SARUNA AR JĒKABPILS REĢIONĀLĀS SLIMNĪCAS NEIROLOĢI KRISTĪNI SŪNU

27/04/2021
Rezidentūras-izlaidums.jpg

“Neiroloģija ir plašs darba lauks, kas neļauj ieslīgt rutīnā”

Par darba gaitām Jēkabpils slimnīcā stāsta jaunā neiroloģe Kristīne Sūna

Krīstīne Sūna ir Jēkabpils reģionālajā slimnīcā strādājoša jaunā speciāliste – neiroloģe, kas par sevi teic, ka dzimusi Rēzeknē, izaugusi Rīgā un uzskatījusi sevi par pārliecinātu rīdzinieci, bet sapratusi, ka darbs reģiona medicīnas iestādē ir viņas aicinājums un  Jēkabpilī viņa jūtas īstajā vietā.

-To, ka būšu mediķis izlēmu 11. klasē. Mācījos Rīgas 6. vidusskolā un, domājot par profesijas izvēli, ilgu laiku biju pārliecināta, ka iešu studēt uz ģeogrāfijas fakultāti, bet tajā laikā šķita, ka tur nebūs daudz profesionālo iespēju, un radās doma par medicīnu. Netipiski, bet man patīk daudz un pamatīgi mācīties un mediķiem ir daudz jāmācās. Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes piektajā kursā pēc neiroloģijas apmācības cikla sapratu, ka tā ir grūta zinātne, un turpināt to izprast un mācīties bija kā izaicinājums, ko ne mirkli neesmu nožēlojusi. Jēkabpilī nonācu nejaušības dēļ. Piektajā kursā, gatavojoties rezidentūrai, runas bija par to, ka prioritāte būs studentiem, kam ir līgums ar reģionālajām slimnīcām. Mana kursa biedrene no Jēkabpils  bija  noslēgusi stipendiāta līgumu ar Jēkabpils domi, uzzinot par šādu iespēju, arī es noslēdzu līgumu ar Jēkabpils pašvaldību. Nu jau esmu beigusi rezidentūru un no 2020. gada oktobra strādāju Jēkabpils slimnīcā kā sertificēts neirologs pilnu darba laiku. Ar ģimeni esam pārvākušies uz Jēkabpili un plānojam Jēkabpils apkārtnē iegādāties īpašumu. Nu jau es sevi varu uzskatīt par jēkabpilieti. Kad iepazinos ar vīru, viņš vienmēr teica, ka Rīgā dzīvot netaisās un ir vajadzīga māja laukos ar pašiem savu zemīti. Man, Rīgā augušai, sākotnēji tas šķita nepieņemami: kādi lauki, šausmas. Bet pamazām šī doma pārņēma arī mani. Tāpēc tagad esam soļa attālumā no savas ieceres īstenošanas. Šobrīd nevaru vairs iedomāties sevi dzīvojam un strādājam Rīgā un esmu ļoti apmierināta ar savu izvēli. Pozitīvi ir tas, ka Jēkabpilī tu jau pēc desmit minūtēm esi ārpus pilsētas – piemēram, Radžos, kur bieži dodamies pastaigās. Tāpat esmu iecienījusi atpūtu pie Baļotes ezera un Laukezera. Ļoti novērtēju cilvēku savstarpējās attiecības šeit Jēkabpilī- gan attiecībā uz kolēģiem, gan arī saskarsmē ar saviem pacientiem. Cilvēki ir atvērtāki un sirsnīgāki nekā galvaspilsētā. Attiecībā uz darbu Jēkabpils reģionālajā slimnīcā ir sajūta, ka mani šeit pieņem, te es jūtos iederīga un noderīga. Sākotnēji es baidījos, vai Jēkabpilī varēs strādāt tikpat labi kā P.Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kur pavadīju savus rezidentūras gadus, kur tomēr plašāk pieejamas dažādas izmeklēšanas un ārstēšanas iespējas, bet patiesībā Jēkabpils slimnīcā var strādāt tikpat labi, tikai ir jābūt iniciatīvai un interesei par savu darbu. Protams, smagākos gadījumus, kur ir nepieciešama specifiska diagnostika un terapija, pacienti tiek pārsūtīti uz universitātes slimnīcām. Esmu priecīga, ka ar savu darbu varu palīdzēt cilvēkiem šeit Jēkabpilī. Rīgā speciālistu pietiek, bet šeit viņi ir ļoti vajadzīgi. Aicinu cilvēkus nebaidīties braukt strādāt uz reģioniem, šeit ir daudz iespēju attīstīties gan pašam, gan arī iesaistīties slimnīcas attīstībā. Jēkabpils slimnīca ir atvērta jauniem kolēģiem – jebkura līmeņa medicīniskajam personālam. Varbūt to var saukt arī par misijas apziņu, bet es te jūtos kā cilvēks īstajā vietā. Es patiešām šeit labi jūtos un man patīk savs darbs. Reizēm ir tā, ka atnāc noguris mājās, un šķiet viss, neko vairs negribu, bet  atnāk rīts un tu atkal ej ar interesi uz darbu.

 

Izdzirdot vārdu neirologs, cilvēkiem joprojām ir ierobežotas zināšanas par to, ar ko tad īsti šis speciālists nodarbojās? Aplamākais mīts ir, ka neirologu apmeklē tie, kuriem “kaut kas nav kārtībā ar galvu”, vai arī: man ir “radziņi” mugurā tad jau jāiet pie neirologa.

-Neirologs “radziņus” neārstē tos vispār nevar izārstēt. Tie ir relatīvi normāla novecošanās sastāvdaļa, tāpat arī disku protrūzijas. Ir cilvēki, kuriem tas nekādas problēmas nesagādā, bet citiem rodas reakcijas – sāpes. Neirologs tad ārstē sāpju paasinājumus ar medikamentiem un papildus vienmēr nosūtot pie fizioterapeita, jo bez ārstnieciskās vingrošanas neko nevar panākt. Zāles vien nepalīdzēs, ir jāvingro katru dienu, tā uzturot muguras muskulatūru spēcīgu. Ir gan arī tā, ka pie neirologa tiek nosūtīts diezgan liels skaits pacientu ar locītavu sāpēm – celī, plecā. Cenšamies palīdzēt, cik tas ir mūsu spēju robežās, bet tas nav neirologa darba lauks. Neirologs pamatā nodarbojas ar galvas un muguras smadzeņu saslimšanām un perifērās nervu sistēmas saslimšanām. Neiroloģija ir plaša zinātne, mēs saskaramies gan ar insultu, gan epilepsijām, Parkinsona slimību, galvassāpēm, demencēm, dažādām autoimūnām saslimšanām, piemēram, multiplo sklerozi jeb tautā sauktu arī par izkaisīto sklerozi, ar kuru mūsdienās slimo arvien vairāk jaunu cilvēku. Pati personīgi esmu vairāk ieinteresēta neiromuskulārajās saslimšanās- tās ir slimības, kas saistītas ar iedzimtām vai dzīves laikā iegūtām muskuļu un nervu patoloģijām, piemēram, amiotrofā laterālā skleroze, Charcot-Marie-Tooth slimība, kas ir relatīvi bieži sastopama populācijā, bet cilvēki to neatpazīst. Šī nozare šobrīd ļoti strauji attīstās un katru gadu tiek iegūta jauna  informācija, attīstās ģenētiskie izmeklējumi, kas bieži vien ir par pamatu neiromuskulāro slimību attīstībai, kā arī parādās jaunas ārstēšanas metodes un medikamenti.

Šobrīd apgūstu elektromiogrāfijas metodi, ar kuru būs iespējams labāk diagnosticēt perifērās nervu sistēmas saslimšanas. Kā visizplatītāko problēmu jāmin karpālā kanāla sindroms, kad plaukstas locītavas līmenī tiek iespiests vidusnervs vai arī elkoņa locītavās līmenī tiek saspiests elkoņa nervs. Šādos gadījumos ir jāveic elektromiogrāfija, lai pēc iespējas ātrāk izlemtu par piemērotāko ārstēšanas taktiku un cilvēkam ar laiku neveidotos rokas muskulatūras vājums, kas stipri var apgrūtināt ikdienas darbus.Tā nu sanāk, ka neirologa darba lauks ir ļoti plašs un mēs uz cilvēku raugāmies vispusīgi, jo to pieprasa darba specifika. Tāpēc neiroloģija kā zinātne ir sarežģīta, bet tai pašā laikā arī ļoti aizraujoša. Tas ir tāds  kā izmeklētāja darbs, kur jāliek kopā puzles gabaliņi, lai nonāktu līdz pareizajai diagnozei. Bieži vien nākas vakaros mājās pavadīt lasot speciālo literatūru, ja nodaļā ir kāds sarežģīts pacients. Tas ir ļoti interesanti un neļauj ieslīgt rutīnā. Es nekad nevarētu sevi iedomāties strādājam ļoti šaurā medicīnas nozarē, un neiroloģija šajā ziņā ir ļoti pateicīga.

 

-Kas būtu profilaktiski jādara, lai attālinātu vizīti pie neirologa, izvairītos no insulta.

-Runājot par muguras sāpju profilaksi, primārais ko varu ieteikt, ir nodarboties ar ārstniecisko vingrošanu. Mūsdienas internetā ir pieejami ļoti daudz materiālu par šo tēmu, kā arī tiek veidotas grupiņas, kur cilvēki trenera uzraudzībā vingro. Ja gribas individualizētāku un profesionālāku pieeju, ir jāvēršas pie fizioterapeitiem. Mums Jēkabpilī ir ļoti labi fizioterapeiti un iesaku cilvēkiem izmantot šo iespēju. Jāvingro ir katru dienu vismaz 20-30 min un tikai tad būs efekts. Cilvēkiem, kuri vingro, muguras problēmas ir daudz mazāk izteiktas, viņi ir kustīgāki un daudz mazāk sūdzas par sāpēm. Neviens nav atcēlis arī pārējās veselīga dzīvesveida rekomendācijas- aktivitātes svaigā gaisā, veselīgs uzturs, laicīga iešana gulēt, nesmēķēšana un alkohola nelietošana un, protams, dzīvesprieks. Ārsti  var paveikt daudz ko, bet, ja šīs lietas nebūs ievērotas, cilvēks nekad nebūs pa īstam vesels. Ir jāatceras, ka ārstēšanās vienmēr ir abpusēja sadarbība- gan no ārsta, gan pacienta puses. No insulta profilakses puses vēlos uzsvērt adekvātu asinsspiediena un holesterīna līmeņa kontroli, kā ar sekot savai sirds veselībai, īpašu uzsvaru liekot uz mirdzaritmijas savlaicīgu atpazīšanu un ārstēšanu. Divi visbiežākie iemesli, kāpēc cilvēkam rodas insults ir vai nu mirdzaritmijas dēļ, kuras laikā sirdī veidojas trombi un tie jebkurā brīdī var aizplūst uz galvas smadzenēm, vai arī aterosklerotisku asinsvadu dēļ, kad holesterīna panga, kas ir veidojusies asinsvadā jau ilgstoši, pēkšņi plīst un asinsvads “aiziet ciet”. Asinsvadu stāvokļa izvērtēšanai, cilvēkiem ar paaugstinātu ķermeņa masu, holesterīna līmeni, kuri smēķē, vai kuriem ir paaugstināts asinsspiediens, rekomendē veikt USG galvas un kakla asinsvadiem. Diemžēl jāmin arī pārmērīga alkohola lietošana, kas ir izplatīta problēma un kura paaugstina gan asinsvadu aizkaļķošanos un attiecīgi insulta risku, gan arī epilepsiju un polineiropātiju risku, kad pakāpeniski “atmirst” roku un kāju nervi, nerunājot jau par citām orgānu patoloģijām. Un tas neattiecas tikai uz acīmredzamu alkoholismu. Par to būtu jāaizdomājas cilvēkiem, kuru dzīvē alkohols nav radījis acīmredzamas problēmas, bet diemžēl  tas tiek lietots visai bieži.  Beigu beigās nevaru neuzsvērt mūsu psihoemocionālās veselības nozīmīgumu. Praksē ir novērots, ka dažreiz ārsts var izdarīt visu iespējamo un teju neiespējamo, bet  ja cilvēkā nav ticības labam iznākumam, viss velti. Savukārt citreiz smagos un sarežģītos slimības gadījumos, ja pacients ir pareizi noskaņots un tic saviem un mediķu spēkiem, arī iznākums ir abpusēji iepriecinošs.

 

-Šobrīd darbu Jēkabpils reģionālajā slimnīcā ir uzsākuši divi rezidenti neiroloģijā, kas drīz sāks pastāvīgu darbu. Vai tas ir solis uz priekšu pilnvērtīgas insulta vienības virzienā

-Kopā ar dakteri Zitu Daneviču un topošajiem neirologiem, būsim četri neirologi.  Tas ir liels solis uz priekšu insulta vienības attīstībai, taču ar to tik un tā ir par maz, lai šī vienība spētu nodrošināt neatliekamu insulta ārstēšanu 24/7. Ir nepieciešams piesaistīt papildus neirologus darbam dežūrās, lai sasniegtu šo mērķi. Šobrīd sekmīgi varam nodrošināt insulta akūto ārstēšanu darba dienās līdz pulksten16.00 un brīvdienās. Esmu priecīga, ka kopā būsim četri neirologi, un katrs droši vien izvēlēsies savu lauciņu, kurā specializēties, lai nodrošinātu pēc iespējas kvalitatīvāku darbu mūsu slimnīcā.

 

-Nesen Īlons Masks publicēja video, kurā parādīts, ka viņa kompānija “Neuralink” jau ir tik tālu attīstījusi savas tehnoloģijas, ka smadzenēs implantēts čips ļauj pērtiķim ar sava prāta palīdzību vien spēlēt videospēles. Kāds ir jūsu viedoklis par to?

-Atbalstu jaunās tehnoloģijas, bet to visu vajadzētu darīt līdz kaut kādai robežai. Piemēram, parkinsona slimības ārstēšanā jau sen ir pieejama metode, kad galvas smadzenēs implantē elektrodu, kas atvieglo pacienta simptomus. Tāpat arī inovācijas invazīvajā ārstēšanā ir atbalstāmas, bet mēs agri vai vēlu nonākam līdz tam, cik tad mums cilvēkiem ir ļauts iejaukties dabas likumos. Es domāju, ka mums jāatceras, ka cilvēks nav tikai bioloģiska mašīna, bet arī garīga būtne un vai šīs tehnoloģijas vienā brīdī neiejauksies mūsu cilvēka esības kodolā. Ja cilvēkam nestrādā roka vai kāja un tā varam panākt uzlabojumu,  tā ir viena lieta, bet jautājums ir, cik tālu mēs ar tiem čipiem iesim, cik tālu mēs cilvēku gribam ar to ietekmēt. Tas ir dziļi filozofisks jautājums. Nedaudz novirzoties no tēmas, gribu teikt, ka cilvēce jau tā ir ļoti daudz iejaukusies dabas likumos- mēs izcērtam pārmērīgi daudz kokus, piesārņojam vidi ar plastmasu un kaitīgām ķimikālijām, izķeram zivis okeānos, noplicinām zemes ar intensīvu lauksaimniecību, nogalinām dzīvniekus par vēdera tiesu un sporta pēc. Mēs neesam šeit galvenie, mums jāsadzīvo ar dabu nevis jācīnās pret to. Šī ir arī viena no manas ģimenes pamatfilozofijām, kuras dēļ mēs šobrīd esam šeit un virzāmies uz to, lai spētu dzīvot pēc iespējas saskaņā ar dabu, lai varam izaudzēt paši savu pārtiku un parūpēties par savām pamatvajadzībām paši. Novēlu katram cilvēkam apzināties sevi un savu vietu dabā un nedzīties pēc tiem jūdas grašiem, ko mums piedāvā sistēma, kurā dzīvojam, bet raudzīties dziļāk notiekošajā un sekot savai sirdij.

 

Laikraksts “Brīvā Daugava”, 27.04.2021.

KONTAKTI

Tālrunis 62203333
E-pasts: info@jrslimnica.lv
A.Pormaļa iela 125, Jēkabpils
LV-5201

    

PALĪDZĪBA

ZIŅOT PAR KORUPCIJU

KNAB
Konsultāciju tālrunis
8000 20 70

© JĒKABPILS REĢIONĀLĀ SLIMNĪCA