FEBRUĀRA MĒNEŠA MEDIĶIS – INETA POPOVA

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” valde, turpinot tradīciju pateikt paldies saviem labākajiem darbiniekiem, informē, ka februāra mēneša mediķa tituls piešķirts Perinatālās aprūpes centra bērnu māsai Inetai Popovai.

Kad Inetu Popovu aicināja uz sarunu, viņa, priecājoties, ka tiek novērtēts ieguldītais darbs, sacīja, ka mēneša mediķa titulu ir pelnījis ikviens, kas strādā Perinatālās aprūpes centrā, jo šeit darbs ir ļoti atbildīgs un nav viegls.

Cik ilgi par savu darba vietu saucat Jēkabpils reģionālo slimnīcu?

Jēkabpils slimnīcā strādāju jau 17 gadus. Darbu sāku pēc Rīgas 5.medicīnas skolas absolvēšanas. Lai tiktu strādāt Jēkabpils slimnīcā, nācās gaidīt gadu, kamēr atver nodaļu. Strādājot slimnīcā, esmu absolvējusi Latvijas universitāti, iegūstot profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē. Darbs ir ļoti atbildīgs, jo šeit rūpējamies par bērniņiem, kas ir priekšlaicīgi dzimuši vai ir ar dažādām pataloģijām. Visi mūsu mazie pacienti nodaļā ir pieslēgti aparātiem. Mēs veicam nepieciešamās procedūras, barojam mazuļus, apmācam māmiņas, kā rūpēties par pirms laika dzimušiem bērniņiem, iedrošinam viņas un ierādam, kas un kā jādara.

Jēkabpils Perinatālās aprūpes centra mediķi, arī es, braucam uz dažādiem izsaukumiem uz Rēzekni, Preiļiem, Madonu, arī Daugavpili, vedam uz mūsu centru mazuļus, jo Jēkabpilī Latgales reģionā ir viens no vislabāk nodrošinātajiem Perinatālās aprūpes centriem, ar augsta līmeņa aparatūru un līdz ar to arī ar plašāku iespēju palīdzēt sarežģītos gadījumos.

Tāpat arī situācijās, kad Jēkabpils kapacitāte ir par mazu, vedam mazuļus uz Rīgas Bērnu klīnisko slimnīcu, kur tiek veiktas dažādas operācijas.

Jūs slimnīcā strādājat jau ilgāku laiku, kā ir mainījusies darba ikdiena, slodze šajā laikā?

Darbs kļuvis smagāks, jo bērniņi, kas nonāk mūsu centrā ir ar daudz smagākām diagnozēm nekā tas bija pirms gadiem desmit piecpadsmit. Ir daudz dažādu patoloģiju, ģenētisku veselības problēmu, iedzimtu slimību, piemēram, Dauna sindroms, sirdskaites. Ja agrāk tika uzskatīts, ka sievietēm, laižot pasaulē pirmo bērniņu pēc 40 gadu vecuma, var būt mazulim kāda ģenētiska slimība vai pataloģija, tad šobrīd šādi bērniņi piedzimst arī gados jaunām māmiņām. Kāpēc tā notiek? Visticamāk, pie vainas ir mūsu dzīvesveids, pārtika ar e-vielām, ko lietojam uzturā. Arī alkoholisms un smēķēšana. Jāteic, ka tā ir satraucoša tendence.

Vai izdodas, aizejot mājās, atstāt darba rūpes slimnīcā?

Ne vienmēr. Bieži vien pēc diennakts dežūras domas par viena vai otra bērniņa likteni neļauj uzreiz atslēgties no darba, atpūsties, aizmigt. Tādās reizēs es eju pastaigā ar savu sunīti Čiku. Pastaiga, daba, svaigs gaiss izvēdina galvu un sniedz iekšēju harmonija. Pēc tam varu arī atpūsties, aizmigt. Vēl es relaksējos ar rokdarbiem. Man patīk adīt. Adu ģimenei visu, ko vajag – džemperus, cimdus, zeķes, šalles, palīdzu arī meitai ar skolas rokdarbiem. Tāpat arī mans hobijs ir kūku cepšana. Nereti savā brīvdienā uzcepu kādu kūku un tas sniedz gan prieku, gan enerģiju. Vasarā kopju savu puķu mazdārziņu. Kolekcionēju rožu šķirnes, šobrīd ir septiņas. Manā dārzā aug piecpadsmit rožu krūmi. Vēlos iegādāties klājrozi, kas stiepjas pa zemi. Tādas rozes stādu pagājušajā pavasarī redzēju gadatirgū pie “Sedumiem”, bet nenopirku. Tagad nožēloju, ja manīšu tirgū vai gadatirgū vēlreiz, noteikti iegādāšos.

Vai ir kāds sapnis, ko vēlētos piepildīt?

Man patīk ceļot un es vēlētos, lai būtu vairāk šādas iespējas, jo atvaļinājumā vislabāk var atpūsties, relaksēties, esot ceļojumā, mājās tā atpūsties nav iespējams, jo vienmēr atrodas kāds darāms darbs. Esmu bijusi Vācijā un Romā, tagad sapņoju par ceļojumu uz kādu no siltajām zemēm, piemēram, Taizemi.

Kāds ir Jūsu darba kolektīvs?

Profesionāls, zinošs, draudzīgs. Kolēģes ir atsaucīgas, palīdzam cita citai, atbalstam. Kā jau minēju, visas manas kolēģes ir pelnījušas būt par mēneša mediķi.

Pēdējā gada laikā mediķi rīkojuši protesta akcijas un arvien skaļāk atgādinājuši, ka viņiem nepieciešams cilvēka cienīgs atalgojums. Vai atbalstat mediķu protestus?

Viennozīmīgi atbalstu, jo mediķa darbs ir ļoti atbildīgs, mēs rūpējamies par pacientu veselību un dzīvību, šis darbs izsmeļ gan fiziski, gan emocionāli un tam jābūt labi atalgotam.

Šogad Jēkabpils svin 350 gadu jubileju. Kādus Jūs gribētu redzēt pilsētas svētkus un, ko novēlat Jēkabpilij jubilejā?

Dzīvoju Salas novada Salas pagastā.

Ik dienu braucu uz darbu pilsētā, Jēkabpili saucu par savu.

Patīk, ka Jēkabpilī top jauni objekti, piemēram, multifunkcionālā halle. Svētkos gribētos, lai kā lieliem, tā maziem ir pēc iespējas vairāk bezmaksas pasākumu un atrakciju, lai svētki ir kupli apmeklēti. Savukārt Jēkabpilij 350 gadu jubilejā vēlu, lai pilsēta aug un attīstās.

Paldies par sarunu!

P.s. Jau iepriekš rakstījām, ka 2019.gada nogalē slimnīcas darbinieku kopīgajā pasākumā darbiniekiem bija iespēja balsot trīs nominācijās 🎉: 2019.gada ✨smaidīgākais kolēģis; ✨ izpalīdzīgākais kolēģis un ✨gada debija.

Par 2019.gada IZPALĪDZĪGĀKO kolēģi ar demokrātisko balsojumu tika nominēta Ineta 🙂 Jāatzīst, ka ar vienādu balsu skaitu Ineta šo titulu dalīja ar mūsu pieredzējušo ķirurgu dr.Jāni Daneviču, bet kurš ar skaistu žestu izpalīdzīgākā kolēģa titulu atdeva tikai Inetai.
Paldies par džentelmeniskumu.

Vairosim cilvēcīgumu arī turpmāk!

Turpinās pieteikšanās ikgadējai karjeras izglītības programmai “Ēnu diena”, kas šogad notiks 12.02.2020.
Arī Jēkabpils reģionālā slimnīca piedāvā ēnot vairākas ar veselības jomu saistītas profesijas, kā piemēram, valdes priekšsēdētāju, ārstu – traumatologu, ārsta palīgu Dienas stacionārā, māsu Dienas stacionārā, vecāko klientu reģistrātori un medicīnas laborantu,

Visus interesentus aicinām pieteikties portālā www.enudiena.lv vai izrādot savu interesi, zvanot personiski uz tālr. 65237810.

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” ir viens no lielākajiem darba devējiem pilsētā un iestādes kolektīvu veido dažādu nozaru medicīnas darbinieki, kas Jēkabpils reģionā nodrošina veselības aprūpi. Lai darbi ritētu bez aizķeršanās gan poliklīnikā, gan slimnīcā, gan daudzajos palīgkabinetos, lielajā mediķu saimē rūpējas ikviens, kas šeit strādā, no ārsta līdz sanitāram. Jau 32 gadus Jēkabpils slimnīcas kolektīvu par savu sauc Tuberkulozes nodaļas māsas palīgs Svetlana Ostapenko. Viņa arī izraudzīta par janvāra mēneša mediķi.

Izvirzot viņu šai nominācijai, Svetlana Ostapenko no slimnīcas vadības puses tika raksturota kā viena no vissmaidīgākajiem un laipnākajiem māsu palīgiem slimnīcā. Jau tradicionāli mēneša mediķa titula ieguvēju aicināja uz sarunu.

Kāds bija Jūsu ceļš uz Jēkabpils slimnīcu?

Esmu absolvējusi Preiļu tirdzniecības skolu, pēc tam mācījos par konditoru un tā arī bija mana pirmā profesija, strādāju konditorejas cehā. Pēc tam kādu laiku arī noliktavā. Dēls sāka iet skolā, vīrs dienēja ārzemēs, praktiski visus darbus veicu pati, tāpēc nācās meklēt citu darbu, maiņās. Dzīvoju netālu no tuberkulozes slimnīcas Brīvības ielā, tāpēc izvēlējos šeit strādāt, lai būtu tuvāk mājām. Sāku darbu kā sanitāre. Manos pienākumos ietilpa gultu klāšana, gan ēdiena nešana un izdalīšana slimniekiem, gan daudzi citi darbiņi. Tuberkulozes slimnīcā esmu strādājusi visās adresēs, kur tā bija izvietota, gan Brīvības ielā, gan Artilērijas ielā, gan tagad Stadiona ielā. Gadu mācījos Pirmajā medicīnas koledžā, nokārtoju eksāmenu un tagad esmu māsas palīgs. Lai saglabātu šo statusu ir nepārtraukti jāizglītojas, jāvāc punkti. Man ir maiņu darbs, diennakti strādāju, trīs brīvas. Man patīk šāds darba ritms.

Pastāstiet par savu darba kolektīvu?

Tuberkulozes slimnīcā ir profesionāls, darbīgs un atsaucīgs kolektīvs.

Šeit strādā labas ārstes, atsaucīga vecākā māsa. Visas nodaļas māsas ir zinošas un laipnas.

Es kolektīvā jūtos kā lielā ģimenē. Tik ilgus gadus strādājot slimnīcā, darbs nemanot kļuvis par otrajām mājām. Pacienti ir dažādi, ar dažādām diagnozēm, taču, ja cilvēks ārstējas, ievēro visus ārstu norādījumus un vēlas būt vesels, viņš arī izveseļojas.

Kāda ir Jūsu darba maiņa? Cik noslogota?

Darba pietiek. Eju ar smaidu, ar pozitīvu attieksmi un to arī saņemu pretī. Cilvēki redz, ja tu esi smaidīgs un laipni parunājies, arī pacienti kļūst priecīgāki. Jāteic, ka pacienti ir dažādi, ir smagi slimi, guļoši, kas nestaigā, visiem nepieciešama aprūpe, atbalsts, labs vārds. To arī cenšos sniegt. Kādreiz tuberkulozes slimnīcā bija 60 pacientu gultas, tagad ir tikai 16. Taču darba pietiek, priecājos, ka varu pēc labākās sirdsapziņas padarīt sev uzticēto.

Ko darat brīvajā laikā? Vai Jums ir kāds vaļasprieks?

Man patīk gatavot dažādus ēdienus. Kopā ar meitu cepam tortes un pīrāgus. Tagad jau galvenokārt meita cep. Man ir arī neliels dārziņš un siltumnīca, kur audzēju dažādus zaļumus. Vasarā patīk dārzā rušināties un priecāties par izaudzēto, kā arī gatavot ziemai krājumus – dažādus konservus, marinējumus un ievārījumus. Konservēju gurķus, tomātus, zupu sagataves ziemai. Daudzas ogas blenderējam un svaigas liekam saldētavā. Vasarā labprāt ar vīru dodamies sēņot, ogot. Brīvo laiku veltu arī saviem diviem mazbērniem. Man ir svarīga mana ģimene, vienmēr par viņiem domāju labas domas, lai bērniem un mazbērniem labi klājas. Ja viņiem ir labi un darbi sokas, arī es esmu laimīga.

Vai Jums ir kāds sapnis, ko nav izdevies realizēt, bet noteikti gribētos?

Katram cilvēkam ir sapņi, un man protams arī tādi ir. Mums bija liels sapnis uzcelt savu māju, to esam paveikuši no pašiem pamatiem. Ja viens sapnis piepildās, gribās kaut ko citu. Tagad mēs ar vīru sapņojam par savu pirti. Varbūt kādreiz izdosies to uzcelt.

Tikko ir sācies jaunais 2020.gads. Ko Jūs savam kolektīvam un tuviniekiem novēlat šajā gadā?

Lai visi ir veseli un laimīgi, lai visiem labi klājas!

SIA “Jēkabpils reģionālās slimnīcas” kolektīvs decembrī mēneša ārsta titulam izvirzījis pediatri Aiju Brišku. Viņu zina un pazīst daudzas jēkabpiliešu ģimenes, kurās aug un jau ir izauguši bērni, kā profesionālu, zinošu, laipnu un atsaucīgu pediatri jeb kā mēs sarunvalodā sakam – bērnu ārsti. Jēkabpils slimnīca ir Aijas Briškas pirmā un arī vienīgā darba vieta. Aija Briška tika uzaicināta uz sarunu par viņas darba ikdienu.

Cik ilgi jau strādājat Jēkabpils slimnīcā?

Jēkabpils slimnīca ir mana pirmā un vienīgā darba vieta. Šeit sāku strādāt uzreiz pēc institūta beigšanas, 1983.gadā. Esmu pediatrs, 2003.gadā ieguvu arī bērnu pulmonologa sertifikātu. Tas ir ārts, kas specializējies bērnu elpceļu slimību, dažādu alerģiju un astmas ārstēšanā. No 2004.gada esmu arī Jēkabpils slimnīcas bērnu nodaļas vadītāja.

Kāda ir Jūsu darba diena?

Darba diena piesātināta, var teikt kā vāverei ritenī. Slimnīcā esmu katru dienu, poliklīnikā divas reizes nedēļā, pēcpusdienās, un vēl man ir arī dežūras uzņemšanas nodaļā kā pediatram.

Jūs jau ilgāku laiku strādājat ar mazajiem pacientiem, kā laika gaitā mainījusies bērnu saslimstības aina, kas bija raksturīgs pirms gadiem divdesmit un ar ko maziem visbiežāk slimo patlaban?

Slimības kļuvušas sarežģītākas, vairs nav kā agrāk, kā mācījāmies grāmatās par to, kas ir bērnu slimības. Tās ir mainījušas savu gaitu, ir sarežģītākas, grūtāk ārstējamas saslimšanas.

Šobrīd bērni slimo arī ar pieaugušo slimībām, piemēram, cukura diabētu, insultu. Latvijā katru gadu tiek reģistrēts vismaz viens insulta pacients bērnu vidū. Runājot par cukura diabētu, pēdējo 20 gadu laikā saslimstība ar šo slimību pieaugusi 20 reizes. Diabēts ir gan ģenētiski pārmantota slimība, gan arī slimība pie kuras noved nepareizs dzīvesveids un liekais svars.

Statistika liecina, ka piektai daļai skolēnu mūsdienās ir liekais svars. To veicina mazkustīgs dzīvesveids, bērni daudz laika pavada pie datora vai citiem ekrāniem, turklāt vienā rokā turot limonādi vai citus saldinātos dzērienus vai ātrās uzkodas, kas nav veselīgas, jo visi produkti ir piesātināti ar cukuru. Tāpēc katrs saldums jāizvērtē, cik to vajadzētu apēst un varbūt ir jāmeklē kāda cita alternatīva, piemēram, augļi vai dārzeņi. Saldumu ēšana noved pie aptaukošanās, tālāk seko diabēts vai insults, paaugstināts asinsspiediens. Liekais svars bērniem nes līdzi arī psiholoģiskas problēmas, diskomforta sajūtu. Ja ir liekais svars, pēc tam vairs nav tik vienkārši to dabūt normālu. Šajā procesā jāiesaistās visai ģimenei, jo nevar tā – tu to neēdīsi, bet mēs visi citi ēdīsim. Pieaugusi arī saslimstība ar alerģijām, ja pasaulē alerģijas konstatē 30-40% cilvēku no sabiedrības kopuma, tad Latvijā šis procents ir zemāks – 20-25%. Alerģijas izraisa gan pārtika, ko lietojam, gan vides piesārņojums, mūsu dzīvesveids, vide un apstākļi mums apkārt gan pirms bērna piedzimšanas, gan arī pēc tam. Mēs mājās nereti dzīvojam pārāk sterilā vidē, cenšamies ar dažādām ķīmijām dezinficēt un iznīdēt baciļus, bet apkārtējā vidē nav sterila. Bērnos neizveidojas stipra imunitāte. Visā jābūt samērīgumam, protams, mums vairs nav naturālās saimniecības un organisms ar laiku pielāgojas, bet arī mums ir jāpārdomā ko, kā un kad lietojam. Jāmaina paradumi.

Kādas bērnu saslimšanas vai situācijas satrauc pediatrus?

Satraukumu pediatriem rada arvien lielākam vairumam bērnu konstatētie stājas traucējumi, mugurkaula deformācijas, kas rodas nepareizā pozā sēdot pie telefona vai datorekrāna, mazkustīgs dzīves veids, nevēlēšanās masveidā nodarboties ar sportu. Iepriekšminētās situācijas rada mugurkaula deformāciju, savukārt no tā rodas citas problēmas galvassāpes, galvasreiboņi, jo tiek nosprostoti, saspiesti asinsvadi un nervi.

Ļoti smags jautājums Latvijā ir arī bērnu traumatisms. Mūsu valstī bērnu traumatisma rādītāji ir ļoti augsti. Bērni gūst traumas, kuras varēja paredzēt, kas varēja nenotikt – apdegumi, elektrotraumas, svešķermeņi elpceļos un kunģa zarnu traktā un citas. Tās rada tīri sadzīviskas lietas, kur vecāki nepiedomā, piemēram, bērns nokrīt no augstuma, vai viņam uzkrīt kaut kas virsū, vai mazais iedzer kā ūdeni kādu ķīmisku šķidrumu, kas pārliets citā pudelē un bērns to nezina. Reanimatologs Pēteris Kļava saistībā ar bērnu traumatismu un nežēlīgo statistiku šajā ziņā, ir veltījis skarbus vārdus vecākiem, norādot, ka “sešdesmit procenti bērnu vecāki ir debili”, jo galvenais bērnu traumu rašanās avots ir vecāku nespēja aizsargāt bērnu.

Pastāstiet par Jēkabpils slimnīcas bērnu nodaļu?

Jēkabpils slimnīcas bērnu nodaļā ir 15 pacientu gultas. Ja salīdzina ar laiku, kad sāku strādāt, bija 40 gultas. Bērni slimnīcā tagad pavada daudz mazāku laika periodu nekā kādreiz. Ir mainījusies ārstēšanas taktika un iespēja turpināt terāpiju ambulatori. Nodaļā uzņemam bērnus no mēneša līdz 16 gadu vecumam. Atļauts kopā ar mazo šeit atrasties visu vecuma bērnu vecākiem, kas vēlas. Savukārt valsts ir noteikusi, ka bērniem līdz septiņu gadu vecumam būtu vēlams uzturēties slimnīcā kopā ar vecākiem. Saslimšanas ir visdažādākās, tāpēc ejam roku rokā ar LOR speciālistiem, ķirurgiem, traumatologiem, urologiem un vēl citiem speciālistiem, jo bērniem ir gan apdegumi, gan traumas, gan apendicīti, gan citas slimības. Bērnu saslimšanām raksturīga sezonalitāte. Gadalaikos, kad apkārtējā vidē cirkulē dažādi vīrusi, slimnīcā nonāk bērni ar dažādām vīrusu saslimšanām un to izraisītām komplikācijām. Karstajā sezonā biežāk ir brūču strutainas infekcijas, arī traumas, jo pieaug aktivitātes brīvā dabā.

Nodaļā esam 14 darbinieku komanda, 12 medicīniskais personāls un divi ārsti. Mums ir ļoti labas māsiņas, jo ne visi var un vēlas strādāt ar bērniem, bērns raud, nevar pateikt, kas sāp, kur sāp, ir niķīgs, jo jūtās slikti un ir nepieciešama liela pacietība un iejūtība darbā ar bērniem. Vēlos pateikt lielu paldies kolektīvam par darbu un izturību. Man prieks, ka mūsu nodaļā strādā divas Latvijas mērogā nominētas sirdsmāsiņas – Antra un Vija.

Prieks par jaunajiem speciālistiem, kurus arvien vairāk redzu slimnīcā. Paredzēts, ka uz slimnīcu nāks strādāt divas pediatres, kas patreiz vēl mācās rezidentūrā un iespējams, būs vēl arī trešā pediatre. Paaudžu maiņai jābūt.

Ko darat, kad neesat slimnīcā? Kā atpūšaties, izklaidējaties un atjaunojat spēkus darbam?

Tā kā es lielāko daļu sava laika pavadu slimnīcā, tad brīžos, kad jūtu, ka man tuvojas izdegšanas sindroms, meklēju patvērumu dabā un klusumā. Man patīk ceļot, cik tas ir iespējams. Patīk peldēt. Mums ir izveidojusies neliela entuziastu komanda un dabīgajās ūdens tilpēs sākam peldēt no agra pavasara un turpinam to darīt līdz vēlam rudenim. Ja ir sniegs, slēpoju, man patīk slēpot, diemžēl ziemas mūs ar sniegu lutina reti. Nodaļā esam izveidojuši bibliotēku, jeb tādu kā grāmatu apmaiņas punktu, katrs, kurš nopircis grāmatu, izlasījis atnes to un mēs maināmies.Šī ir iespēja izlasīt vairāk. Man pašai patīk vēsturiska un psiholoģiska rakstura grāmatas, bet tas mainās, atkarībā no dvēseles stāvokļa.

Decembris ir Ziemassvētku mēnesis, ko novēlat šajā laikā citiem?

Ziemassvētku laikā gribu pateikt daudzus paldies. Pirmkārt,kā jau teicu, kolektīvam par labu darbu, īpaši mūsu nodaļas darbiniecei Karīnai par pašdarinātiem svētku dekoriem ar kuriem viņa izdekorējusi slimnīcas bērnu nodaļu, par ko mums visiem ir prieks.
Liels paldies visiem, kas papildina mūsu bērnu nodaļas spēļu istabu ar dažādām rotaļlietām un mantām, īpašs paldies dakterei Rutai Miķelsonei, kas ir ļoti daudz atnesusi dažādu rotaļlietu.
Paldies iepriekšējai slimnīcas valdei, kas ziedojumu no SIA GEFA Latvija veltīja mazo bērnu gultiņu iegādei.
Liels paldies manai pirmajai darbaudzinātājai dakterei Beķerei, vēlu viņai jaukus Ziemassvētkus un labu veselību.
Paldies esošajai valdei par radīto Ziemassvētku sajūtu slimnīcā, izveidojusies jauna tradīcija, šogad pirmo reizi iededzām Ziemassvētku eglīti pie slimnīcas, tā atrodas pagalmā pie infekciju nodaļas.Diemžēl lietus dēļ pasākums nenotika tāds kā iecerēts, arī salatētim kamanas neslīd lietus laikā.
Vēlu visiem bērniņiem un viņu vecākiem labu veselību un gaišus, ģimeniskus Ziemassvētkus!