Par profesijas izvēli un darbu stāsta jaunā pediatre Līga Broka. Viņair jēkabpiliete. Specialitāti apguvusi kā Jēkabpils domes stipendiāte, un jau šobrīd strādā Jēkabpils reģionālās slimnīcas Bērnu slimību nodaļā.

-Esmu dzimusi un augusi Jēkabpilī, un biju diezgan pārliecināta, ka pēc studijām atgriezīšos dzīvot un strādāt dzimtajā pilsētā. Kad sāku studēt medicīnas fakultātē, arvien vairāk guvu pārliecību, ka Rīga nav tā vieta, kur gribētu palikt. Pēc rezidentūras otrā gada sāku strādāt Jēkabpils slimnīcā. Tagad rezidentūras ceturtajā – noslēdzošajā gadā – Jēkabpils slimnīcas bērnu nodaļā apguvu divus  mācību ciklus un strādāju nodaļā kā dežūrārsts. Rezidentūra tuvojas finišam, un ir jāiegūst pediatra sertifikāts – stāsta Līga Broka.

-Kas pamudināja izvēlēties mediķa profesiju, un tieši pediatriju?  Vai darbu saistīsiet tikai ar bērnu nodaļu, vai veidosiet arī savu pediatra praksi?

-Ārstu manā ģimenē nav. Krustmāte gan strādā neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Tā doma radās kaut kā pēkšņi, vidusskolas sākumā – 10. klasē, kad es sapratu, ka gribētu darīt kaut ko saistītu ar medicīnu. Bija doma, ka tā varētu būt ārstniecība vai fizioterapija. Tas šķita dinamisks darbs, katrā ziņā tāds, kur nav rutīnas. Interese par pediatriju arī radās jau vidusskolā, jo tad guvu pārliecību, ka mani interesētu un saistītu darbs ar bērniem. Kad 12. klasē, bija jāraksta zinātniski pētnieciskais darbs es rakstīju darbu par jaundzimušajiem sadarbībā ar Jēkabpils slimnīcas neonatoloģi dr. Ivetu Larnovsku. Tas mani ieinteresēja. Sāku studēt medicīnu, un studiju laikā bija brīži, kad domas mainījās. Prātoju, varbūt pediatriju tomēr neizvēlēties, bet, kad sākās prakse ar pieaugušajiem, es pārliecinājos, ka pediatrija tomēr ir mans aicinājums. Ar bērniem ir tā, ka viņi vienmēr ir pozitīvi, arī tad, kad slimo. Viņos ir tāda degsme, prieks. Kad izdodas palīdzēt un bērns aiziet mājas smaidīgs un priecīgs un pasaka: paldies dakter, tas ir vislielākais prieks un pateicība.

Pēc rezidentūras plānoju turpināt darbu Jēkabpils reģionālās slimnīcas bērnu nodaļā. Tur šobrīd strādā daktere Aija Briška. Esmu priecīga, ka man ir izdevība strādāt ar viņu kopā, jo viņa ir lielisks pediatrs, un man tā ir iespēja gūt nenovērtējamu pieredzi. Ceru, ka arī turpmāk varēsim strādāt kopā, uz dežūrām brauc vairāki pediatri, arī kolēģes no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS). Bērnu nodaļa, kopš sāku otrajā rezidentūras gadā tur strādāt, ir ļoti attīstījusies medicīniskā ziņā. Es domāju, ka mēs to arī turpināsim. Ir vairāk pieejami medikamenti, ir jauna aparatūra. Tādā ziņā daktere A. Briška ir atvērta dažādām jaunām  lietām.  Man ļoti patīk, ka var  ar viņu sadarboties. Par savu nodaļu mēs, protams, vienmēr iestājamies.

Kāpēc ne sava prakse? Domāju, ka to laiks rādīs. Pašlaik ir plāns strādāt stacionārā. Studiju laikā man bija doma par darbu neonatoloģijā. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka pēc pediatra sertifikāta iegūšanas turpināšu apgūt neonatoloģiju. Studējot sāku voluntēt BKUS jaundzimušo intensīvajā terapijā. Vispirms kā māsas palīgs, tad kā māsa un man stacionāra darbs šķiet pašsaprotams. Patreiz neonatoloģija ir nedaudz atlikta. Redzēs nākotnē, vai tas ir tikai uz laiku.

-Vai nav sarežģīti, jo atšķirībā no pieaugušajiem, pediatra pacienti nereti  maz var pastāstīt par savām sūdzībām: mazie neapzinās un nesaprot, bet pusaudži šo to var arī noklusēt. Un tad vēl māmiņas un vecmāmiņas, jāstrādā ar diviem –  mazo pacientu un viņa vecākiem.

-Man palicis prāta pediatrijas profesores teiktais, kad uzsāku studijas: atcerieties, ka pediatrijā būs tā, ka jūs ārstēsiet bērnus, bet strādāsiet ar vecākiem. Tieši tā arī ir. Bet tieši tas man patīk, un darbs  tāpēc ir saistošs, jo pacienti ir no viena mēneša vecuma līdz 18 gadiem. Problēmas 17 gados un mēneša vecumā ļoti atšķiras, un tas ir ļoti interesanti. Kaut kā pie tā ir pierasts un tas šķiet norma, ka bērns vienmēr visu nevarēs izstāstīt. Jāpaļaujas uz to, ko paši varam izmeklēt un ko var pastāstīt vecāki. Protams, ka tas ir sarežģīti un prasa lielu uzmanību un piesardzību, jo bērniem veselības stāvoklis var strauji mainīties.

-Kas ir svarīgi, lai saprastos ar māmiņām un vecmāmiņām. Vai jūsu prakse liecina, ka daudz pieminētā mātes intuīcija tiešām pastāv? 

-Es uzskatu, ka  vienmēr ir jāieklausās mammās, jo tomēr tā intuīcija viņām ir. Nereti ir bijis tā, ka mamma saka: man šķiet, ka kaut kas nav labi ar bērnu, un vēlāk pierādās, ka tiešām ir problēma. Jā, ir arī tā, ka mammas ir nepamatoti satrauktas, bet cenšamies viņas nomierināt  un sniegt arī viņām atbalstu. Gadās, ka iesaistās vecmāmiņas, kas dažkārt visu sarežģī. Tagad jūtams, ka sociālajos tīklos ir atrodams ļoti daudz informācijas, kas bieži ir nepatiesa  un aplama. Ļoti daudzi nemāk filtrēt informāciju, un tad, ja mamma saskaras ar diametrāli pretēju informāciju viņa apmulst. Ir ļoti svarīgi vecākus izglītot, pastāstīt viņiem kā rīkoties. Bieži vien mammas saka: es izlasīju internetā to vai to, un man jāskaidro, kā tad ir patiesībā un, kā konkrētajā situācijā ir labāk bērnam. Ir arī tā, ka brīdī, kad runa ir par bērna veselību, mammām pazūd kritiskā domāšana un uztvere ir ļoti emocionāla. Arī es kā mamma, kad runa ir par manu bērnu veselību, vairs neesmu ārsts, bet tikai mamma, un man ir grūtāk pieņemt kaut kādus medicīniskus lēmumus. Un es prasu kolēģēm palīdzību, jo savu bērnu novērtēt nav viegli, tas ir citādi.

-Vai šādu situāciju uztverē ir atšķirība starp jaunām māmiņām  un vecākām ar vairākiem bērniem un šķietamu pieredzi?

-Patiesībā tas ir ļoti individuāli. Var būt pavisam jaunas mammas ar kurām ir ļoti viegli strādāt. Tas ir atkarīgs no cilvēka. Ir  arī vecāki cilvēki, kas izturas pret ārstu ar attieksmi, kas ir tālu no cieņas, un ir jaunas māmiņas, kas ar lielu cieņu izturas pret ārsta darbu. Šobrīd man ir tā sajūta, ka ārsta profesija ir zaudējusi cieņu sabiedrības acīs.

-Vai nav tā, ka sabiedrībā vispār zūd savstarpēja cieņa?

-Varbūt, jā, jāpiekrīt

-Ir dzirdēts par garo Covid pieaugušajiem, kad cilvēki vēl ilgi izjūt vīrusa sekas.  Kā Covid laika ietekmi izjūt bērnu nodaļā?

-Mums patiesībā ir saspringts darbs nodaļā. Tieši šobrīd ir liels pacientu pieplūdums. Tas nav tikai pie mums, bet arī citās reģionālajās slimnīcās un BKUS.  Ir tā, ka bērni tagad vairāk slimo, jo vairāk kā gadu viņi dzīvoja izolācijas režīmā, mācoties attālināti un daudzi neapmeklēja bērnudārzu. Tagad ir viss atsācies klātienē, viņi komunicē un izplatās dažādas vīrusu saslimšanas. Tas jau tika prognozēts, ka būs šāda situācija. Netipiski ir tas, ka ir maijs, bet gripas vīruss ir pilnā plaukumā. Mēs staigājam bez maskām, un visiem vīrusiem nu ir uzplaukuma laiks. Pēc izslimota Covid pediatriskajiem pacientiem ir multisistēmiskie sindromi. Tas ir ļoti dažādi. Kādam mēdz izpausties kā nogurums vai ilgstoši neliela temperatūra,  bet vairums šo seku ir pārejošas.  Ar pašu Covid – 19 bērni vairāk vai mazāk slimo vidēji smagi vai viegli Bet pēckovida sindroms bija jūtams.

Ir jūtams arī tas, ka pusaudži pēc Covid laika cieš no psihoemocionālajām problēmām. Viņus ir ietekmējis, vai nu izolācijas režīms vai tas, ka izolācijā trūka socializācijas, bet viss kopā ir veicinājis psiholoģiskas un  psihoterapeitiskas problēmas.  Mums varbūt šķiet, ka bērni to tik ļoti neizjūt, bet pusaudzim uztvere ir tāda, ka 14 gados viņam savas problēmas ir teju vai dzīves beigas. Ir bērni, kas uztraucas par skolas lietām, sadzīves situācijām, kontaktiem ar vienaudžiem. Es to pieņemu, saprotu, ka viņiem tas ir satraucoši, un cenšos runāt par to. Iznāk parunāt ne tikai par veselības problēmām, bet arī citiem jautājumiem. Protams, tādos brīžos ir jājūt, vai pusaudzis grib būt atvērts.

-Vecāki šobrīd var būt kopā ar bērnu slimnīcā. Kā veidojas sadarbība ar viņiem? Kā tiekat galā ar mazajiem pacientiem, kam nereti ir arī nepatīkamas procedūras.

– Tas ir ļoti individuāli. Mammas ir dažādas. Var just, ka vienas ir ļoti daudz interesējušās, un ir zinošas un ieinteresētas. Bet ir gadījumi, kad atbrauc uz slimnīcu un  it kā grib novelt atbildību no sevis pilnīgi uz mediķiem. Bet liels darbs ir jāiegulda arī mammām.  Īpaši, ja bērns ir mazs. Vecāki var palikt kopā ar bērnu neatkarīgi no viņa vecuma, kaut vai līdz 17 gadiem. Tas ir pozitīvi, jo bērniem ir svarīgs emocionālais atbalsts,  tas, ka mamma ir klāt. Tas ir vieglāk arī ārstam. Es varu otrā rītā ieiet un pavaicāt, kā mazajam pacientam klājās naktī. Medicīnā vispār  anamnēzes ievākšana ir ļoti svarīga – 80% no diagnozes, bet pediatram tas ir vēl būtiskāk. Tas ir ļoti svarīgi, ko par mazuļiem izstāsta vecāki. Panākt ar mazajiem kontaktu ir izaicinājums. Protams, ka mazs bērns starp svešiem cilvēkiem ir satraucies un raud. Tad es cenšos izmantot savas zināšanas par  bērnu multfilmu varoņiem, par bērnu rotaļlietām. Man pie halāta ir lellīte, un bērniem tas patīk. Tā var novērst bērnu uzmanību no tā, ka viņi atrodas slimnīcā un ir atnācis ārsts, jo tas viņos rada satraukumu. Lielāki bērni prasa: vai man nesāpēs? Nedrīkst mānīt, solot, ka neko nejutīs. Es tā arī saku, ka mazliet sāpēs, bet īsu brīdi, un mamma būs ar tevi.  Jo tad bērnam rodas priekšstats par situāciju. Ja neko nepaskaidro, stress ir vēl lielāks.  Ir pat tā, ka mamma nevar ar mazo neko sarunāt, bet dakterei tas izdodas, jo pret svešu cilvēku ir cita attieksme. Nodaļā bērniem palīdz arī tas, ka viņi saņem diplomiņus par drosmi. Tāda nu ir bērnu nodaļas specifika. Mums ir lieliskas māsiņas, jo ir ļoti svarīgi, lai viņas novērtē pacientu stāvokli, jo ārsts nav tik bieži kopā ar bērniem kā māsa. Un ir nereti situācijas, ka māsiņa pasauc un saka: dakter, man šķiet ka tur ir problēma, kaut kas nav labi. Tas nenoliedzami ir komandas darbs.

-Ir sajūta  ka pediatru prakses izzūd, ir tikai ģimenes ārsti, kas konsultē gan lielus, gan mazus. Bet pediatrija taču ir atsevišķa medicīnas nozare un gana svarīga.

-Uzskatu, ka tam būtu jābūt tā, kā kādreiz, kad bērnus pieņem pediatri un ģimenes ārsti strādā ar pieaugušajiem. Šeit Jēkabpilī vēl ir saglabājies tas, ka ir dakteres pediatres kas te bērnus pieņem jau gadiem. To var just, ka Jēkabpilī ir pediatri.  Rīgā viņu trūkums ir krietni vairāk izjūtams. Es braucu uz pāris dežūrām BKUS, un tur ļoti var just, ka pediatri nav pieejami un vecāki ar bērniem brauc meklēt palīdzību uz uzņemšanas nodaļu.

-Kāpēc bērni tik bieži slimo ar vīrusiem. Tas ir normāli?

-Jā, īpaši bērnudārza vecumā, kad bērns sāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi.  Tad viņi sāk slimot – visbiežāk tas ir  vīrusu infekcijas, un vecākiem vienmēr ir tas jautājums, kāpēc tik bieži – pat reizi mēnesī? Un man jāatbild, ka tas ir normāli. Vecāki gan satraucas, domā ka bērnam slikta imunitāte, kā to uzlabot. Bet šajā vecumā nav nekas briesmīgs, ja bērni slimo pat līdz 12 vai 14 reizēm gadā. Imūnsistēma pakāpeniski nobriest un piecgadnieki sešgadnieki vairs tik bieži neslimo, bet vecāki bērni vēl retāk.

-Bieži tiek runāts par alerģiskiem bērniem. Vai viņi tiešām ir tik alerģiski, vai tas vairāk ir vecāku iespaids, ka manam bērnam vajag mandeļu pienu, jo viņš nepanes laktozi, nepanes vēl ko citu?

-Tas viss ir mazliet pārspīlēti. Ir konkrēti kritēriji, kad var teikt, jā tā ir alerģija, kāda produkta nepanesība. Bet bieži vien vecāki paši uzstāda diagnozes. Kaut kur izlasa, ka ir tādi vai citi simptomi, un secina, ka ir alerģija. Mēs cenšamies runāt un skaidrot vecākiem par to, bet ja grib dot tos augu pienus, vai citus produktus, lai dod, galvenais, lai nekaitē bērna veselībai. Govs piena nepanesība, ir aktuāla, bet tas arī mēdz būt pārspīlēti. Kādreiz varbūt tam nepievērsa tādu uzmanību, ka bērnam no govs piena uzpūtās vēders, bet tagad to jau uzskata par simptomu nepanesībai. Taču jāatzīst, ka bērni ir vairāk alerģiski. Varbūt tas ir saistīts ar mūsu dzīvesveidu. Gan maize, gan patiesībā neviens no produktiem vairs nav tāds kā kādreiz.

-Kā izdodas sabalansēt darbu ar ģimenes dzīvi, jo esat divu bērnu māmiņa?

-Uz Jēkabpili pilnībā ar visu ģimeni pārcēlāmies Covid laikā. Tagad meita apmeklē dārziņu, kurā gāju es, mācās mūzikas skolā, kur mācījos es. Tāda nostaļģiska sajūta. Patiesībā ir maz brīvu brīžu, jo šobrīd daudz laika paņem mācības rezidentūrā plus ir dežūras. Cik nu ir brīvi brīži, tos cenšos pavadīt ar ģimeni. Parasti to darām aktīvi, ejam pastaigās, man patīk skriet, braucam ar velosipēdiem, peldamies.  Ceļojam vairāk pa Latviju un kaimiņvalstīm, jo kamēr bērni vēl ir mazi – man ir meita un dēls –  tālu doties nebūtu viegli, bet man šķiet vajag ceļot tā, lai visi to izbauda. Man ir lieliski vecāki, kas sniedz atbalstu, jo arī vīram ir dežūru darbs, un tad bērni paliek pie manas mammas. Mans vīrs un  mamma ir milzīgs atbalsts gan emocionāli, gan menedžējot, kas un kad bērnus pieskata. Vīrs ir šoferis neatliekamās palīdzības dienestā, un ir reizes, kad mēs satiekamies slimnīcā, jo abiem ir dežūras. Protams, ka bērniem ir grūti to saprast un pieņemt, īpaši meitai. Viņa savos piecos gados  ir teikusi, ka negribētu būt ārsts, jo viņa negrib tik bieži būt darbā.  Mēs gan to visu izrunājam, ka mans darbs to prasa, un meita bieži pavaicā, ko es darbā daru, bet bez mammas atbalsta tas nebūtu viegli. Es labi atceros laiku, kad  uzsāku studijas. Pirmais mēnesis prom no vecāku ligzdas svešā vidē. Bija pagājušas dažas nedēļas, un es zvanu mammai un saku: nē, es to negribu, man to nevajag. Viņa man toreiz ļoti palīdzēja un viņa mani emocionāli vienmēr ir ļoti ir atbalstījusi. Tagad par to varam tikai pasmieties, kā tas bija, kad pirmajā nedēļā pateicu: viss, ņemšu dokumentus ārā. Ir tā bijis brīžiem kā pa viļņiem ar izaicinājumiem, kad šķiet nu nē, kāpēc man to vajag? Bet lai nu kā, es tagad esmu priecīga un apmierināta ar savu darbu. Man tiešām rada prieku, ka es varu palīdzēt, un ka bērns arī ir laimīgs un vesels. Tas ir tik jauki un sirsnīgi, ja bērns uzzīmē man zīmējumu un saka: paldies dakter, tas sniedz lielu gandarījumu.

Interviju sagatavoja: I.Zone, Brīvā Daugava