ATBALSTS UKRAINAI

Jēkabpils reģionālā slimnīca, līdz ar citām slimnīcām, ir gatava sniegt humāno palīdzību Ukrainai, savu iespēju robežās ziedojot medikamentus un nepieciešamības gadījumā nodrošinot Ukrainas bēgļu ārstēšanu.

 

Jēkabpils reģionālās slimnīcas Ambulatorajā daļā (Poliklīnikā) Stadiona ielā 1 tiek nodrošināti ambulatorie pakalpojumi COVID-19 inficētiem pacientiem:

• Plaušu rentgenogramma;
• Klīniskās analīzes.

Šie pakalpojumi pieejami: ceturtdienās no plkst. 16:30-18:30.

Pierakstīšanās kārtība:

Lūgums izmantot elektronisko pierakstīšanās iespēju – rakstot uz pieraksts@jrslimnica.lv (norādot nepieciešamo izmeklējumu), ar pacientu sazināsimies dienas laikā par pieejamo datumu un laiku.

Gadījumā, ja nav iespējams sazināties izmantojot e-pasta starpniecību, lūgums zvanīt uz tālruņa nr. 62203333.

Reģistratūra veic pierakstus izmeklējumiem tikai ar ģimenes ārsta vai ārsta speciālista nosūtījumu, nosakot precīzu ierašanās laiku veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanai, ievērojot starplaiku starp pacientiem, tā izslēdzot savstarpējo saskarsmi.

PACIENTU IEVĒRĪBAI!

• Uz ārstniecības iestādi nedrīkst doties ar sabiedrisko transportu!
• Pacientam jāierodas precīzi norādītajā laikā Ambulatorajā daļā, iepriekš norādītajā kabinetā. Ieeja Covid-19 pacientiem – no t/c “Sedumi” puses!

Pacientam pirms ienākšanas norādītājā kabinetā:

• Obligāti jāierodas sejas maskā;
• Jānovelk virsdrēbes;
• Jādezinficē rokas.

25.februārī pl.14:00 attālināti tiešsaistē notiks PEP mammas* un zīdīšanas konsultantes Diānas Bogorodes vadītā bezmaksas nodarbība “Ceturtais trimestris – māmiņas un mazuļa jaunā realitāte”.

Lai pieteiktos nodarbībai – raksti diana.bogorode@gmail.com vai zvani 22114231.

Izpratne par mammas un mazuļa emocionālajām un fizioloģiskajām vajadzības pēcdzemdību periodā, ļaus vecākiem labāk sagatavoties laikam, kad ģimene ir atgriezusies mājās no dzemdību nodaļas. Zināšanas par notiekošo ir veids, kā mazināt nedrošību, satraukumu un neskaidrības, ļaujot daudz pilnvērtīgāk izbaudīt kopā būšanu ar bērniņu jau no pirmās satikšanās dienas.

Nodarbības laikā apskatāmās tēmas:

• Māmiņas emocijas pēcdzemdību periodā un veidi, kā tās pieņemt un piedzīvot. Kā piedzimst mamma? Rūpes par sevi, savu vajadzību apmierināšana un rūpes par partnerattiecībām.
• Mazuļa emocionālās un fizioloģiskās vajadzības. Jaundzimušā sajūtas pēc dzemdībām un ko stāsta mazuļa raudāšana. Sadarbība ar mazuli ikdienas aprūpē un piesaistes veidošana. Kā palīdzēt mazulim izreaģēt emocijas?
• Pašpalīdzības un relaksācijas tehnikas. Veidi, kā jaunie vecāki var palīdzēt sev un veidot tuvas attiecības ar mazuli. Iespēja nodarbības laikā piedzīvot relaksācijas tehniku.
• Atbildes uz vecāku jautājumiem. Informācija par to, kur un kādu atbalstu var saņemt jaunie vecāki (PEP mamma, zīdīšanas konsultants, terapija).

 

*Pirmās emocionālās palīdzības mamma (PEP mamma) ir profesionāla atbalsta persona ģimenēm ar mazuli no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam.

Sīkāk par PEP mammām lasi: www.pep.lv.

Ķirurga apmeklējums vienmēr saistīts ar satraukumu vai tālākais ceļš nevedīs uz operāciju un kāds būs atveseļošanās process. Mūsdienās, attīstoties tehnoloģijām un slimnīcās, sākot darbu jauniem talantīgiem mediķiem, kas pārzina jaunās tehnoloģijas, liela daļa operāciju tiek veiktas  mazinvazīvi jeb draudzīgi pacientam.  SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” turpina piesaistīt jaunos speciālistus. Ķirurģijas nodaļā darbu sākuši vairāki jauni ķirurgi, to vidū arī Kristaps Štolcers, kas nupat sācis pieņemt pacientus arī poliklīnikā.

Laikraksts “Ceturtdiena” jauno speciālistu aicināja uz sarunu.

 

• Kāpēc izvēlējāties medicīnu un kur studējāt, apguvāt amata prasmes?

KŠ.: Pirmo reizi cilvēkiem stāstīju, ka būšu mediķis, trīs gadu vecumā, toreiz biju izdomājis, ka būšu mikroķirurgs. Mazliet jocīga izvēle priekš trīsgadīga bērna, vai ne? Tā, kā mana mamma ir oftalmologs, tad medicīnas tēma manā ģimenē nav pavisam sveša, kas droši vien mani uzvedināja uz tādām domām jau agrā vecumā. Pēc tam, augot un skolas laikā, domas mainījās vairākkārt, kā jau pārsvarā bērniem. Tā nopietnāk sāku apsvērt medicīnas studijas vidusskolā desmitajā klasē, kad piedalījos pirmās palīdzības sacensībās Rīgā. Sacensības bija organizētas ļoti reālistiski ar dzīviem cilvēkiem – aktieriem, visiem atribūtiem, uzkrāsotām asinīm un tamlīdzīgi, kur tika modelētas īstas traumu, avāriju utt. situācijas un mums skolēniem bija jāsniedz pirmā palīdzība. Tur sapratu, ka medicīna ir tiešām interesanta un varētu ar to saistīt savu tālāko karjeru.

Studēju Rīgas Stradiņa universitātē, Medicīnas fakultātē, kuru arī absolvēju, tālāk iestājos rezidentūrā, pašlaik esmu 5. gada rezidents vispārējā ķirurģijā. Nu jau līdz rezidentūras beigām ir palicis apmēram pusgads. Pirmos četrus rezidentūras gadus pavadīju Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā Rīgā. Pēdējo gadu rezidentūru izeju šeit – Jēkabpilī.

 

• Kāpēc izvēlējāties specializēties ķirurģijā?

KŠ.: Medicīnas studiju laikā piestrādāju par sanitāru operāciju blokā, tur tad arī pamazām sapratu, ka man patīk tā darba vide, adrenalīns un dinamiskums. Vislabāk jūtos brīžos, kad ir kāda sarežģīta un grūta situācija, kad ir ātri  jāpieņem lēmumi un kaut kas jādara tūlīt un tagad, visa komanda to saprot un kopīgi darbojas, visspilgāk to var piedzīvot operāciju laikā.

Es specializējos minimāli invazīvajā ķirurģijā, laparoskopiskajās operācijās, kur veic operāciju izmantojot mazus griezienus, izmanto kameru un speciālus instrumentus, kā rezultātā pacientam pēc operācijas ir mazāks laiks jāuzturās slimnīcā, ir mazākas pēcoperācijas sāpes un īsāks atveseļošanās periods, kā arī proktoloģijā  jeb taisnās zarnas saslimšanu un hemoroīdu ārstēšanā.

 

• Kādas mūsdienu tehnoloģijas izmanto ķirurģijā un kas no tā ir pieejams Jēkabpils slimnīcā?

KŠ.: Protams, ka mūsdienās tehnoloģijas attīstās, arvien vairāk tiek pielietota jau manis iepriekš pieminētā laparoskopija un mazinvazīvas procedūras, kā arī tiek daudz sīkāk izvērtēts, vai operācija pacientam vispār ir vajadzīga, vai ieguvumi atsvērs risku un, kā to veikt, radot pēc iespējas mazāku traumu pacientam.  Manuprāt, galvenais ķirurga un jebkura ārsta instruments ir “smadzenes” un zināšanas, kā arī, protams, pieredze. Ķirurgam ļoti svarīga ir arī loģiskā domāšana, jo operāciju laikā bieži gadās dažādas nestandarta situācijas, kuru atrisināšanai jāspēj domāt ātri un pēc iespējas loģiskāk.

Jēkabpils slimnīcā ir pieejamas pamatā visas nepieciešamās jaunās tehnoloģijas arī laparoskopiskām operācijām, ko arī izmantojam. Operēju arī patstāvīgi, protams pārsvarā visas operācijas ķirurģijā tiek veiktas komandā, ir galvenais operators, asistents vai asistenti, operāciju māsa, anesteziologs un viss pārējais personāls, bez kura arī nevar iztikt.

Jēkabpils reģionālajā slimnīcā pamatā sniedz visus galvenos pakalpojumus vispārējā ķirurģijā, šeit netiek veiktas tikai plānveida onkoloģiskas operācijas, jo valsts līmenī ir noteikts, kuras slimnīcas to drīkst veikt, kas, manuprāt, arī ir pareizi, jo, tās bieži vien ir sarežģītas operācijas un tās var veikt daudz kvalitatīvāk tad, ja vienā slimnīcā sakoncentrējas liela pieredze par kādu konkrētu onkoloģiju, nevis daudzās slimnīcās neliela pieredze, kā arī endokrinoloģiskas operācijas, kurām ir līdzīgs stāsts, kā ar onkoloģiju.

 

• Kādas bija izjūtas veicot pirmo patstāvīgo operāciju?

KŠ.: Pirmo reizi operējot satraukums, par to, lai ar pacientu pēc tam viss būtu labi, mijās ar prieku un pacilātību par to, ka pats operēju, tas bija pirmajā rezidentūras gadā, veicot laparoskopisku apendektomiju.

 

• Kas ir jūsu specialitātes pozitīvākās iezīmes, kas sniedz gandarījumu un, kādas ir ēnas puses?

KŠ.: Pozitīvās iezīmes ir gandarījums, kuru var gūt, kad pacients iestājas slimnīcā smagā stāvoklī, ar sliktu prognozi, bet ar mūsdienu medicīnas un ķirurģijas palīdzību izdodas viņu izārstēt un palaist mājās veselu. Protams ir arī ēnas puses, jo pa retam gadās arī pilnīgi pretēji, ir perfekti paveikta operācija, viss izdarīts lieliski un pēc labākās sirdsapziņas, bet sakarā ar pacienta blakus saslimšanām vai citiem faktoriem atīstās kādas komplikācijas, kas retos gadījumos arī var beigties bēdīgi. Lai arī medicīna ir zinātne, pacienti ir ļoti dažādi un nekad nevar 100% zināt, kāds būs iznākums konkrētai ārstēšanai.

 

• Kāpēc izvēlējāties nākt uz Jēkabpils slimnīcu un vai šeit esat vienīgais jaunais ķirurgs?

KŠ.: Palikt dzīvot un strādāt Rīgā es nevēlējos jau pašā sākumā, kad devos tur mācīties. Priekš manis Rīga ir pārāk liela un trokšņaina, visvairāk man nepatīk sastrēgumi. Pats es nāku no Līvāniem, līdz ar to Jēkabpils kā pilsēta bija samērā pazīstama un šeit ir reģionālā slimnīca, ar reģionālās slimnīcas iespējām, līdz ar to nolēmu pamēģināt strādāt šeit. Neesmu vienīgais jaunais speciālists ķirurģijas jomā Jēkabpilī, pašlaik tādi esam kopā jau četri, kas arī ir ļoti pozitīvs aspekts, jo ķirurģija ir komandas darbs, jo labāka komanda, jo labāki arī individuālie rezultāti katram ķirurgam.

 

• Kā patīk darbs Jēkabpils slimnīcā?

KŠ.: Par darba apjomu sūdzēties šeit nevar, darba ir tiešām daudz, kolektīvs ir draudzīgs un kā jau iepriekš teicu, ir salasījusies ļoti laba komanda no jaunajiem ķirurgiem. Slimnīca ir labi nodrošināta ar infrastruktūru un jaunajām tehnoloģijām, tikko tika atklāta jaunā, izremontētā, modernā reanimācijas nodaļa, pašlaik notiek uzņemšanas nodaļas remonts. Protams, tāpat kā visā Latvijā ir novērojams speciālistu trūkums un te nav runa tikai par ķirurģiju, bet par ārstiem un medicīnas personālu kopumā, kas ir jārisina visas valsts līmenī. Ir pieejama infrastruktūra un aparatūra, bet, ja trūkst speciālistu, kas ar to strādātu, tad loģiski arī pakalpojumi nav pieejami.

 

• Kāds ir Jūsu ikdienas darba ritms?

KŠ.: Ķirurģija ir tā specialitāte, kur jābūt gatavam strādāt dinamiski, visu laiku piemēroties situācijai, kā arī būt gatavam, ka viss vienmēr nenotiks tā, kā plānots. Šī ir profesija, kur atnākot no rīta uz darbu, bieži vien nevar pat iedomāties, kā diena beigsies. Pamatā ir pilnas slodzes darbs no astoņiem rītā līdz četrim pēcpusdienā plus dežūras. Šajā laikā tiek veiktas operācijas, apskatīti pacienti, pieņemti lēmumi par tālāko ārstēšanu un izmeklēšanu. Veicot jebkuru operāciju, nekad nevar precīzi paredzēt, cik ilgs laiks tai būs nepieciešams, jo vienmēr var gadīties dažādi sarežģījumi un situācijas, kas visu izmaina.  Vairākas reizes ir gadījies, ka esmu, piemēram, nokavējis teātri, jo operācija kadu sarežģījumu dēļ ievilkās, vai arī tieši pirms darba laika beigām kādam no maniem pacientiem nodaļā palika slikti. Šādā brīdī ārsts nevar pateikt: “man darbs beidzās, es eju mājās” un operācijas vidū atstāt pacientu ar vaļēju vēderu. Diemžēl ar to ir jārēķinās jebkuram ārstam un ķirurgam, šeit ļoti svarīgs ir arī ģimenes atbalsts, man ir paveicies, ka mana sieva arī ir mediķis, tāpēc ir vieglāk saprast vienam otru un neprognozējamo darbu medicīnā.

 

• Kurās dienās Jūs pieņemat pacientus Jēkabpils poliklīnikā un ar kādām sūdzībām nāk pacienti?

KŠ.: Poliklīnikā pagaidām pieņemu 1 reizi nedēļā ceturtdienās no 10:00 līdz 12:00. Pacienti nāk ļoti dažādi, pārsvarā jau ķirurģiskās sūdzības ir dažāda veida sāpes vēderā, trūces (brukas), žultsakmeņu slimība, dažādi veidojumi, hemoroidālā slimība, asinsvadu saslimšanas un daudzas citas sūdzības.  Ja ir aizdomas, ka ar organismu kaut kas nav tā, kā vajag, ieteicams doties pie ģimenes ārsta, kurš tālāk arī nosūtīs pie ķirurga, ja būs nepieciešams.

 

• Vai un kā Jūsu darba ikdienu ietekmē situācija ar Covid-19 valstī ?

KŠ.: Covid-19 ietekmē visu ārstu ikdienu, arī ķirurgu, jo pirmkārt visiem pacientiem, pirms stāšanās slimnīcā nepieciešams veikt Covid testu, kas apgrūtina dzīvi gan pacientiem, gan ārstiem, diemžēl tas ir vajadzīgs, lai Covid pozitīvs pacients netiktu ielikts palātā ar citiem Covid negatīviem pacientiem, kam šī infekcija var izrādīties liktenīga. Otrkārt saslimšana ar Covid neizslēdz iespēju saslimt arī ar kādu ķirurģisku saslimšanu, piemēram apendicītu, un operēt Covid pozitīvus pacientus ir sarežģīti, jo personālam ir jābūt aizsargtērpos, kas padara operēšanu fiziski daudz smagāku nekā parasti, plus vēl svīsti pats un svīst ciet aizsargbrilles, kā arī jānodrošina tāda pacienta atvešana un aizvešana no operāciju zāles, lai viņš nekontaktētu ar citiem pacientiem. Kā arī pacientam pēc operācijas jāguļ citā nodaļā, kur personāls nav tik labi apmācīts tikt galā ar ķirurģiskām problēmām, pārsiešanām utt.

 

• Pastāstiet mazliet par sevi un dzīvi ārpus slimnīcas?

KŠ.: Man patīk pārgājieni, īpaši kalnos, tā saucamais haikings, šovasar biju Alpos, kur uzkāpām 3 km augstumā, plānos uz nākotni ir uzkāpt arī varbūt kādos augstākos, bet nu to jau redzēs, jo ceļošana sakarā ar covid situāciju ir mazliet ierobežota. Brīvajā laikā, cik nu viņš ir, lasu grāmatas, apmeklēju kino vai teātri, mums ar sievu patīk brīvdienā uz ātru roku izdomāt maršrutu un vienkārši izbraukt ar mašīnu uz visu dienu,  tieši braukšana bieži vien ļauj atpūsties un uzkrāt enerģiju.

 

• Vai savu nākotni saistāt ar Jēkabpili?

KŠ.: Pagaidām plānoju palikt Jēkabpilī, un piedalīties šeit ķirurģijas attīstībā. Viens no galvenajiem iemesliem šādam lēmumam, ka šeit pašlaik ir savākusies diezgan spēcīga jaunu ķirurgu komanda, līdz ar to ir iespējams ar pilnu atdevi darboties, operēt un pilnveidoties.

 

• Paldies par sarunu!

Sandra Mikanovska,

Radio1, Ceturtdiena

 

 

Veselības ministrija, sākot ar pagājušo gadu, atvēlējusi finansējumu un ievieš virkni jaunu psihiskās veselības aprūpes pasākumu, tai skaitā, lai visās valsts slimnīcās varētu veidot psihoemocionālā stāvokļa atbalsta sistēmu mediķiem. Jau tā kritiski nepietiekamā skaitā esošais medicīnas personāls ir īpaši apdraudēta sabiedrības grupa, kas strādā augstas spriedzes un izdegšanas riska režīmā. Dzintra Anspoka ir klīniskā psiholoģe, kas šobrīd strādā Jēkabpils reģionālajā slimnīcā kā psihiskās aprūpes speciāliste.

  

Īstenojot minēto projektu, slimnīcā ir izveidots psihoemocionālā atbalsta kabinets. Medicīnas personāls var saņemt psiholoģiskās konsultācijas bez maksas tepat Jēkabpils slimnīcas poliklīnikā, var iesaistīties atbalsta grupās, apmācībās, izmantojot garīgās veselības aprūpes pakalpojumus.

-Kāda ir jūsu darba ikdiena?

-Jebkurš no personāla – ārsts, medmāsa vai cits darbinieks – var saņemt šos pakalpojumus. Jāteic, ka šobrīd pakalpojums tiek mazāk izmantots nekā ir pieejams piedāvājums. Manuprāt, problēma slēpjas tajā, kā cilvēki saprot jēdzienu “psihiskā veselība”. Vēl joprojām tas tiek saistīts ar psihiskām novirzēm un to, ka psihiski veselam cilvēkam nav vajadzīga palīdzība. Taču šis projekts ir atbalsts mediķiem, jo būtiskākais, kas ir pastiprinājies pandēmijas laikā, ir stress. Stress sabiedrībā, stress darbavietā, kam seko izdegšana. Projekta mērķis ir atbalstīt medicīnas personālu, mazinot stresu un iespēju izdegt. Tas ir domāts ne tikai tiem, kuri jau izjūt izdegšanas sekas, bet arī kā prevencija, lai tas nenotiktu, lai cilvēki saņemtu atbalstu un varētu runāt par savām emocijām, piemēram, ko rada pacientu attieksme. Šajā pandēmijas laikā bieži tieši medicīnas darbinieks kontaktā ar pacientu sajūt viņa negatīvo noskaņojumu, aizvainojumu, dusmas. Jebkas, par ko cilvēks pats ir uztraucies, ko gribētu pateikt politiķiem vai sabiedrībai, tiek izpausts medicīnas darbiniekam, pie kura pacients vēršas. Arī attiecības ar kolēģiem, savstarpējā saskarsme un sadarbība ir tēmas, ko var pārrunāt, varbūt meklējot risinājumus kādā traucējošā vai neizprotamā situācijā.

-Jebkura profila mediķi taču orientējas arī cilvēka psihiskajā veselībā, raduši uzņemties atbildību un slodzi. Vai nav tā, ka viņiem tāpēc psihologa pakalpojumi var nešķist aktuāli, tiks galā paši.

-Mediķi ir palīdzoša profesija. Viņi ir pieraduši, ka viņi ir tie, kuri palīdz kādam citam, bet te ir pretēji – viņi var vērsties pēc atbalsta, un tas šo profesiju pārstāvjiem ir mazāk pieņemams. Tas ir risks, kas veicina profesionālo izdegšanu. Viņi nepieļauj iespēju pateikt, ka man arī kādreiz ir vajadzīga palīdzība. Mēs jau varam dzīvot, un ar mums it kā nekas graujošs nenotiek, viss ir kārtībā. Esam savā “vāveres ritenī”, skrienam – mājas un darbs, mājas un darbs. Mediķiem tas ir jo īpaši, ja domājam par atalgojumu, par darbinieku trūkumu, par to, ka jāstrādā vairākās vietās, lai varētu nodrošināt sevi un ģimeni. Un tas ir drauds cilvēka psihiskajai veselībai, varbūt viņš jau ir izdedzis, un kā tad viņš var palīdzēt citiem?

Te varētu iztēloties asociatīvi. Iedomājaties, ka jūs kāpjat kalnā ar mugursomu. Jau ir pierasts pie tās svara un šķiet, ka tā arī vajag. Kāds tur vēl kaut ko krauj iekšā, redz, tu taču tiec galā, un krauj vēl. Tad vienā brīdī ir ielikti pavisam niecīgi pēdējie grami, un nu svars mugursomai ir tāds, ka tu to vairs nevari panest. Var būt arī tā, ka nesot to smagumu – pienākumus – esi tā pieradis, ka šo nastu jau izjūti kā savu ķermeni. Un tad ir viens mirklis – atvaļinājums, brīvdienas, kad nastu var noņemt. Un var gadīties, ka krīze ir nevis no papildu smaguma, bet no tā, ka atslābuma brīdī tu saproti, ko tu esi nesis, un tad emocijas nāk uz āru. Tāpēc būtu jauki parūpēties par sevi ikdienā.

-Bet kā to “mugursomu” atvieglot, jo tāds nu ir šis darbs – emocionāli smags, atbildīgs, saspringts? Turklāt mediķu trūkst, kas veicina pārslodzi.

-Tad, ja turpinām asociatīvi, varētu salīdzināt ar vairākām mugursomas kabatām. Pirmā ir cilvēka individuālie faktori: kā tu attiecies pret darbu, vai gribi visu darīt pārāk perfekti, vai paliec pēc darbalaika, kā uztver vadības viedokli vai kolēģu un pacientu sacīto. Tas var būt jebkas, kas saistīts ar katru individuāli. Cilvēks saredz, ka tā ir problēma. Bet varbūt tā ir tikai man šķietama problēma, vienkārši vajag sevi stiprināt un pašam saprast, kas ir mani resursi, kas ir mans atbalsts apkārt, kas ir manas stiprās puses. Otrā sadaļā, kas jau mazāk atkarīga no indivīda, ir tas, ko var risināt vadības, darba organizācijas un kolektīva attiecību līmenī. Kā kolektīvā risina problēmas, kāda ir organizatoriskā vide, vai tev kā darbiniekam ir brīdis atpūtai, cik tu to izmanto. No darba organizācijas viedokļa būtiski, vai ir vieta, kur aiziet kaut vai tēju padzert atpūtas brīdī. Trešais faktors, ko ir sarežģīti mainīt pašam, ir tas, kas notiek valstiskā līmenī, piemēram, darbinieku trūkums medicīnā. Labu gribot, mediķi iesaistās un uzņemas papildus slodzi. Tāpat arī atalgojuma jautājums, kas liek strādāt vairākās darbavietās, lai varētu nodrošināt sevi un ģimeni. Bet mēs katrs varam sākt ar individuālajiem faktoriem. Reizēm, sakārtojot šo vienu spriedzi ietekmējošo faktoru daļu, var citādāk paskatīties uz pārējām, ko pašam grūti ietekmēt.

-Pacients nāk ar problēmām, ir uztraucies, ir saskarsme ar nāvi, tuvinieku reakciju, vai tur var glābt zināma rutīna, kas iestājas jebkurā profesijā?

-Mediķus var pieskaitīt pie tām profesijām, kurās izjūt papildus stresu, jo visu laiku apkārt ir citu cilvēku grūtības. Tas, protams, ietekmē arī palīdzības sniedzēju kā personu. Mēs kā pacienti sakām: tam dakterim jau rutīna, nekas neinteresē. Runājot tieši par mediķiem, tiek lietots apzīmējums “ līdzjūtības nogurums”. Mediķis saskaras ar cilvēku sāpēm, bēdām, ciešanām, un adekvāta reakcija ir empātiska – es cenšos iejusties, atbalstīt, izrakstot medikamentus, nosūtot uz izmeklējumu. Kad tā visa ir par daudz, ir emocionāls un fizisks izsīkums, un tad var iestāties šis līdzjūtības nogurums, kad cilvēks it kā norobežojas, nedzird pacientu, mehāniski izraksta recepti, veic manipulāciju. Esot pacientu lomā, mēs to neizprotam, mums tas nav patīkami. Prieks dzirdēt sarunās ar jaunajiem ārstiem, ka viņi ir sapratuši, cik ļoti svarīgi ir tas, ko dod sev, ka nepieciešama atpūta, ka jānodala darba un privātais laiks. Sabiedrība ir ļoti pieprasoša pret mediķiem: Hipokrāta zvērests, jābūt gataviem palīdzēt 24/7. Bet varbūt mediķim, kurš laikus apzinās, cik svarīgas ir rūpes par sevi, neiestāsies līdzjūtības nogurums, un viņš ar patiesu ieinteresētību būs ar pacientu, kad pacientam būs vajadzīga palīdzība.

-Tomēr mūsu sabiedrībai ir grūti runāt par savām problēmām, vērsties pēc palīdzības, un mediķi arī ir sabiedrības daļa.

-Ja par sabiedrību, tad man tas ir pārsteigums, ka daudz kas joprojām nav mainījies no brīža, kad es 2000. gadā uzsāku psihologa darbu. Šo gadu laikā joprojām ir sabiedrības daļa, kas ar saspringumu domā par psihisko aprūpi un palīdzību. Latvijai raksturīgs arī tas, ka, piedāvājot grupu nodarbības, cilvēki ir vēl bažīgāki nekā nākot individuāli, jo pastiprinās satraukums par konfidencialitāti. Ir bail, ka kolēģis uzzināto informāciju par otru var pastāstīt savam draugam vai radiniekam, un bažas par konfidencialitāti vispār. Vai arī doma, kā tas būs, ja kolēģi redzēs, ka es eju uz to kabinetu poliklīnikā. Tāpēc gribu vērst Jēkabpils slimnīcas darbinieku uzmanību uz to, ka ir iespējams pieteikties konsultācijām pēcpusdienā, tās var notikt arī attālināti tiešsaistē vai arī, iepriekš vienojoties par laiku, var nākt uz konsultāciju manā praksē Jēkabpilī, Brīvības ielā 2d.  Jebkurā gadījumā slimnīcas darbiniekiem šī konsultācija būs bez maksas, atliek sazināties un vienoties par vietu un laiku. Tas ir salīdzinoši jauns pakalpojums, un uz to var paskatīties ne tikai domājot, ka jānāk, ja darbā ir kāda ķibele gadījusies. Tas ir psihoemocionālā atbalsta kabinets pozitīvai iedvesmai, pozitīvām  emocijām, lai darba ritmā kaut vai uz mirkli – pusstundu vai stundu atvēlētu laiku sev, laiku atpūtai. Tas ir kabinets arī atslodzei un iedvesmai. Tas nav jāsaprot tā, ka es atvēršu durvis un uzreiz man liks runāt par savām problēmām. Kontaktējoties ar Jēkabpils slimnīcas mediķiem, esmu dzirdējusi, ka piedāvājums tiek raksturots kā labs un vajadzīgs pasākums, bet darbiniekiem ir grūti tam izbrīvēt laiku, lai kādu brīdi izmantotu sev. Bet, ja kāds ir atnācis kaut vai iepazīties kā kolēģis, nāk atkārtoti. Nav taču noteikts kāds obligāts apmeklējumu skaits. Viss ir atkarīgs no tā, kā katrs to izjūt. Kādam tas šķita noderīgi, un viņš nāk atkal, citam tas ir vajadzīgs tikai kādā vienā situācijā.

-Pandēmija ir radījusi daudz līdz šim nebijušu problēmu. Statistika vēsta par vardarbību ģimenēs, alkoholisma pieaugumu un arī pašnāvībām. Kā jūs kā psihologs varētu raksturot šo situāciju.

-Dzirdot vārdu stress, mēs atzīstam, ka tas ir kaut kas negatīvs un nepatīkams. Patiesībā stress ir divu veidu. Ir “labais stress”, kad pieaugot stresoriem kļūstam aktīvāki, spējam labāk izvirzīt mērķus, motivēties kādam darbam. Ja apkārt vispār nebūtu nekādu stresoru, ko gan tādā atslābinātā, relaksējošā stāvoklī cilvēks varētu sasniegt, uz ko tad viņš vispār tiektos? Bet tas otrs, ko ikdienā vairāk saprotam ar vārdu stress, ir distress, kad stresoru skaits ir pārlieku liels. Viss apkārt notiekošais:  pandēmija, cenu kāpums, dažādu cilvēku grupu negatīvisms vienam pret otru –  par vai pret vakcinēšanos, vispār pret vai par kaut ko  – ir stresori, un tas jau ir milzīgs distress. Un tas  vienmēr rada haosu, kad sāk šķist, ka haoss ir apkārt, haoss ir manī, un ko man darīt? Kā man vispār dzīvot tālāk? Mēs nevaram mainīt to, kas notiek apkārt. Mēs varam meklēt kādus risinājumus savā dzīvē, kā sakārtot šo haosu sevī un cik vispār ielaist sevī tos stresorus, kas man nebūt nav vajadzīgi. Protams, jāmēģina risināt, kā samaksāt apkures rēķinu. Bet, vai man katra diena jāiesāk ar to, cik ir ar Covid nomirušo vai avārijās cietušo? Varbūt var dienu sākt ar domu par sevi, kas notiek manā dzīvē, esot šeit un tagad, nevis ielaist ārējos stresorus. Domas par nāvi. Tas ir smags vārds, un cilvēki mēdz par to pajokot, kas ir kā aizsardzības reakcija, jo es negribu domāt, ka tas notiks arī ar mani, ar maniem tuvajiem. Arī par domām par pašnāvību mēdz pajokot, bet tas būtu jāuztver nopietni. Tas ir veids, kā cilvēks tajā brīdī redz, vai pareizāk sakot, neredz kādu citu risinājumu, citu izeju. Protams, objektīvi paskatoties, saprotam, ka no šāda risinājuma vairs nav atpakaļceļa. Esiet vērīgi pret saviem tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, ja redzat kādas pēkšņas izmaiņas viņu uzvedībā vai cilvēks runā par pašnāvību, saka, ka nav jēgas dzīvot. Tad mēģiniet uzsākt sarunu vai meklējiet resursu, kā palīdzēt. Ir dažādi krīzes tālruņi, var meklēt psihologu palīdzību. Palīdzības iespējas mūsdienās ir, tikai jāspēj tās atrast, vai kādam ir jāiedrošina tās izmantot.

-Ierobežojumi tomēr nav tik drakoniski. Varam ceļot, sportot, iet dabā, ja meklē, iespējas dažādot dzīvi ir, bet daudzi tik un tā jūtas slikti.

-Jauna pieredze ir tas, ka ir nepārtrauktas pārmaiņas un nākas būt ļoti elastīgiem. Agrāk viss bija vairāk paredzams. Protams, vienmēr kaut kas atgadījās – “baltā strīpa, melnā strīpa”. Bet tagad neparedzamā ir vairāk, un tu neko īsti nevari pārņemt no līdzcilvēku pieredzes, visu laiku nākas pielāgoties. Un ir cilvēki, kuriem grūti dabūt sevī šo elastību. Taču katra krīze var būt gan briesmas, gan iespējas. Jo tu pats sevī esi mazāk harmonisks un mierīgs, jo vairāk tā tevi sašūpo. Otrs, kas cilvēkiem mainījies, ir tas, ka agrāk vairāk bija komunikācija uz āru. Tagad tā ir mazinājusies, daži pat baidās komunicēt. Cilvēks ir vairāk pats ar sevi un ģimeni. Mājas dzīve sajaucas ar darba dzīvi, aktualizējas konflikti ģimenē, jo beidzot ir jādomā, kas te ar mums visiem notiek. Agrāk tas nebija aktuāli, jo tu ej sportot, dejot, tiecies ar draugiem. Bērni uz skolu, bērnudārzu, interešu pulciņiem. Katrs ir aizņemts kaut kur ārpus mājas, un attiecības ir ļoti daudzveidīgas. Tas, kas tagad notiek,  ļoti ietekmē attiecības un daudziem rada konfliktus un attiecību iziršanu.

-It kā būtu labi beidzot būt kopā, jo visu laiku žēlojāmies, ka sev un tuviniekiem neatliek laika.

-Taču tiklīdz esmu ar sevi, man ir jāsāk domāt par sevi, man ir jāļauj sev just, un varbūt tad atklājas kas tāds, ko es nevēlos redzēt. Kas tāds, kas man ir jārisina, bet ko es negribu risināt. Un tas cilvēkos arī var pastiprināt trauksmi.

-Var jau teikt, ko nu par to, ja ir darbs, lai arī mājās, ir ģimene, tiem, kuri pandēmijā zaudēja darbu, tuviniekus, tiem gan ir smagi.

– Mēs esam ļoti atšķirīgi, un jāsaprot, ka no malas nekad nevar objektīvi izprast, kā konkrētais cilvēks jūtas, un cik dziļa ir viņā krīze, kā arī kādi ir viņa iekšējie resursi. Tas ir pat apbrīnojami, kad tu redzi, kā cilvēks, kurš zaudējis darbu vai tuviniekus, tomēr kaut kā tiek galā un atrod risinājumu. Tas ir kā stāstā par tām vardēm krējuma podā, kur viena uzreiz noslīka, bet otra kūlās un kūlās, līdz sakūla sviestu un izlēca. Kādreiz no malas šķiet, nu kas viņam trūkst: ir darbs, draugi, ģimene, ir nauda ceļojumiem. Bet nav redzams, kā cilvēks jūtas iekšēji. Tāpēc būsim iejūtīgi pret līdzcilvēkiem, jo nereti pat tuvinieki saka: nu ko tu lieki satraucies, tev taču viss ir. Un domāsim katrs par savu psihoemocionālo atbalsta sistēmu, kur saņemt palīdzību, ja būs nepieciešamība pārvarēt krīzi. Krīzes nāk un iet, bet tajos mirkļos, kad jūtamies stabili, mēs varam un pat mums ir pienākums veidot savu atbalsta sistēmu, piedomājot, lai tā būtu pēc iespējas daudzveidīgāka: darbs, ģimene, draugi, radi, hobiji.

Daudz kas ir atkarīgs no mūsu audzināšanas. Latviešiem ir raksturīgi domāt, ka stiprs ir tas, kurš nesūdzas. Es lepojos, ka ar visu tieku galā un vēl varu palīdzēt citiem, bet pienāk brīdis, kad vairs nevar. Izmaiņas audzināšanas sistēmā un līdz ar to cilvēku uztverē notiek pamazām, un attiecībā uz jaunāko paaudzi attieksme par laimi mainās. Cilvēki saprot, ka patiesībā, ja es runāju par savām emocijām, par iekšējo pasauli, ja es spēju par to dalīties ar kādu, tas ir mans stiprums. Tā es veidoju vieglāk izprotamu saskarsmi ar līdzcilvēkiem un uzlaboju savu psiholoģisko labsajūtu

 

Inese Zone, “Brīvā Daugava”

Jēkabpils jauniešu dome aicina piedalīties labo vārdu vairošanas aktivitātē “Labestības vēlējums”!

“Labestības vēlējums” ir aktivitāte vēstuļu, zīmējumu un zīmīšu formātā. Tā ir iespēja nodot labos vārdus mediķiem un medicīnas personālam. Vēstuļu nodošanas termiņš ir līdz 28.02.2022.

Nodot vēstules pilsētvidē var :

• Poliklīnikā(reģistratūrā);
• Krustpils Kultūras namā;
• Jēkabpils pilsētas bibliotēkā(Andreja Pormaļa iela 11);
• Jēkabpils autoostā.

Vairosim labos vārdus kopā!

Jēkabpils jauniešu dome

Lai varētu palīdzēt ārstiem glābt smagi slimu pacientu dzīvības, Jēkabpils reģionālā slimnīca un Valsts asinsdonoru centrs (VADC) aicina ikvienu iedzīvotāju, kurš jūtas vesels, kļūt par asinsdonoru.

Nākamās Donoru dienas Jēkabpilī notiks – 21.februārī, 7. un 28.martā no pl. 9-13 Jēkabpils sporta hallē, Brīvības ielā 289B.

Viens donors, nododot asinis var izglābt dzīvību pat trīs cilvēkiem.

Lai dotos uz asins ziedošanas vietu, galvenais ir laba pašsajūta un vēlme palīdzēt. Pēc reģistrēšanās potenciālajam donoram jāaizpilda neliela anketa, kam seko saruna ar ārstu, temperatūras un asinsspiediena mērījumi, kā arī hemoglobīna pārbaude. Ja  visi rādītāji ir labi, tad donors aicināts doties uz asins ziedošanu, kas aizņem aptuveni 30 minūtes.

Lai ziedotu asinis, līdzi jābūt derīgam personu apliecinošam dokumentam (pasei, personas apliecībai (eID) vai jebkurai citai personu identificējošai apliecībai, kas satur sekojošu informāciju – personas kodu, vārdu, uzvārdu un foto.

No 14. – 28.februārim vakcinācijas punkts, kas atrodas Jēkabpils stadiona teritorijā (tribīņu ēkā), Brīvības ielā 289, būs atvērts pirmdienās, trešdienās, piektdienās no pl.9:00-16:00. Atgādinām, ka šajā vakcinācijas punktā vakcinācija pieejama bez iepriekšējas pieteikšanās.

No 1.marta stadiona vakcinācijas punkts tiks slēgts un vakcinācija pret Covid-19 Jēkabpils iedzīvotājiem būs pieejama tikai poliklīnikā, Stadiona ielā 1 (Jēkabpils reģionālās slimnīcas Ambulatorajā daļā) 1.stāvā.

Tāpat atgādinām, ka vakcinācijai pret Covid – 19 var pieteikt bērnus un pusaudžus vecumā no 5 līdz 11 gadiem. Vakcinācija pret Covid-19 šajā vecuma grupā notiek ar Pfizer-BioNTech bērnu vakcīnu Comirnaty. Bērnu vakcinācija notiek katru otrdienu poliklīnikas vakcinācijas kabinetā.

Pieteikties vakcinācijai iespējams:

• Zvanot t. 62102798 vai 27824773;
• Elektroniski – www.jrslimnica.lv, sadaļā “e-pieraksts”.

Savukārt informācijai par izbraukuma vakcinācijas autobusa maršrutu lūdzam sekot līdzi Jēkabpils novada mājas lapā www.jekabpils.lv.

Ginekoloģe Zanda Barinska jau pusgadu strādā Jēkabpils slimnīcā. Sadarbību ar slimnīcu raksturo kā pārmaiņas dzīvē, kuras bija nepieciešamas kā jauns izaicinājums pašai.  Kaut slimnīcā nostrādāts nepilns pusgads, esot skaidrs, ka darbs ir ļoti intensīvs. Kolektīvu Z. Barinska vērtē kā labu, ar visiem kolēģiem  vēl pamazām iepazīstoties un cer, ka arī turpmāk viss būs kārtībā tāpat kā līdz šim. 

-Kādas ir jūsu līdzšinējās darba gaitas?

-Pastāvīgā darbā medicīnā esmu jau kopš 2015. gada, kad pabeidzu augstskolu. Pirms tam strādāju arī studiju laikā vasaras brīvajos mēnešos Sieviešu konsultācijas kabinetā Balvos. Uzsākot studijas rezidentūrā – Ginekoloģija, dzemdniecība, dežūrēju RAKUS “Gaiļezers” un Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā kā ginekologs, dzemdību speciālists. Paralēli darbam stacionāros strādāju arī ambulatori. Pēc ginekoloģijas rezidentūras pabeigšanas strādāju vienu gadu kā stažieris Latvijas Onkoloģijas centra Onkoginekoloģijas nodaļā. Pagājušajā gadā uzsāku studijas apakšspecialitātē – onkoloģijas ginekologs, tās pašlaik arī turpinu.

 -Kāpēc izvēlējāties mediķa profesiju un tieši ginekoloģiju? 

-Mediķa profesija ir mans bērnības sapnis, kas ir piepildīts. Sapnis bija kļūt par ķirurģi, un tas viss ir izdevies. Pakāpeniski uzsāku veikt operācijas laparoskopiski. Cerams ar laiku to varēs attīstīt arī Jēkabpils slimnīcā. Pašlaik turpinu pilnveidot savas spējas arī pašreizējās rezidentūras laikā. Ginekoloģija bija mana izvēle, jo tas ir interesants, sarežģīts, mainīgs darbs, ko gribu padarīt perfekti un uz to arī tiecos.

-Ir specialitātes, kurās ārsti lielākoties saskaras ar cilvēkiem pusmūžā, kad sāk izausties hroniskas kaites. Ginekologa apmeklējums ir aktuāls no agras jaunības līdz pat vecumam. Kad un kāpēc jaunietei vajadzētu pirmo reizi doties pie ginekologa. Cik svarīgas ir regulāras pārbaudes visa mūža garuma, arī vecumā?

-Pie ginekologa nereti nāk mammas arī ar savām nesen dzimušajām meitiņām, tā, ka principā jau no dzimšanas brīža sākas šī novērošanās pie ginekologa. Taču standartā es teiktu, ka jānāk tad, kad pašai meitenei parādās neatbildēti jautājumi, ko varbūt ne vienmēr var izrunāt ar mammu. Ja šādu jautājumu agrīni nav, tad būtu jānāk tad, kad tiek uzsākta dzimumdzīve. Pārbaudes ir ļoti svarīgas, lai, piemēram, pirmsvēža vai onkoloģiskas saslimšanas tiktu diagnosticētas agrīni un tiktu saņemta maksimāli ātra ārstēšana. Aicinu ikvienu sievieti izmantot uzaicinājuma vēstules uz dzemdes kakla un krūts vēža pārbaudēm.

-Nereti sievietei nākas ginekologam izstāstīt savas sāpes, raizes – atklāt dvēseli. Ne velti tāpēc saka, ka katrai sievietei vajag atrast savu ginekologu, kam uzticēties. Kā jūs to izjūtas savā darbā. Cik svarīgi tas, ka paciente uzticas, ko jūs kā ārste no viņas gaidāt. 

-Domāju, ka tas ir svarīgs aspekts ar jebkuras specialitātes ārstu. Abpusēja cieņa, uzticēšanās panāk labāku pacientes ārstēšanu.
-Ko Jūs saprotat ar jēdzieniem sievišķība, sievietes sūtība? Mūsdienās tas ir  sarežģīti, jo ir tik daudz iespēju sevi dažādi izpaust, brīžiem grūti izvēlēties un saprast, kāda ir pareizā izvēle. Ko jūs  varēt ieteikt kā ginekologs un arī kā sieviete, kas taču arī daudz laika velta darbam, karjerai?

-Protams, ka mūsdienu pasaulē sievietes daudz laika velta karjerai, un tikai tad visam pārējam. Jāmācās atrast līdzsvaru starp darbu, ģimeni, draugiem, tad arī cilvēks būs laimīgs. Es mīlu savu darbu, nenožēloju, ka tajā esmu tik daudz ieguldījusi. Sievišķība katrai nozīmē savu, nav vienotas definīcijas. Manā izpratnē tā ir prasme pasniegt sevi, vēlēšanās mīlēt, atrast kompromisu, spēja palīdzēt citiem un prasme sasniegt mērķi.

 -Sievietes aprecas un  dzemdē arvien vēlāk, ko šajā ziņā var palīdzēt mūsdienu medicīna? 

-Jā, nereti izvēle nogaidīt ar grūtniecības plānošanu rezultējas ar to, ka ir grūtības spontāni iestāties grūtniecībai. Sievietēm rekomendēju laicīgi domāt par to un arī laicīgi nākt pie ārsta, ja tomēr saprot, ka grūtniecība ilgstoši neiestājas. Ginekologs to palīdzēs saprast un mēģinās maksimāli ātri saprast problēmu. Taču jāatceras, ka sieviete nav vienīgā, kam ir jāizmeklējas. Pāriem jādodas pie ārsta kompleksi, lai atrastu iespējamo neauglības cēloni.

-Daudz tiek informēts par to, ka cilvēki trauksmainajā ikdienā kļūst arvien depresīvāki. Sievietēm papildu risks ir menopauze, taču stresu var radīt arī citas situācijas, arī bērniņa gaidības un dažādas ginekoloģiskas problēmas. Kad par savām psiholoģiskajām sajūtām ir vērts runāt arī ar ginekologu?

-Var runāt jebkurā vizītē, bet jāatceras, ka ginekologs nav psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs. Mēs varam tikai palīdzēt saprast pacientam, ka jāvirzās pēc palīdzības pie cita veida speciālista, ja ar mūsu rekomendācijām pacientam ir par maz. 
–Covids, vakcinēšanās pret to, grūtnieču vakcinēšanās, par ko joprojām sievietēm ir bažas, ko varat ieteikt kā ginekoloģe? 

-Covid-19 vakcinācija ir droša gan plānojot bērniņu, gan grūtniecības laikā, gan laktācijas laikā. Ja ir jautājumi un bažas, katrai jāizrunā tās ar savu ginekologu.

-Nav noslēpums, ka mediķi darbā ir ļoti noslogoti. Kas darbā dod prieku, gandarījumu, ļaujot izturēt un turpināt? Kur rodat atslodzi ārpus darba?

-Darbā dod prieku labs ārstēšanas rezultāts un apmierināts pacients. Dzemdībās prieku rada jaundzimušais un laimes pārpildītās vecāku acis. Tas dod enerģiju un tālāku dzinējspēku uz priekšu darīt vēl vairāk. Ārpus darba mēģinu maksimāli atslogot smadzenes pavadot laiku dabā, sportojot, aizbraucot tālākos un tuvākos ceļojumos. Ja darbs tiek “ņemts” uz mājām ir grūti atpūsties un tas draud ar izdegšanu. Lai būtu laimīgs, visam jābūt sabalansētam.

 

Interviju sagatavoja: Inese Zone, “Brīvā Daugava”