolaringologs ir viens no speciālistiem, ko teju katram kādu reizi nākas apmeklēt bērnībā vai brieduma gados.  Šoruden rezidentūru absolvēja daļa no iepriekš piesaistītajiem Jēkabpils slimnīcas rezidentiem – otolaringologs Edžus Urtāns.

-Kāpēc izvēlējāties LOR specialitāti? Vai tā bija ģimenes ietekme, jo vecāki ir mediķi, tēvs un brālis LOR speciālisti?

-Profesijas izvēle nebija ģimenes spiediens vai vēlme doties vecāku pēdās. Tieši pretēji –, beidzot vidusskolu bija liela vēlme nodarboties ar kaut ko atšķirīgu. Bet brīdī, kad sāku domāt par konkrētiem variantiem, sapratu, ka darbs ar cilvēkiem, iespēja strādāt ar rokām un galvu vienlaicīgi ir tieši tas, ko es vēlos. Nebiju pārliecināts, ka ārsta profesija ir īstais variants, devos uz medicīnas studijām ar šaubām, bet drīz vien sapratu, ka nozare ir man saistoša. Palīdzēt citiem man sniedz gandarījumu, tādēļ par izvēli šodien vairs nešaubos.

Lēmums kļūt par ausu, kakla un deguna ārstu jeb otolaringologu daļēji saistīts ar manu muzikālo darbību pirms studijām. Balss, dzirde, brīva elpošana ir svarīga ikvienam mūziķim, tādēļ šo orgānu saslimšanu ārstēšana pašam likās saistošāka. Otolaringoloģija ir ķirurģiska specialitāte un, lai arī gan ambulatorās pieņemšanas laikā ir vislielākā komunikācija ar pacientu un arī daudz fiziski jāstrādā, es izvēlējot nozari, kurā nav tikai “jāsēž pie galda”. Mazas un lielas operācijas sniedz iespēju daudz strādāt ar rokām. Darbs ir daudzveidīgs – lielāka iespēja, ka gadu garumā neapniks.

-Reiz kādā no intervijām saistībā ar panākumiem vokālistu konkursā minējāt, ka nākotni labprāt saistītu nevis ar mūziku, bet eksaktām zinātnēm – fiziku, matemātiku.

-Mūzika ir skaista, ļoti attīstoša. Joprojām pilnībā nelaižu mūziku ārā no savas dzīves. Bet pelnīt iztiku ar mūziku neizdodas visiem. Reiz kāds vokālais pedagogs man teica, ka dziedātājam ir jāpiemīt kādai “melnajai maģijai”, “rozīnītei” un, diemžēl, to, vai tev tāda piemīt vai nē, nevar uzzināt, pirms tu neesi iebridis iekšā mūzikas pasaulē līdz ausīm. Tu vari būt teicamnieks, vari mācīties pie labākajiem pasaulē, bet tas negarantē sasniegumus. Tādēļ es izvēlējos mūziku paturēt kā hobiju. Otra lieta – izklaides industrijā tev jāstrādā, tad, kad citi atpūšas. Svētkus labprātāk pavadu ģimenes vai draugu lokā, nevis uz skatuves. Tiesa gan, ārstu profesijā arī nākas strādāt brīvdienās, svētku dienās, tādēļ ievērot šo nodomu man neizdodas pilnībā.

Savukārt fizika tīrā formā ir ļoti akadēmiska zinātne. Salīdzinoši maz darba ar cilvēkiem, daudz nākas pielāgoties pētījumu specifikai, tai skaitā braukt uz citām pasaules vietām, jo nepieciešamā aparatūra nav pieejama visur. Pēc vidusskolas sapratu, ka, ja būs iespēja turpināt dzīvot un strādāt Latvijā, nebraukšu prom. Tādēļ nedevos studēt fiziku. Fizikas praktiskais pielietojums ir sastopams gandrīz visur, arī medicīnā. Asinsspiediens, elpošana, dzirde, balss veidošanās ir tikai daži no fizikālajiem procesiem, tādēļ tālu no fizikas neesmu nokļuvis. Matemātika ir instruments, ko izmantot citās nozarēs. Sēdēt, lauzīt galvu, censties atrisināt matemātisku problēmu var būt interesanti, bet man tas nesniedz tik lielu gandarījumu, lai es būtu gatavs ar to nodarboties pastāvīgi. Ar lielāku iespējamību būtu devies uz programmēšanu, jo tur matemātika tiek pielietota ļoti praktiski, bet darbs birojā nav domāts man.

-Kā tas ir ienākt kolektīvā un būt sabiedrības acīs kā kā mediķu dinastijas pārstāvim?  Kādi tam ir plusi un mīnusi? Vai tas nerada papildu atbildības sajūtu, ka augstu jātur ģimenes mediķu prestiža latiņa?

-Jēkabpilī manus vecākus un brāli Jurģi pazīst kā ārstus, bet es gluži neizmantotu vārdu “Dinastija”. Otrā paaudze tam ir par maz. Varbūt kādreiz būs ārstu “Dinastija”, bet pats nespiedīšu saviem bērniem iet cauri visām grūtībām, kas nepieciešamas ārsta profesijas iegūšanai. Ir arī daudz citu interesantu lietu ko darīt.

Jēkabpils uz pasaules fona ir ciemats, šeit gandrīz visi viens otru pazīst. Šobrīd vairāk izjūtu to, ka ienāku atpakaļ vidē, kurā mani jau pazīst kā bijušo kaimiņu, skolasbiedru, skolēnu, nevis, ka esmu jau zināmu ārstu dēls. Ir cilvēki, kas mani nepazīst, un pārjautā, vai neesmu radinieks daketrim Urtānam, bet neuzskatu, ka radniecībai ir liela nozīme. Pluss – man ir iespēja lūgt padomu ārpus darba laika, bet jāprot atslēgties no darba un jārespektē kolēģu vēlme darīt to pašu. Ir viens nedaudz amizants mīnuss – tagad pacientiem arvien biežāk nāksies piedomāt, pie kura Urtāna bija jānāk uz vizīti.

Atbildības sajūta – ārsta profesija to pieprasa augstākajā līmenī. Nav vietas to pacelt vēl augstāk. Prestižs – nestrādāju priekš prestiža, strādāju, lai palīdzētu!

-Kādi ir Jūsu šā brīža pienākumi Jēkabpils   reģionālajā slimnīcā? Kādas ir turpmākā darba ieceres: specializācija kādā noteiktā jomā, pakalpojuma sniegšanā?

-Šobrīd ambulatori izmeklēju un konsultēju visa vecuma bērnus un pieaugušos par ausu, kakla un deguna veselību. Veicu akūtas un plānveida operācijas gan lokālā, gan vispārējā anestēzijā. Konsultēju arī stacionārā esošus pacientus. Nav doma un vēlme kļūt par tikai degungala ārstu. Reģionā nepieciešams plaša spektra speciālists, tādēļ jāprot viss. Un ja nu kaut ko pats šeit nedarīšu vai slimnīcā tajā brīdī nebūs iespējams nodrošināt konkrētu pakalpojumu, zināšu, pie kā jums vērsties.

-Kādi varētu būt pamatlikumi labam ārsta kontaktam ar pacientu gan no mediķa, gan pacienta puses? Šķiet LOR speciālistiem  biežāk nekā citas jomās jāsaskaras ar mazajiem pacientiem, un tur atkal ir sava specifika un kontakts gan ar mazo pacientu, gan viņa vecākiem.

Pirmkārt, vienmēr jāuzklausa pacients, bet vienlaikus aktīvi jāpalīdz pacientam izteikties precīzi. Bieži pacients ir samulsis par savu slimību vai situāciju neizprot. Ārsta iejaukšanās stāstījumā var likties neiecietīga rīcība, bet bez tās līdz pareizajai slimībai un terapijai dažreiz nevar nokļūt. Līdzīgi, negatīvas emocijas var rasties gaidot pie ārsta kabineta durvīm: – “kāpēc ar mani runāja mazāk kā ar iepriekšējo pacientu?” Bet katrs pacients ir atšķirīgs, pieejas ir atšķirīgas, veltāmais laiks var atšķirties drastiski. Lūgums pacientiem būt saprotošiem. Otrkārt, gan ārsts, gan pacients ir tikai cilvēks – abi ir vienlīdzīgi, bet katram ir atšķirīgs uzdevums, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Tāpat abiem ir jābūt godīgiem, nav pieļaujama jebkāda veida informācijas noklusēšana no ārsta vai pacienta puses. Bieži dzirdēts par gadījumiem, kur pacients noklusējis informāciju, un tas rezultējies ar nepareizu terapiju. Ārsts jūs nenosodīs un sniegto informāciju neizplatīs. Tāpat ārstam ir jāstāsta, ko viņš izmeklē, kāpēc izmeklējumu veic, ko viņš izmeklējumā atrod, kāpēc terapija nepieciešama, ko darīs tiešī “šī” tablete. Treškārt, ārsts darba laikā ir ārsts, nevis jūsu draugs. Ir jāspēj novilkt robeža. Tas palīdz būt atklātam, profesionālam. Kontaktam ir jābūt draudzīgi noskaņotam, bet lēmumam par ārstēšanu jābūt pieņemtam balstoties zināšanās, pieredzē un pacienta vēlmēs. Šī paša iemesla dēļ daudzi ārsti nevēlas ārstēt savus tuviniekus.

Darbs ar mazajiem pacientiem ir īpašs. Atrast saikni dažu minūšu laikā dažreiz ir neiespējami. Ļoti svarīga ir pašu vecāku izturēšanās jau dodoties pie ārsta.

Bērni redz un jūt vecākus. Ja vecāki ir uztraukušies, arī bērns būs uztraucies un baidīsies. Ir situācijas, kur bērna izmeklēšana un ārstēšana jāuzsāk arī bez uzticības nodibināšanas. Tās ir akūtās situācijas, kur neārstēšana var rezultēties nopietnos veselības traucējumos vai ļaunāk. Tad ārstam nākas kļūt par robotu, kurš pilda ārsta funkcijas, jo, manā skatījumā, cilvēks ir ieprogrammēts saudzēt bērnus. Ir grūti nejust empātiju pret raudošu bērnu. Diemžēl pieredze rāda, ka šādus bērnus neārstēt nav opcija. Par to, ka izmeklējums vai ārstēšana ir jāveic par spīti bērna pretestībai, noteikti jāinformē vecāki un jāiepazīstina ar situācijas nopietnību. Vecākiem ir jābūt pretimnākošiem un šādā situācijā pēc savām spējām jādara viss, lai bērns saņemtu nepieciešamo. Dažreiz pietiek apsolīt saldējumu, dažreiz bērns ir jāpietur – situācija nav patīkama nevienai pusei. Protams, ārstēšana un izmeklēšana nav apsverama bez vecāku piekrišanas. Ja neskaita šīs nepatīkamās situācijas, darbs ar bērniem bieži ir kā saldais ēdiens – bērni ir atklāti, ziņkārīgi, viņus nesaista pasaules negatīvisms.

-Kā attīstās otorinolaringoloģija, kādu redzat tās nākotni 10 vai pat 20 gadu laikā un Jēkabpils reģionālās slimnīcas lomu nākotnes perspektīvā, jo jau tagad pie mūsu LOR speciālistiem pacienti dodas no plaša reģiona? 

-Viss nav atkarīgs tikai no mūsu darba Jēkabpilī. Nav noslēpums, ka pakalpojumi attīstās arī apkārtnē. Esmu pret “piespiedu” jēkabpiliešu ārstēšanos tikai Jēkabpilī – visiem ir izvēle! Otolaringologi no Jēkabpils neplāno pazust, pat ja slimnīca mūs atlaistu. Kvalitatīvs pakalpojums tiks nodrošināts atbilstoši tā brīža iespējām. Jutīsimies novērtēti, ja pacienti turpinās izvēlēties tieši mūsu sniegtos pakalpojumus. Par slimnīcas lomu runājot – es neesmu statistiķis, ekonomists, pat ne pareģis, un, pat ja būtu, ir pienākuši laiki, kad viss var strauji mainīties. Prognozēt 10, 20 gadus uz priekšu ir tīra spekulācija. Ceru, ka slimnīca pastāvēs un turpinās attīstīties.

-Kādi būtu jūsu ieteikumi no LOR viedokļa veselības saudzēšanai pacientiem, īpaši tagad – rudenī, jo mūsu klimats ar mainīgajiem laika apstākļiem nav labvēlīgs.

-Pirmkārt saprast, ka neliels diskomforts kaklā vai degunā nav pasaules gals. Izvairīties no saaukstēšanās, kņudēšanas kaklā mūsu klimatā ir gandrīz neiespējami.

Nav viena paņēmiena, kas strādātu visiem, bet vislabāk veselību saudzēt ir, saglabājot fizisko aktivitāti, regulāras maltītes un apzinoties sava organisma spējas – ne visi var “skraidīt bez cepures”. Un ja nu tomēr saslimst, visam ir jādod laiks.

To ko vīruss degunā un kaklā sabojā, nevar atgūt dažu dienu laikā.

-Medikamentu reklāmas piedāvā ar iedarbīgu līdzekļu palīdzību ātri atbrīvot aizliktu degunu, ārstēt sāpošu kaklu. Kas ir tās pazīmes, kas liecina, ka uz to vien nevar paļauties, un būtu jāmeklē LOR palīdzība? 

-Nevienai reklāmai nevajag ticēt – tās visas ir radītas ar domu pārdot vai nu produktu, vai ideju. Uzticamāk ir vērsties pie farmacienta vai ģimenes ārsta. Ja piedāvātā terapija nav efektīva vai vērojamas nopietnas sūdzības, piemēram, strauja dzirdes pasliktināšanās, elpošanas apgrūtinājums, nespēja norīt, vajadzētu pēc iespējas ātrāk vērsties pie speciālista vai slimnīcas uzņemšanas nodaļā.

-Jēkabpils sabiedrība  jūs atceras kā veiksmīgu jauno vokālistu, konkursu uzvarētāju un koncertu dalībnieku, nereti muzicējot arī kopā ar ģimenes locekļiem. Vai šobrīd darba slodzes dēļ atliek laiks mūzikai  vai citiem vaļaspriekiem, jo atslodze no darba ikdienas ir vajadzīga.

-Garo studiju laikā dziedāšana ir palikusi otrajā plānā, laika kļuvis mazāk un mazāk. Šobrīd darāmā ir daudz, bet laiks vaļaspriekiem tiks atrasts. Apšaubu, ka koncertēšu, jo kāpjot uz skatuves izjūtu nepieciešamību dot kvalitatīvu sniegumu, bet treniņš nav bijis. Bet tas neliedz man dziedāt savam priekam.

 

Inese Zone, “Brīvā Daugava”