Veselības ministrija, sākot ar pagājušo gadu, atvēlējusi finansējumu un ievieš virkni jaunu psihiskās veselības aprūpes pasākumu, tai skaitā, lai visās valsts slimnīcās varētu veidot psihoemocionālā stāvokļa atbalsta sistēmu mediķiem. Jau tā kritiski nepietiekamā skaitā esošais medicīnas personāls ir īpaši apdraudēta sabiedrības grupa, kas strādā augstas spriedzes un izdegšanas riska režīmā. Dzintra Anspoka ir klīniskā psiholoģe, kas šobrīd strādā Jēkabpils reģionālajā slimnīcā kā psihiskās aprūpes speciāliste.

  

Īstenojot minēto projektu, slimnīcā ir izveidots psihoemocionālā atbalsta kabinets. Medicīnas personāls var saņemt psiholoģiskās konsultācijas bez maksas tepat Jēkabpils slimnīcas poliklīnikā, var iesaistīties atbalsta grupās, apmācībās, izmantojot garīgās veselības aprūpes pakalpojumus.

-Kāda ir jūsu darba ikdiena?

-Jebkurš no personāla – ārsts, medmāsa vai cits darbinieks – var saņemt šos pakalpojumus. Jāteic, ka šobrīd pakalpojums tiek mazāk izmantots nekā ir pieejams piedāvājums. Manuprāt, problēma slēpjas tajā, kā cilvēki saprot jēdzienu “psihiskā veselība”. Vēl joprojām tas tiek saistīts ar psihiskām novirzēm un to, ka psihiski veselam cilvēkam nav vajadzīga palīdzība. Taču šis projekts ir atbalsts mediķiem, jo būtiskākais, kas ir pastiprinājies pandēmijas laikā, ir stress. Stress sabiedrībā, stress darbavietā, kam seko izdegšana. Projekta mērķis ir atbalstīt medicīnas personālu, mazinot stresu un iespēju izdegt. Tas ir domāts ne tikai tiem, kuri jau izjūt izdegšanas sekas, bet arī kā prevencija, lai tas nenotiktu, lai cilvēki saņemtu atbalstu un varētu runāt par savām emocijām, piemēram, ko rada pacientu attieksme. Šajā pandēmijas laikā bieži tieši medicīnas darbinieks kontaktā ar pacientu sajūt viņa negatīvo noskaņojumu, aizvainojumu, dusmas. Jebkas, par ko cilvēks pats ir uztraucies, ko gribētu pateikt politiķiem vai sabiedrībai, tiek izpausts medicīnas darbiniekam, pie kura pacients vēršas. Arī attiecības ar kolēģiem, savstarpējā saskarsme un sadarbība ir tēmas, ko var pārrunāt, varbūt meklējot risinājumus kādā traucējošā vai neizprotamā situācijā.

-Jebkura profila mediķi taču orientējas arī cilvēka psihiskajā veselībā, raduši uzņemties atbildību un slodzi. Vai nav tā, ka viņiem tāpēc psihologa pakalpojumi var nešķist aktuāli, tiks galā paši.

-Mediķi ir palīdzoša profesija. Viņi ir pieraduši, ka viņi ir tie, kuri palīdz kādam citam, bet te ir pretēji – viņi var vērsties pēc atbalsta, un tas šo profesiju pārstāvjiem ir mazāk pieņemams. Tas ir risks, kas veicina profesionālo izdegšanu. Viņi nepieļauj iespēju pateikt, ka man arī kādreiz ir vajadzīga palīdzība. Mēs jau varam dzīvot, un ar mums it kā nekas graujošs nenotiek, viss ir kārtībā. Esam savā “vāveres ritenī”, skrienam – mājas un darbs, mājas un darbs. Mediķiem tas ir jo īpaši, ja domājam par atalgojumu, par darbinieku trūkumu, par to, ka jāstrādā vairākās vietās, lai varētu nodrošināt sevi un ģimeni. Un tas ir drauds cilvēka psihiskajai veselībai, varbūt viņš jau ir izdedzis, un kā tad viņš var palīdzēt citiem?

Te varētu iztēloties asociatīvi. Iedomājaties, ka jūs kāpjat kalnā ar mugursomu. Jau ir pierasts pie tās svara un šķiet, ka tā arī vajag. Kāds tur vēl kaut ko krauj iekšā, redz, tu taču tiec galā, un krauj vēl. Tad vienā brīdī ir ielikti pavisam niecīgi pēdējie grami, un nu svars mugursomai ir tāds, ka tu to vairs nevari panest. Var būt arī tā, ka nesot to smagumu – pienākumus – esi tā pieradis, ka šo nastu jau izjūti kā savu ķermeni. Un tad ir viens mirklis – atvaļinājums, brīvdienas, kad nastu var noņemt. Un var gadīties, ka krīze ir nevis no papildu smaguma, bet no tā, ka atslābuma brīdī tu saproti, ko tu esi nesis, un tad emocijas nāk uz āru. Tāpēc būtu jauki parūpēties par sevi ikdienā.

-Bet kā to “mugursomu” atvieglot, jo tāds nu ir šis darbs – emocionāli smags, atbildīgs, saspringts? Turklāt mediķu trūkst, kas veicina pārslodzi.

-Tad, ja turpinām asociatīvi, varētu salīdzināt ar vairākām mugursomas kabatām. Pirmā ir cilvēka individuālie faktori: kā tu attiecies pret darbu, vai gribi visu darīt pārāk perfekti, vai paliec pēc darbalaika, kā uztver vadības viedokli vai kolēģu un pacientu sacīto. Tas var būt jebkas, kas saistīts ar katru individuāli. Cilvēks saredz, ka tā ir problēma. Bet varbūt tā ir tikai man šķietama problēma, vienkārši vajag sevi stiprināt un pašam saprast, kas ir mani resursi, kas ir mans atbalsts apkārt, kas ir manas stiprās puses. Otrā sadaļā, kas jau mazāk atkarīga no indivīda, ir tas, ko var risināt vadības, darba organizācijas un kolektīva attiecību līmenī. Kā kolektīvā risina problēmas, kāda ir organizatoriskā vide, vai tev kā darbiniekam ir brīdis atpūtai, cik tu to izmanto. No darba organizācijas viedokļa būtiski, vai ir vieta, kur aiziet kaut vai tēju padzert atpūtas brīdī. Trešais faktors, ko ir sarežģīti mainīt pašam, ir tas, kas notiek valstiskā līmenī, piemēram, darbinieku trūkums medicīnā. Labu gribot, mediķi iesaistās un uzņemas papildus slodzi. Tāpat arī atalgojuma jautājums, kas liek strādāt vairākās darbavietās, lai varētu nodrošināt sevi un ģimeni. Bet mēs katrs varam sākt ar individuālajiem faktoriem. Reizēm, sakārtojot šo vienu spriedzi ietekmējošo faktoru daļu, var citādāk paskatīties uz pārējām, ko pašam grūti ietekmēt.

-Pacients nāk ar problēmām, ir uztraucies, ir saskarsme ar nāvi, tuvinieku reakciju, vai tur var glābt zināma rutīna, kas iestājas jebkurā profesijā?

-Mediķus var pieskaitīt pie tām profesijām, kurās izjūt papildus stresu, jo visu laiku apkārt ir citu cilvēku grūtības. Tas, protams, ietekmē arī palīdzības sniedzēju kā personu. Mēs kā pacienti sakām: tam dakterim jau rutīna, nekas neinteresē. Runājot tieši par mediķiem, tiek lietots apzīmējums “ līdzjūtības nogurums”. Mediķis saskaras ar cilvēku sāpēm, bēdām, ciešanām, un adekvāta reakcija ir empātiska – es cenšos iejusties, atbalstīt, izrakstot medikamentus, nosūtot uz izmeklējumu. Kad tā visa ir par daudz, ir emocionāls un fizisks izsīkums, un tad var iestāties šis līdzjūtības nogurums, kad cilvēks it kā norobežojas, nedzird pacientu, mehāniski izraksta recepti, veic manipulāciju. Esot pacientu lomā, mēs to neizprotam, mums tas nav patīkami. Prieks dzirdēt sarunās ar jaunajiem ārstiem, ka viņi ir sapratuši, cik ļoti svarīgi ir tas, ko dod sev, ka nepieciešama atpūta, ka jānodala darba un privātais laiks. Sabiedrība ir ļoti pieprasoša pret mediķiem: Hipokrāta zvērests, jābūt gataviem palīdzēt 24/7. Bet varbūt mediķim, kurš laikus apzinās, cik svarīgas ir rūpes par sevi, neiestāsies līdzjūtības nogurums, un viņš ar patiesu ieinteresētību būs ar pacientu, kad pacientam būs vajadzīga palīdzība.

-Tomēr mūsu sabiedrībai ir grūti runāt par savām problēmām, vērsties pēc palīdzības, un mediķi arī ir sabiedrības daļa.

-Ja par sabiedrību, tad man tas ir pārsteigums, ka daudz kas joprojām nav mainījies no brīža, kad es 2000. gadā uzsāku psihologa darbu. Šo gadu laikā joprojām ir sabiedrības daļa, kas ar saspringumu domā par psihisko aprūpi un palīdzību. Latvijai raksturīgs arī tas, ka, piedāvājot grupu nodarbības, cilvēki ir vēl bažīgāki nekā nākot individuāli, jo pastiprinās satraukums par konfidencialitāti. Ir bail, ka kolēģis uzzināto informāciju par otru var pastāstīt savam draugam vai radiniekam, un bažas par konfidencialitāti vispār. Vai arī doma, kā tas būs, ja kolēģi redzēs, ka es eju uz to kabinetu poliklīnikā. Tāpēc gribu vērst Jēkabpils slimnīcas darbinieku uzmanību uz to, ka ir iespējams pieteikties konsultācijām pēcpusdienā, tās var notikt arī attālināti tiešsaistē vai arī, iepriekš vienojoties par laiku, var nākt uz konsultāciju manā praksē Jēkabpilī, Brīvības ielā 2d.  Jebkurā gadījumā slimnīcas darbiniekiem šī konsultācija būs bez maksas, atliek sazināties un vienoties par vietu un laiku. Tas ir salīdzinoši jauns pakalpojums, un uz to var paskatīties ne tikai domājot, ka jānāk, ja darbā ir kāda ķibele gadījusies. Tas ir psihoemocionālā atbalsta kabinets pozitīvai iedvesmai, pozitīvām  emocijām, lai darba ritmā kaut vai uz mirkli – pusstundu vai stundu atvēlētu laiku sev, laiku atpūtai. Tas ir kabinets arī atslodzei un iedvesmai. Tas nav jāsaprot tā, ka es atvēršu durvis un uzreiz man liks runāt par savām problēmām. Kontaktējoties ar Jēkabpils slimnīcas mediķiem, esmu dzirdējusi, ka piedāvājums tiek raksturots kā labs un vajadzīgs pasākums, bet darbiniekiem ir grūti tam izbrīvēt laiku, lai kādu brīdi izmantotu sev. Bet, ja kāds ir atnācis kaut vai iepazīties kā kolēģis, nāk atkārtoti. Nav taču noteikts kāds obligāts apmeklējumu skaits. Viss ir atkarīgs no tā, kā katrs to izjūt. Kādam tas šķita noderīgi, un viņš nāk atkal, citam tas ir vajadzīgs tikai kādā vienā situācijā.

-Pandēmija ir radījusi daudz līdz šim nebijušu problēmu. Statistika vēsta par vardarbību ģimenēs, alkoholisma pieaugumu un arī pašnāvībām. Kā jūs kā psihologs varētu raksturot šo situāciju.

-Dzirdot vārdu stress, mēs atzīstam, ka tas ir kaut kas negatīvs un nepatīkams. Patiesībā stress ir divu veidu. Ir “labais stress”, kad pieaugot stresoriem kļūstam aktīvāki, spējam labāk izvirzīt mērķus, motivēties kādam darbam. Ja apkārt vispār nebūtu nekādu stresoru, ko gan tādā atslābinātā, relaksējošā stāvoklī cilvēks varētu sasniegt, uz ko tad viņš vispār tiektos? Bet tas otrs, ko ikdienā vairāk saprotam ar vārdu stress, ir distress, kad stresoru skaits ir pārlieku liels. Viss apkārt notiekošais:  pandēmija, cenu kāpums, dažādu cilvēku grupu negatīvisms vienam pret otru –  par vai pret vakcinēšanos, vispār pret vai par kaut ko  – ir stresori, un tas jau ir milzīgs distress. Un tas  vienmēr rada haosu, kad sāk šķist, ka haoss ir apkārt, haoss ir manī, un ko man darīt? Kā man vispār dzīvot tālāk? Mēs nevaram mainīt to, kas notiek apkārt. Mēs varam meklēt kādus risinājumus savā dzīvē, kā sakārtot šo haosu sevī un cik vispār ielaist sevī tos stresorus, kas man nebūt nav vajadzīgi. Protams, jāmēģina risināt, kā samaksāt apkures rēķinu. Bet, vai man katra diena jāiesāk ar to, cik ir ar Covid nomirušo vai avārijās cietušo? Varbūt var dienu sākt ar domu par sevi, kas notiek manā dzīvē, esot šeit un tagad, nevis ielaist ārējos stresorus. Domas par nāvi. Tas ir smags vārds, un cilvēki mēdz par to pajokot, kas ir kā aizsardzības reakcija, jo es negribu domāt, ka tas notiks arī ar mani, ar maniem tuvajiem. Arī par domām par pašnāvību mēdz pajokot, bet tas būtu jāuztver nopietni. Tas ir veids, kā cilvēks tajā brīdī redz, vai pareizāk sakot, neredz kādu citu risinājumu, citu izeju. Protams, objektīvi paskatoties, saprotam, ka no šāda risinājuma vairs nav atpakaļceļa. Esiet vērīgi pret saviem tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, ja redzat kādas pēkšņas izmaiņas viņu uzvedībā vai cilvēks runā par pašnāvību, saka, ka nav jēgas dzīvot. Tad mēģiniet uzsākt sarunu vai meklējiet resursu, kā palīdzēt. Ir dažādi krīzes tālruņi, var meklēt psihologu palīdzību. Palīdzības iespējas mūsdienās ir, tikai jāspēj tās atrast, vai kādam ir jāiedrošina tās izmantot.

-Ierobežojumi tomēr nav tik drakoniski. Varam ceļot, sportot, iet dabā, ja meklē, iespējas dažādot dzīvi ir, bet daudzi tik un tā jūtas slikti.

-Jauna pieredze ir tas, ka ir nepārtrauktas pārmaiņas un nākas būt ļoti elastīgiem. Agrāk viss bija vairāk paredzams. Protams, vienmēr kaut kas atgadījās – “baltā strīpa, melnā strīpa”. Bet tagad neparedzamā ir vairāk, un tu neko īsti nevari pārņemt no līdzcilvēku pieredzes, visu laiku nākas pielāgoties. Un ir cilvēki, kuriem grūti dabūt sevī šo elastību. Taču katra krīze var būt gan briesmas, gan iespējas. Jo tu pats sevī esi mazāk harmonisks un mierīgs, jo vairāk tā tevi sašūpo. Otrs, kas cilvēkiem mainījies, ir tas, ka agrāk vairāk bija komunikācija uz āru. Tagad tā ir mazinājusies, daži pat baidās komunicēt. Cilvēks ir vairāk pats ar sevi un ģimeni. Mājas dzīve sajaucas ar darba dzīvi, aktualizējas konflikti ģimenē, jo beidzot ir jādomā, kas te ar mums visiem notiek. Agrāk tas nebija aktuāli, jo tu ej sportot, dejot, tiecies ar draugiem. Bērni uz skolu, bērnudārzu, interešu pulciņiem. Katrs ir aizņemts kaut kur ārpus mājas, un attiecības ir ļoti daudzveidīgas. Tas, kas tagad notiek,  ļoti ietekmē attiecības un daudziem rada konfliktus un attiecību iziršanu.

-It kā būtu labi beidzot būt kopā, jo visu laiku žēlojāmies, ka sev un tuviniekiem neatliek laika.

-Taču tiklīdz esmu ar sevi, man ir jāsāk domāt par sevi, man ir jāļauj sev just, un varbūt tad atklājas kas tāds, ko es nevēlos redzēt. Kas tāds, kas man ir jārisina, bet ko es negribu risināt. Un tas cilvēkos arī var pastiprināt trauksmi.

-Var jau teikt, ko nu par to, ja ir darbs, lai arī mājās, ir ģimene, tiem, kuri pandēmijā zaudēja darbu, tuviniekus, tiem gan ir smagi.

– Mēs esam ļoti atšķirīgi, un jāsaprot, ka no malas nekad nevar objektīvi izprast, kā konkrētais cilvēks jūtas, un cik dziļa ir viņā krīze, kā arī kādi ir viņa iekšējie resursi. Tas ir pat apbrīnojami, kad tu redzi, kā cilvēks, kurš zaudējis darbu vai tuviniekus, tomēr kaut kā tiek galā un atrod risinājumu. Tas ir kā stāstā par tām vardēm krējuma podā, kur viena uzreiz noslīka, bet otra kūlās un kūlās, līdz sakūla sviestu un izlēca. Kādreiz no malas šķiet, nu kas viņam trūkst: ir darbs, draugi, ģimene, ir nauda ceļojumiem. Bet nav redzams, kā cilvēks jūtas iekšēji. Tāpēc būsim iejūtīgi pret līdzcilvēkiem, jo nereti pat tuvinieki saka: nu ko tu lieki satraucies, tev taču viss ir. Un domāsim katrs par savu psihoemocionālo atbalsta sistēmu, kur saņemt palīdzību, ja būs nepieciešamība pārvarēt krīzi. Krīzes nāk un iet, bet tajos mirkļos, kad jūtamies stabili, mēs varam un pat mums ir pienākums veidot savu atbalsta sistēmu, piedomājot, lai tā būtu pēc iespējas daudzveidīgāka: darbs, ģimene, draugi, radi, hobiji.

Daudz kas ir atkarīgs no mūsu audzināšanas. Latviešiem ir raksturīgi domāt, ka stiprs ir tas, kurš nesūdzas. Es lepojos, ka ar visu tieku galā un vēl varu palīdzēt citiem, bet pienāk brīdis, kad vairs nevar. Izmaiņas audzināšanas sistēmā un līdz ar to cilvēku uztverē notiek pamazām, un attiecībā uz jaunāko paaudzi attieksme par laimi mainās. Cilvēki saprot, ka patiesībā, ja es runāju par savām emocijām, par iekšējo pasauli, ja es spēju par to dalīties ar kādu, tas ir mans stiprums. Tā es veidoju vieglāk izprotamu saskarsmi ar līdzcilvēkiem un uzlaboju savu psiholoģisko labsajūtu

 

Inese Zone, “Brīvā Daugava”