Varam būt patiesi gandarīti un lepoties ar mūsu donoriem, kas, izrādās, ir vieni no atsaucīgākajiem valstī.  To apliecina arī Valsts asinsdonoru centra (VADC) Latgales filiāles sniegtā informācija. Arī šogad jūlijā, izskanot ziņai par kritisko situāciju ar nepietiekamiem asins krājumiem, jēkabpilieši ļoti aktīvi apmeklēja Donoru dienas Jēkabpils reģionālajā slimnīcā 9.,12. un 26. jūlijā, kad asinis ziedoja pat 238 donori! Tas nozīmē, ka varam justies droši, un situācijā, kad palīdzība būs nepieciešama mums, to noteikti saņemsim. Tāda arī ir donoru rīcības būtība – ziedojot asinis, palīdzēt citiem, vienmēr paturot prātā, ka ikviens no mums var nonākt situācijā, kad pašam nepieciešama palīdzība. Saruna ar jēkabpiliešiem – aktīviem donoriem – liecināja, ka šī atgriezeniskā saite ir galvenā motivācija ziedot asinis.

Atbalstot citus, arī paši gūst drošības sajūtu

Aivars Vucāns – donors ar 45 gadu pieredzi, stāsta, ka sākums bijis nu jau tālajā 1976. gadā.

– Asinis pirmo reizi brīvprātīgi piespiedu kārtā nodevu kopā ar kursabiedriem no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad Latvijas Lauksaimniecības universitāte) Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes 1. kursa. Toreiz padomju garā tur iesaistīja visu kursu – 100 vai vairāk cilvēkus. Students ir students, kāpēc gan neiet, ja pēc tam kārtīgi pabaro. Bet vēlāk jau asinis nodot gāja tie, kuri uzskatīja, ka tas ir jādara. Bija tāda iekšēja pārliecība, ka to vajag darīt. Toreiz notika negadījums ar paziņu. Viņš avarēja ar motociklu. Tā bija visai smaga avārija, un puisim vajadzēja pārliet asinis. Mēs vairāki no grupas gājām tās nodot, lai papildinātu krājumu, domājot tieši par viņu. Viņš izdzīvoja. Tā radās sapratne, ka tas ir vajadzīgs, ir jādara, un tā tas arī iesākās, un līdz pat šim laikam turpinu būt asins donors, – stāsta Aivars Vucāns.

Viņš atceras, ka padomju gados ar ierakstiem par asins ziedošanas faktu bijušas pilnas divas donora  grāmatiņas – katrā 50 ieraksti. Pieskaitot neatkarības gadus, asinis varētu būt ziedotas kādas 140 reizes.

– Tas ir kā pieradums, bet pieļauju, ka varbūt organisms to jau pieprasa. Paiet kādi divi mēneši, un ir sajūta, ka kaut kas nav tā, kā īsti vajadzētu. Tad eju nodot asinis, un pēc tam atkal ir ļoti laba sajūta. Acīmredzot asinīm ir tāda tendence, ka tām ir jāatjaunojas. Gadā sanāk ziedot četras piecas reizes. Nav pamata bažām, ka tas varētu kaitēt paša veselībai. Es pēc tam jūtos daudz labāk, kaut man jau pāri 60. Varbūt tas ir fizioloģiski, varbūt psiholoģiski, ka tu esi kādam palīdzējis. Varbūt abi kopā – gan morāls, gan fizisks labums no tā. Savā laikā arī meitu iesaistīju. Stāstīju par to, cik tas ir  vajadzīgs, jo tu pats nekad nevari zināt, vai nepienāks brīdis, kad tev būs vajadzīgas donoru asinis. Santa to saprata, un nu jau vairākus gadus arī viņa ziedo asinis, – saka Aivars Vucāns.

Vucāna meita Santa Skosta atceras, kā pievienoties donoru kustībai viņu iedvesmoja tētis.

– Vienmēr esmu centusies nesavtīgi palīdzēt citiem, tāpēc iesaistīšanās donoru kustībā likās pašsaprotama. Vislielākais gandarījums ir apziņa, ka ar tik nelielu darbu, ziedojot nelielu daļu sava laika, es spēju palīdzēt un, iespējams, glābt kāda līdzcilvēka dzīvību. Cilvēks nevar paredzēt, cik daudz laika uz zemes ikvienam no mums ir dots, – kāpēc lai mēs šo laiku nepiepildītu, darot labus darbus?

Nekādu baiļu nedz par pašsajūtu, nedz no adatām un asinīm man nav bijis. Mans organisms pēc asins ziedošanas jūtas labi, kļūst mundrāks, palielinās enerģijas krājumi un noskaņojums vienmēr uzlabojas. Aicinu arī citus vismaz reizi aiziet nodot asinis – mēs ikviens varam padarīt šo pasauli labestīgāku! – mudina Santa.

Gunta Gagunova atceras, ka pamudinājums nodot asinis pirmo reizi bijusi  smagā kolēģes slimība 2017. gadā.

– Toreiz asinis nodevu tieši  viņai. Tad bija pauze, bet dziļi iekšēji jutu, ka man vajadzētu to darīt. Un, protams, būtiska ir doma, ka tas kādam var noderēt. Turklāt tu taču nekad nezini, vai reiz tas nebūs vajadzīgs pašam vai piederīgajiem. Kad tu pats to dari  un redzi, kā nāk un asinis ziedo citi, ir sajūta, ka arī tad, ja pašam tas būs nepieciešams, būs atsaucība un tu saņemsi palīdzību. Es internetā sekoju, kādas asins grupas trūkst, vai tā nav mana grupa. Tagad, ja donors vēlas, viņš saņem e-pastā uzaicinājumus to darīt, un tas ir labi, jo ikdienā piemirstas, kad atkal ir laiks nodot asinis. Tas dzīves ritmu nekādi neietekmē – aizej, nodod un turpini visas savas ikdienas gaitas. Protams, ir dažas lietas, kas jāievēro.  Dienā, kad ziedo asinis, nevar darīt smagu fizisku darbu, sauļoties,  jādzer daudz šķidruma. Vienkārši jāpasaudzē sevi, bet citādi nekādu ierobežojumu nav. Arī pašsajūta pēc tam ir laba, šķiet, tā pat uzlabojas. Es arī sekoju tam, vai pirms asins nodošanas neesmu lietojusi kādus medikamentus, piedomāju, ko pirms tam ēdu, lai asinis, kuras nododu, būtu labas kvalitātes, – stāsta Gunta Gagunova.

Juris Zālītis arī ir no tiem donoriem, kas pirmo reizi asinis nodevuši, tuva cilvēka nelaimes mudināti.

– Bija mums tāds policists Andris Znotiņs. Kad viņu, mēģinot aizturēt spēļu zāles aplaupītājus,  nošāva un smagi ievainoja viņa kolēģus, tas bija stimuls sākt nodot asinis. Andris bija mans klasesbiedrs, un tas bija šausmīgs gadījums, ko uztvēru personīgi. Tā arī sāku nodot asinis, un nu jau to daru ilgu laiku. Tagad asins donoru centrs sūta īsziņas, ka ir vajadzīgas konkrētas grupas asinis. To vērtēju ļoti pozitīvi, jo tad saproti, ka šobrīd tas ir aktuāli, un tas kalpo arī kā atgādinājums, tā ir laba prakse. Ja saņemu šādu ziņu, nesaskatu nekādu iemeslu, lai nenodotu asinis. Motivācija joprojām ir tā pati kā sākumā, ka tu vari ar to kādam palīdzēt. Pēdējā laikā, parunājot ar kolēģiem, dzirdu, ka viņi arī sāk domāt, ka varbūt varētu iet un ziedot asinis.  Ne katrs to var darīt, tur veic asins analīzes, uzdod dažādus jautājumus, bet, ja to var, tad tas būtu jādara. Pēdējo reizi – jūlija sākumā, kad bija aicinājums ar piebildi, ka ir mazi asins rezervju krājumi, atsaucība bija ļoti liela.  Mēs pat stāvējām rindā, es pats biju rindā kāds četrdesmitais, – stāsta Juris Zālītis.

Margarita Meļņikova, Jēkabpils reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētāja, ir donore jau vairāk nekā desmit gadus. Uz jautājumu, kāda ir motivācija to darīt, viņa atbild ar pretjautājumu, vai palīdzēt citiem ir nepieciešama motivācija?

– Mēs nevaram izglābt pasauli, bet varam sniegt roku, kas palīdzētu vismaz dažiem. Viena asins ziedošanas reize var glābt trīs cilvēku dzīvības. Iepazīstoties ar to, kā asinis tiek izmantotas un cik daudziem cilvēkiem tās ir nepieciešamas, lai izdzīvotu, diskusijām nav vietas. Fakti ir nepielūdzami. Turklāt asins ziedošana nemaksā neko, tā aizņem mazāko dzīves daļu – krietni mazāku nekā laiks, kas tiek izšķērdēts pilnīgi nevajadzīgām lietām, vietām vai pat cilvēkiem, un ir mazāk sāpīga kā dundura vai oda iedzelšana. Iespējams, manu tik dedzīgu asinsdonora kustības atbalstu ir pamudinājis fakts, ka asins pārliešana bija nepieciešama manam brālim pirms kādiem 20 gadiem. Ja asins ziedotāju nebūtu – es nezinu rezultātu. Tādēļ, ja es spēju palīdzēt, glābt kāda brāli, māsu, sievu, vīru, bērnu,  tad es neredzu ne mazāko attaisnojumu, lai to nedarītu, – saka Margarita Meļņikova.

Viņa piebilst, ka mēs katrs ar savu piemēru tieši vai netieši ietekmējam viens otru, tāpēc esot pārliecināta, ka arī viņa  ar savu dedzīgumu spēj kādu iedrošināt iesaistīties donoru kustībā un kļūt par daļu no #mumsirvienaasinsrite.

– Priecājos, ja kāds vismaz sāk aizdomāties par to, ka varētu aiziet ziedot asinis, jo kādreiz šī doma nobriedīs un tiks īstenota. Bailēm nav pamata. Pirms procedūras ir iespēja uzdot visus interesējošos jautājumus ārstam. Taču varu ar savu piemēru parādīt, ka no anēmijas (dzelzs deficīta) nav jābaidās. Man tāda ir bijusi, bet tieši asins ziedošana mūs papildus motivē pievērst uzmanību uzturam, ja nepieciešams, papildus vitamīniem/mikroelementiem, lai nodrošinātu organismu ar visu nepieciešamo tā labākai funkcionēšanai. Turklāt asins ziedošanu var veikt noteiktu reižu skaitu gadā, kas ir medicīniski pamatots, lai asins ziedošana nekaitētu mūsu pašu veselībai. Pēdējais, ko dzirdēju, bija, ka asins ziedošana uzlabo arī imunitāti, ne tikai asinsradi. Manuprāt, procedūra nav sāpīgāka par vienkāršu asins analīžu nodošanu.

Turklāt dzelzs līmeņa noteikšana (asins parauga paņemšana no pirksta) šobrīd ir kļuvusi vēl nesāpīgāka (ātra, ar mazu un nesajūtamu dūrienu pirkstā). Vēl ir viena laba iespēja – «kopā jautrāk», kad uz asins ziedošanu iet kopā ar draudzeni, draugu, vīru, sievu vai kādu kolēģi. Tagad asins donoru centrs rīko arī izbraukumus sestdienās kādā no apmeklētām atpūtas vietām, – stāsta M. Meļņikova.

Dzīvībai tik svarīgo krājumu veidošana atkarīga tikai no donoru atsaucības

VDAC Latgales filiāles Rēzeknē vadītāja ārste stransfuzioloģe Ināra Čerņavska stāsta, ka ar Jēkabpils reģionālo slimnīcu izveidojusies  regulāra sadarbība un  centra speciālisti Jēkabpilī ierodas divas reizes mēnesī. Tas esot gan lielās donoru atsaucības dēļ, gan arī aprēķins esot tāds, lai Jēkabpils donoru ziedotās asinis nosegtu Jēkabpils slimnīcas pieprasījumu. Slimnīca, protams, saņemot asinis ne tikai no Rēzeknes, bet arī no Rīgas, un Rēzeknes filiāle gatavojot asins komponentus arī centram Rīgā.

– Jūlijā atsaucība bija ļoti liela sakarā ar aicinājumu ziedot cietušiem ugunsdzēsējiem. Liels paldies jūsu donoriem, jo atsaucība bija fantastiska. Dienas bija karstas, bet donori bija gatavi gaidīt rindā, lai varētu ziedot asinis. Sevišķi liels prieks, ka nāca arī tādi, kas gribēja  ziedot pirmo reizi, un arī donori, kas kādu laiku – pat vairākus gadus – nebija nodevuši asinis, bet tagad vēlējās to darīt. Liels paldies Jēkabpils slimnīcas vadībai, jo viņi  visu sadarbības laiku ir mūs ļoti atbalstījuši. Arī šovasar, kad bija jāstrādā tveicē, viņi sagādāja gan ūdeni, gan ventilatorus, lai atvieglotu situāciju darbiniekiem un donoriem. Mēs sekojam  līdzi situācijai. Ja trūkst kādas grupas asiņu, sazināmies ar donoriem paši. Esam pateicīgi Jēkabpils slimnīcas vadībai, kas arī aktīvi iesaistās informēšanā par plānotajām donoru dienām. Donoriem ziņu ar aicinājumu sūtam arī personīgi. Taču ir tā, ka aicinājumam ņemam donoru sarakstu divu gadu griezumā, un tie donori, kas ilgāku laiku nav nodevuši asinis, šajā grupā vairs neietilpst. Bet viņi toties tagad – jūlijā – reaģēja uz slimnīcas sniegto informāciju. Jūlija sākumā sevišķi Rīgas zonā trūka asiņu. Varbūt donoru aktivitāti mazināja karstais laiks, varbūt atvaļinājumi, tomēr ir vasara. Visbiežāk jau trūkst rēzus negatīvo asiņu. Donoru ziedojums var glābt ne tikai avārijās cietušos vai pēc smagām operācijām un dzemdībām. Ļoti bieži tās ir nepieciešamas arī hroniskiem slimniekiem, sākot ar anēmijām, un, protams, onkoloģijā. Jēkabpilī un arī Madonas zonā donoru atsaucība ir liela, paldies viņiem par to, bet gribu atgādināt, ka asinis ir derīgas pārliešanai tikai 35 dienas. Tāpēc ir lūgums atcerēties, ka tās ir nepieciešamas visu laiku. Ja katrs, kas var būt donors,  divas reizes gadā atnāktu ziedot, asins krājuma apmēru visu laiku varētu uzturēt vajadzīgajā līmenī. Mākslīgo asiņu nav, šī sistēma balstās tikai uz donoru atsaucību, un tikai tā varam glābt cilvēku dzīvības, – stāsta Ināra Čerņavska.

Arī tu vari kļūt par donoru

Jēkabpils reģionālās slimnīcas vārdā izsakām pateicību ikvienam, kurš sniedz palīdzīgu roku asins donoru kustībā! Priecājamies par visiem, kuri kļuvuši par donoriem pirmo reizi, un tiem, kas ziedo asinis un palīdz līdzcilvēkiem regulāri! Jēkabpilieši vienmēr ir bijuši atsaucīgi Donoru dienu ap­meklētāji, un īpašs prieks ir par līdzcilvēku spēju pašorganizēties un palīdzēt kritiskās situācijās. Jūlijā esam piedzīvojuši rekordlielu Donoru dienu apmeklējumu – 238 donori šomēnes Jēkabpils reģionālajā slimnīcā ir ziedojuši asinis (ierasti ap 100–110 mēnesī).

Atgādinām, ka Valsts asinsdonoru centrs izbraukumā uz Jēkabpils reģionālo slimnīcu dodas vismaz divas reizes mēnesī. Tuvākās Donoru dienas notiks 9. un 30. augustā no pulksten 9.00 līdz 13.00 slimnīcas konferenču zālē, 4. stāvā.

   Tu vari kļūt par asins­donoru, ja:

• esi 18–65 gadus vecs
• sver ne mazāk par 50 kg
• dienā pirms asins nodošanas neesi lietojis alkoholu
• esi paēdis, izgulējies, atpūties, jūties labi
• esi vesels un pēdējā laikā neesi slimojis
• pirms tam esi lietojis veselīgu uzturu un daudz šķidruma.

Kā var noskaidrot savu asins grupu?

Asins grupu nosaka pirms asins nodošanas.

Kādi dokumenti nepieciešami?

Lai nodotu asinis, līdzi jābūt derīgam personu ap­liecinošam dokumentam (pasei, personas apliecībai (eID) vai jebkuram citam personu apliecinošam dokumentam, kas satur šādu informāciju – personas kodu, vārdu, uzvārdu un foto.

    Cik daudz asiņu vienā reizē tiek paņemts, un cik bieži var nodot?

450 ml asiņu ir fizioloģiska asins deva, kas negatīvi neietekmē donora veselību. Vīriešiem asinis atļauts nodot līdz 6 reizēm gadā, bet sievietēm iesaka ne vairāk kā 4 reizes 12 mēnešu periodā. Starp asins nodošanas reizēm jāievēro pilnu deviņu nedēļu intervāls. Viena gada laikā ziedojot asinis sešas reizes, vīriešiem pēc tam jāievēro trīs mēnešu pārtraukums.

   Vai var ziedot asinis, ja veikta vakcinācija pret Co­vid-19?

Pēc jebkuras Latvijā ap­stiprinātas Covid-19 vakcīnas asinis drīkst ziedot pēc pilnām septiņām dienām.

    Vai var ziedot asinis, ja pārslimots Covid-19?

Covid-19 pārslimošana neliedz kļūt par donoru. Personas, kas izslimojušas Covid-19, drīkst nodot asinis 14 dienas pēc pilnīgas izveseļošanās, ko apstiprinājis ģimenes ārsts, piemēram, noslēdzot slimības lapu.

   Vai donoram pienākas brīvdienas?

Saskaņā ar Darba likumu, donoram pēc asins ziedošanas nākamajā dienā pienākas apmaksāta atpūtas diena, un pēc vienošanās ar darba devēju to var piešķirt citā laikā (iespējams, arī – pievienot ikgadējam atvaļinājumam), bet šo atpūtas dienu var izmantot gada laikā no asins ziedošanas dienas. Darba devējs apmaksā līdz piecām šādām dienām kalendārajā gadā, ja puses nav vienojušās vai, piemēram, darba koplīgumā noteikušas lielāku apmaksāto atpūtas dienu skaitu.

 

Inese Zone, Brīvā Daugava