No 1.septembra SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” darbu uzsākusi Neiroloģijas nodaļas apakšstruktūra – Insulta vienība. Tās galvenais uzdevums ir sniegt pēc iespējas operatīvāku un kvalitatīvāku medicīnisko palīdzību pacientiem insulta gadījumā. Insulta vienību vada slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāja dr. Kristīne Sūna. Laikraksts “Ceturtdiena” aicināja neiroloģi uz sarunu par Insulta vienības darbu.

 

• Ko dara insulta vienība?

KS.: Vienība ir paredzēta akūtai insulta ārstēšanai. Tas nozīmē, ka mēs varam nodrošināt palīdzību pirmo stundu laikā pēc insulta simptomu rašanās. Varam veikt trombolīzi, kas ir tromba šķīdināšana un nepieciešamības gadījumā pārsūtīt pacientu uz kādu no universitātes slimnīcām tromba izvilkšanai jeb trombektomijai.

 

• Kas ir insults?

KS.: Insults ir akūta asinsvadu nosprostošanās galvas smadzenēs, kas ir nekavējoties jārisina, lai pacients nepaliktu guļošs, aprūpējams un kopjams, vai nepaliktu ar kādu kustību vai runas defektu.

 

• Kāpēc ir svarīgi pie insulta ārstēšanu sākt pēc iespējas ātrāk?

KS.: Laikam ir ļoti liela nozīme, jo insultu efektīvi ārstēt ar specifisku terapiju mēs varam tikai pirmās 4,5 stundas. Ja laiks ir nokavēts, mēs neko specifiski izdarīt nevaram. Turpmākā ārstēšana ir nespecifiska, proti, tad mēs vērojam asinsspiedienu, cukura līmeni asinīs, vērojam vispāŗējos pacienta rādītājus. Taču akūti ārstēt insultu var tikai pirmās 4,5 stundas. Tāpēc katra minūte ir no svara, jo ātrāk mēs šo trombu izšķīdinām vai izvelkam, jo lielāka iespēja, ka pacients pilnībā atkopsies.

 

• Cik pacientu jau ir saņēmuši Jēkabpils slimnīcas Insulta vienības palīdzību?

KS.: Seši. Trīs trombolīzes, trombu šķīdināšanas, kuras bija ar labu efektu. Viens pacients tika atvests no Madonas rajona, Jēkabpils ir daudz tuvāk, nekā, ja būtu bijis jābrauc uz Rēzekni. Ja šeit nebūtu insulta vienības, pacients zaudētu vēl stundu laika no akūtās ārstēšanas laika loga jeb no četrarpus stundām, kurās iespējams sniegt efektīvu palīdzību. Pēc ārstēšanas, pacients no Madonas novada no Jēkabpils slimnīcas izrakstījās bez jebkādiem simptomiem.

 

• Vai ir kādas pazīmes, kas liecina, ka cilvēkam ir risks saslimt ar insultu?

KS.: Nē. Pirms paša insulta nevar pateikt, ka tev tuvojas insults. Kad tas notiek, visklasiskākie insulta parametri ir vienas ķermeņa puses paralīze. Tiek paralizēta vai nu labā vai kreisā puse, labā vai kreisā roka vai kāja, novērojami runas traucējumi, ka nesaprot, ko viņam saka un ko viņš saka. Protams, mutes kaktiņa noslīdējums paralizētajā ķermeņa pusē. Šie simptomi var kombinēties dažādās kombinācijās. Taču pietiek ar vienu no šiem simptomiem, piemēram, mutes kaktiņa noslīdējumu, lai uzreiz nekavējoties sauktu ātro palīdzību un vestu uz slimnīcu, jo tas jau ir insults un pārējie simptomi – vienas ķermeņa puses paralīze, runas traucējumi – var parādīties tuvāko minūšu laikā. Ir nekavējoties jāsauc ātrā palīdzība. Ir tests ĀTRI, kas jāveic insulta gadījumā – A- atsmaidi, ar to mēs redzam vai ir sejas kaktiņa noslīdējums, vai seja ir simetriska, T – turi, palūdz pacelt rokas skatās vai viena roka neslīd zemē, R – runā, skatās vai nav runas traucējumi un I – izsauc ātro palīdzību.

 

• Vai profilaktiski var kaut ko darīt lai novērstu insultu?

KS.: Jā, jāievēro vispārējie veselības pamatprincipi, bet specifiskāk runājot, ir jākontrolē savs cukura līmenis, vai nav cukura diabēts, jākontrolē holesterīna līmenis, asinsspiediens, ja ir kādi kardiovaskulāri riska faktori, tad ir jāveic kaklam asinsvadu ultrasonogrāfija, kur var redzēt vai veidojas vai nē ateroskleroze, vai netiek nosprostoti asinsvadi. Jāseko līdzi vai nav mirdzaritmija, kura sabiedrībā ir bieži sastopama. Mirdzaritmija ir neritmiska sirdsdarbība, kuras laikā var rasties trombi un trombs kādā brīdī var aiziet līdz galvas smadzenēm. Ja ir mirdzaritmija, ir jālieto specifiski asins šķīdinātāji, lai šie trombi neveidotos.

 

• Vai ir izteiktas insulta riska grupas?

KS.: Īsti nē. Taču, protams, insults lielāko tiesu skar gados vecākus cilvēkus, virs sešdesmit gadu vecumam. Taču mūsdienās insults kļūst jaunāks un tas novērojams arī 30 un 40 gadus jauniem cilvēkiem. Tāpēc īsti teikt, ka insults ir vecu cilvēku slimība, vairs nevar, taču tendence pastāv. Ja runājam par dzimumu, tad nav nekādas starpības, insults vienādi skar gan vīriešus, gan sievietes.

 

• Vai insulta slimnieku vajadzētu nogādāt slimnīcā vai izsaukt mediķus uz mājām?

KS.: Jāsauc ātrā palīdzība. Var, protams, vest arī paši, jo pamatdoma – pēc iespējas ātrāk nogādāt insulta pacientu medicīnas iestādē, kur ir insulta vienība. Ja ir zināms, kur tā ir un pats pacientu var nogādāt ātrāk, var to darīt, taču labāk nekavējoties saukt ātro palīdzību, jo mediķi profesionāli monitorēs pacienta uzvedības izmaiņas. Kā jau minēju, pie insulta ir ļoti svarīgs laiks. Tuviniekiem vai līdzcilvēkiem ir svarīgi piefiksēt pacientam insulta gadījuma laiku, jo insulta manipulācijas pēc 4,5 stundām vairs nav veicamas vai, ja nezinot precīzu laiku tiek veiktas, piemēram, trombu šķīdināšana, tas var izraisīt pacientam asiņošanu. Laiks ir ļoti nozīmīgs, svarīgi pēc iespējas precīzi zināt, kad ir noticis insults un pēc iespējas ātrāk pacientu nogādāt slimnīcā. Pie mazākajām aizdomām par insultu, nekavējoties jāizsauc ātrā palīdzība, jo te vienīgais, kas strādā ir  laiks. Laiks! Laiks! Laiks!

 

• Vai vienam un tam pašam pacientam insulta gadījumi var atkārtoties?

KS.: Slimnīcā mediķiem viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir atrast iemeslu, kāpēc pacientam insults ir noticis. Ja mēs atrodam iemeslu, mēs arī varam ārstēt šo iemeslu, piemēram, asinsvadu aterosklerozi, kad ir jālieto aspirīns, jākontrolē holesterīna līmenis un, ja ir ļoti liels nosprostojums, tad nosūta pie asinsvadu ķirurga un šo nosprostojumu izoperē. Attiecīgi, ja pacientam konstatē mirdzaritmiju, nozīmē asins šķīdinātājus, kas neļauj trombiem veidoties. Ja mēs zinām iemeslu, tad nav problēmu ārstēt un novērst, lai insults neatkārtojas. Protams, risks vienmēr pastāv un simtprocentīgu garantiju dot nevar, bet zinot iemeslus, šis risks tiek samazināts.

 

• Kā mainās pacienta dzīve pēc insulta?

KS.:  Viss atkarīgs ar kādiem simptomiem pacients iziet no slimnīcas. Ja bijusi efektīva ārstēšana, pacients turpina iesākto dzīvi. Taču, ja pacients ar insultu slimnīcā nonācis novēloti un viņam pēc ārstēšanas ir kustību vai runas traucējumi, vai viņš paliek guļošs, kopjams, viņa dzīve radikāli mainās. Ne tikai pacientam, bet arī viņa piederīgajiem. Bet, kā jau iepriekš minēju, stāstot par pacientu no Madonas novada, ir arī pozitīvi gadījumi, kad terapija nostrādā ļoti labi un cilvēks pēc izrakstīšanās no slimnīcas var atgriezties ierastajā dzīves ritmā. Katra situācija ir ļoti individuāla.

 

• Insulta ārstēšanā ir daudz runāts par tā sauktajiem audu plazminogēna aktivatoriem, kā tie palīdz?

KS.:  Tā ir tā viela ar kuru šķīdina trombus. Mēs to pielietojam un to pielieto visās Latvijas slimnīcās, visas insulta vienības.

 

• Vai attīstoties zinātnei ir ienākušas arī jaunas tehnoloģijas insulta ārstēšanā?

KS.: Latvijā, Universitātes slimnīcā tiek izmēģināts jauns medikaments, kurš pēc iedarbības ir līdzīgs plazminogēna aktivātoram un šis medikaments ļauj insulta laika logu, šīs 4,5 stundas pagarināt. Taču šis medikaments pagaidām ir izpētes stadijā. Taču tas ir ļoti svarīgi, jo ļauj darboties un sniegt palīdzību arī pēc šīm 4,5 stundām. Jēkabpils slimnīcā pagaidām šis jaunais medikaments netiek lietots. Taču visādi citādi pagaidām jaunu, unikālu tehnoloģiju vai medikamentu insulta ārstēšanai pie apvāršņa neredzu. Ir trombektomija, kad pacientus sūtām uz Rīgu pie invazīvā radiologa un viņi invazīvā veidā velk šos trombus laukā, un ir trombu šķīdināšana, taču citu metožu pagaidām nav. Bez trombu šķīdināšanas un trombu izvilkšanas, viss pārējais ir rehabilitācija.

 

• Vai insulta pacientam ārstēšanās izmaksā dārgi?

KS.: Nē. Pacientam jāmaksā standarta iemaksa par gultas dienu slimnīcā, visu pārējo sedz valsts.

 

• Pastāstiet par Jēkabpils slimnīcas Insulta vienības komandu?

KS.: Jēkabpils slimnīcas neiroloģijas nodaļā esam trīs pamatneirologi, kas arī strādā insulta vienībā. Tā ir daktere Borisāne, daktere Vārsberga-Apsīte un es, daktere Sūna. Mums ir arī divi kolēģi, kuri brauc tikai uz dežūrām. Pagaidām darbojamies piecu cilvēku sastāvā un nodrošinām dežūras 24/7 režīmā.

 

• Cik ilgi esat Jēkabpils slimnīcā?

KS.: Neiroloģijas nodaļā strādāju no 2020.gada, līdz tam kā rezidente braucu šeit uz dežūrām.

 

• Paldies par sarunu!

 

 

Sandra Mikanovska,

Radio1, Ceturtdiena