JĒKABPILS REĢIONĀLAJĀ SLIMNĪCĀ ATZĪMĒ MEDICĪNAS DARBINIEKU DIENU

Pirms mēneša SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” valdes priekšsēdētāja amatā tika apstiprināts Ervīns Keišs. Lai iepazīstinātu lasītājus ar jauno slimnīcas vadītāju, viņa redzējumu Jēkabpils slimnīcas attīstībai un prioritārajiem mērķiem, laikraksts “Ceturtdiena” aicināja Ervīnu Keišu uz sarunu.

• Kāpēc izlēmāt pieteikties konkursā uz šo amatu?

EK.: Šis ir jauns izaicinājums. Līdz šim mana darba pieredze ir bijusi saistīta ar maksas medicīnu, savukārt Jēkabpils reģionālās slimnīcas pamatuzdevums ir nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu valsts apmaksātu veselības aprūpi, tieši šajā aspektā, nodrošinot ceturtā līmeņa slimnīcas pakalpojumus, es redzu tās attīstību. Es kopš dzimšanas esmu jēkabpilietis un visādā ziņā pilsētas patriots, tādēļ man šī iespēja, attīstīt šo nozari savā pilsētā, šķita diezgan vilinoša.

• Slimnīcas vadībā aizritējušas pirmās darba nedēļas, kādi ir pirmie secinājumi?

EK.: Ņemot vērā manu līdzšinējo pieredzi, es diezgan strauji esmu iepazinies ar procesu vadības kārtību Jēkabpils slimnīcā, darba organizāciju un daļēji ar lielo kolektīvu. Pirmie secinājumi? Es redzu, ka ir vairākas veiksmīgas lietas, kas realizētas, tajā skaitā publiskā finansējuma piesaiste. Te gan jāatzīmē, ka droši vien tāpat un ar līdzīgiem rezultātiem strādā arī citas reģionālajās slimnīcas valstī. Manuprāt, mēs esam diezgan precīzi izvērtējuši prioritātes, respektīvi, tā ir uzņemšanas nodaļas renovācija, tajā skaitā arī iekārtu un tehnoloģiju modernizācija. Tāpat arī ļoti laba prakse redzama Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā, kas ir pilnībā renovēta un mūsdienīgi iekārtota. Taču vienlaikus es redzu arī problēmas, kas, protams, reģionos ir līdzīgas arī citās ārstniecības iestādēs. Problēmas saistītas ar personāla pieejamību, šeit es vairāk uzsvaru lieku tieši uz ārstu pieejamību. Līdz šim problēmas risināšanā ir mēģināts pievērsties ar skatu tālākā nākotnē, proti, piesaistot rezidentus un mērķtiecīgi ar viņiem strādājot, lai ieinteresētu darbā reģionā, taču tas nerisina šī brīža problēmas. Rezidentus jeb jaunos speciālistus mēs sagaidīsim pārredzamā nākotnē  – pēc diviem trijiem, četriem gadiem, atsevišķos gadījumos varbūt pat ilgāk, bet problēma ar ārstu nepieejamību mums jau ir šobrīd un tas nozīmē, ka tieši šobrīd mums jāmeklē risinājumi, kas palīdzētu sakārtot aktuālo situāciju.

• Kā zināms veselības aprūpē speciālistu trūkst visā Latvijā, kādas ir Jūsu idejas, kur tos atrast Jēkabpils slimnīcai?

EK.: Tas ir komplicēts jautājums un te nav viena vienkārša risinājuma. Jautājums jāskata no vairākām šķautnēm, pirmkārt, tā ir adekvāta atalgojuma modeļa ieviešana, kas vispirms kolektīvā un turpmāk arī darbā ar jaunajiem speciālistiem, ļautu argumentēti pierādīt, ka atlīdzība un apstākļi, ko esam gatavi piedāvāt ir taisnīgi, pamatoti un vērsti uz izaugsmi. Otrkārt, tas ir arī tas mājasdarbs, kas daļēji jau izdarīts – atbilstošas infrastruktūras nodrošināšana. Slimnīcā šobrīd vērojamas gan lielas pārmaiņas saistībā ar infrastruktūru, gan kopumā redzamas dažādas pozitīvas izmaiņas. Līdz ar to daļa nosacījumu, kas varētu jaunos speciālistus vilināt darbam reģionā, šobrīd jau ir izpildīta, bet ir vēl daļa nosacījumu pie kuriem būtu jāpiestrādā. Kā labu piemēru varu minēt sadarbību ar pašvaldību, kas ir ļoti atvērta un gatava nodrošināt jaunos speciālistus gan ar dzīvesvietu, gan jauno speciālistu bērniem vietas pirmsskolas izglītības iestādēs. Patiesībā vienas receptes nav. Te jāņem vērā, ka ļoti būtiska ir jauno speciālistu individuāla uzrunāšana. Katram speciālistam ir savs redzējums, savas vēlmes. Tikai kopīgā diskusijā ir iespējams identificēt jautājumus, kas konkrētajam ārstam ir būtiski, izdarot izvēli par jauno darba vietu. Acīmredzot pie šiem saskares punktiem ir vairāk jāstrādā.

• Jūs minējāt, ka plānojat palielināt ārstu pieejamību, kas ir vājie posmi ārstu pieejamībā Jēkabpils slimnīcā?

EK.: Mums ir izteikti bēdīga situācija ar neatliekamo traumatoloģiju. Jēkabpils slimnīcai kā ārstniecības iestādei ir noteikts ceturtais līmenis, kur viena no prasībām ir šī pakalpojuma nodrošināšana.  Tāpēc prioritāri būtu jādomā tieši par traumatologa piesaistīšanu reģionam, lai mēs, kā minimums, varam nodrošināt šo neatliekamo pakalpojumu diennakts režīmā. Nākošais solis – domāt par plānveida operāciju veikšanu šajā sadaļā. Tas būtu kā pienesums pilsētai un milzīga motivācija jaunajiem speciālistiem.

• Kādi ir plāni un mērķi slimnīcas attīstībā?

EK.: Ir pagājis salīdzinoši neliels laika posms, kopš esmu iecelts šajā amatā, šobrīd iepazīstos ar to, kas slimnīcā ir izdarīts. Taču, jau piesakoties konkursā uz šo amatu, mans mērķis, ko uzsvēru, ir nodrošināt slimnīcas attīstību atbilstoši noteiktajiem stratēģiskajiem mērķiem. Pirms neilga laika esam panākuši vienošanos ar slimnīcas neirologiem, kas paredz, ka sākot no septembra slimnīcā tiks atjaunota insulta vienības darbība, kas ir ļoti būtisks solis .pretī noteikto stratēģisko mērķu sasniegšanai.  Nākošais uzdevums, kas ir absolūti prioritārs, ir neatliekamās medicīniskās palīdzības – traumatoloģijas pakalpojumu nodrošināšana diennakts režīmā. Šobrīd ir pāragri spriest par tālejošākiem attīstības plāniem, šobrīd ir jārisina problēmas, kas var apdraudēt kvalitatīvu plaša spektra veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu mūsu slimnīcā.

• Vai jau paguvāt iepazīties ar slimnīcas kolektīvu?

EK.: Jāteic atklāti, ka man tam nav bijis pietiekami daudz laika, jo veicamā dara apjoma, tā pat kā kolektīva lielums ir ievērojami lielumi. Es mēģinu diezgan aktīvi iepazīties ar kolektīvu, taču tajā pašā laikā ir arī ikdienas jautājumi, kas jārisina. Šobrīd slimnīcā ir diezgan saspringta situācija, jo tiek realizēti ERAF projekti, tāpat arī ir sācies atvaļinājumu laiks un  tas nozīmē, ka daļa personāla šobrīd ir atvaļinājumā. Līdz ar to mums ir proaktīvi jārisina jautājumi, kas saistīti ar darbības nepārtrauktības nodrošināšanu. Taču jau šobrīd, es redzu, ka kolēģi ir ieinteresēti slimnīcas attīstībā un kvalitatīva pakalpojuma nodrošināšanā. Mums atliek kopīgiem spēkiem atrast veidu kādā šo mērķi sasniegt iespējami ātri un efektīvi.

• Kā sadarbojaties ar otru valdes locekli?

EK.: Esam komanda. Mums ir noteikts kompetences sadalījums valdes ietvaros, cenšamies pie tās turēties. Darbā jūtu atbalstu no valdes locekļa un šajā sākuma posmā tas ir būtiskākais, kas nepieciešams. Tāpat arī par slimnīcas galveno ārstu varu teikt tikai vispozitīvākās atsauksmes.  . Esmu vērsts uz sistēmisku un skaidru pieeju visiem vadības procesiem, tikai tā iespējams nodrošināt kvalitatīvu darbu un sasniegt cerēto rezultātu.

• Pastāstiet par sevi?

EK.: Man ir augstākā izglītība – sociālo zinātņu maģistra grāds, esmu ieguvis jurista kvalifikāciju. Esmu ģimenes cilvēks, man ir divi skolas un pirmskolas vecuma bērni un visas ārpus darba aktivitātes man saistās ar ģimeni un  bērniem. Tā ir kopīga ceļošana un sporta aktivitātes, kurās piedalās bērni.

• Drīzi būs vasaras saulgrieži – Līgo, ko novēlāt šajos svētkos līgotājiem?

EK.: Ņemot vērā iestādes specifiku, kurā es šobrīd strādāju, vēlu visiem mierīgus svētkus  un aicinu svētkus svinēt ar apdomu, lai svētku prieku neaptumšo kāda gūta trauma. Priecīgus Līgo!

Paldies par sarunu!

Sandra Mikanovska,

Radio1, Ceturtdiena

Foto: Atis Caune-Zalāns

Lai iepazītos ar sludinājuma tekstu, spied šeit.

Nākamās Donoru dienas notiks 6. un 20.jūnijā, Jēkabpils reģionālās slimnīcā (A.Pormaļa ielā 125), konferenču zālē 4.stāvā.

6.jūnijā Donoru diena notiks no pl.10:00-13:00, bet 20.jūnijā – ierastajā laikā – no pl.9:00-13:00. Informācijai par Donoru dienu norises datumiem seko līdzi www.jrslimnica.lv.

Lai varētu palīdzēt ārstiem glābt smagi slimu pacientu dzīvības, Jēkabpils reģionālā slimnīca un Valsts asinsdonoru centrs (VADC) aicina ikvienu iedzīvotāju, kurš jūtas vesels, kļūt par asinsdonoru. Viens donors, nododot asinis, var izglābt dzīvību pat trīs cilvēkiem.

Lai dotos uz asins ziedošanas vietu, galvenais ir laba pašsajūta un vēlme palīdzēt. Pēc reģistrēšanās potenciālajam donoram jāaizpilda neliela anketa, kam seko saruna ar ārstu, temperatūras un asinsspiediena mērījumi, kā arī hemoglobīna pārbaude. Ja visi rādītāji ir labi, tad donors aicināts doties uz asins ziedošanu.

Lai ziedotu asinis, līdzi jābūt derīgam personu apliecinošam dokumentam (pasei, personas apliecībai (eID) vai jebkurai citai personu identificējošai apliecībai, kas satur sekojošu informāciju – personas kodu, vārdu, uzvārdu un foto.

Atgādinām, ka mazinoties ar Covid-19 infekcijas izplatības ierobežojumiem, no 2022.gada aprīļa Donoru dienas atkal notiek Jēkabpils reģionālās slimnīcas telpās.

No 27.maija mazinātas SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” noteiktās epidemioloģiskās drošības prasības, kas attiecas uz ģimenes dzemdību pakalpojuma nodrošināšanu.

Iestājoties Dzemdību nodaļā gan grūtniecēm, gan pavadošajai personai, kas vēlas piedalīties ģimenes dzemdībās, jāuzrāda un jāiesniedz derīgs vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts drukātā formā.

Ja derīga Covid-19 sertifikātu nav, tad gan grūtniecei stājoties plānveidā (plānveida ķeizargrieziens; plānveida dzemdību indukcija jeb ierosināšana), gan pavadošajai personai 72 stundu derīgs tests.

Ja pavadošajai personai ir iesnas, aizsmakums, klepus vai paaugstināta ķermeņa temperatūra, tiek liegta atļauja ieiet nodaļā.

Par profesijas izvēli un darbu stāsta jaunā pediatre Līga Broka. Viņair jēkabpiliete. Specialitāti apguvusi kā Jēkabpils domes stipendiāte, un jau šobrīd strādā Jēkabpils reģionālās slimnīcas Bērnu slimību nodaļā.

-Esmu dzimusi un augusi Jēkabpilī, un biju diezgan pārliecināta, ka pēc studijām atgriezīšos dzīvot un strādāt dzimtajā pilsētā. Kad sāku studēt medicīnas fakultātē, arvien vairāk guvu pārliecību, ka Rīga nav tā vieta, kur gribētu palikt. Pēc rezidentūras otrā gada sāku strādāt Jēkabpils slimnīcā. Tagad rezidentūras ceturtajā – noslēdzošajā gadā – Jēkabpils slimnīcas bērnu nodaļā apguvu divus  mācību ciklus un strādāju nodaļā kā dežūrārsts. Rezidentūra tuvojas finišam, un ir jāiegūst pediatra sertifikāts – stāsta Līga Broka.

-Kas pamudināja izvēlēties mediķa profesiju, un tieši pediatriju?  Vai darbu saistīsiet tikai ar bērnu nodaļu, vai veidosiet arī savu pediatra praksi?

-Ārstu manā ģimenē nav. Krustmāte gan strādā neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Tā doma radās kaut kā pēkšņi, vidusskolas sākumā – 10. klasē, kad es sapratu, ka gribētu darīt kaut ko saistītu ar medicīnu. Bija doma, ka tā varētu būt ārstniecība vai fizioterapija. Tas šķita dinamisks darbs, katrā ziņā tāds, kur nav rutīnas. Interese par pediatriju arī radās jau vidusskolā, jo tad guvu pārliecību, ka mani interesētu un saistītu darbs ar bērniem. Kad 12. klasē, bija jāraksta zinātniski pētnieciskais darbs es rakstīju darbu par jaundzimušajiem sadarbībā ar Jēkabpils slimnīcas neonatoloģi dr. Ivetu Larnovsku. Tas mani ieinteresēja. Sāku studēt medicīnu, un studiju laikā bija brīži, kad domas mainījās. Prātoju, varbūt pediatriju tomēr neizvēlēties, bet, kad sākās prakse ar pieaugušajiem, es pārliecinājos, ka pediatrija tomēr ir mans aicinājums. Ar bērniem ir tā, ka viņi vienmēr ir pozitīvi, arī tad, kad slimo. Viņos ir tāda degsme, prieks. Kad izdodas palīdzēt un bērns aiziet mājas smaidīgs un priecīgs un pasaka: paldies dakter, tas ir vislielākais prieks un pateicība.

Pēc rezidentūras plānoju turpināt darbu Jēkabpils reģionālās slimnīcas bērnu nodaļā. Tur šobrīd strādā daktere Aija Briška. Esmu priecīga, ka man ir izdevība strādāt ar viņu kopā, jo viņa ir lielisks pediatrs, un man tā ir iespēja gūt nenovērtējamu pieredzi. Ceru, ka arī turpmāk varēsim strādāt kopā, uz dežūrām brauc vairāki pediatri, arī kolēģes no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS). Bērnu nodaļa, kopš sāku otrajā rezidentūras gadā tur strādāt, ir ļoti attīstījusies medicīniskā ziņā. Es domāju, ka mēs to arī turpināsim. Ir vairāk pieejami medikamenti, ir jauna aparatūra. Tādā ziņā daktere A. Briška ir atvērta dažādām jaunām  lietām.  Man ļoti patīk, ka var  ar viņu sadarboties. Par savu nodaļu mēs, protams, vienmēr iestājamies.

Kāpēc ne sava prakse? Domāju, ka to laiks rādīs. Pašlaik ir plāns strādāt stacionārā. Studiju laikā man bija doma par darbu neonatoloģijā. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka pēc pediatra sertifikāta iegūšanas turpināšu apgūt neonatoloģiju. Studējot sāku voluntēt BKUS jaundzimušo intensīvajā terapijā. Vispirms kā māsas palīgs, tad kā māsa un man stacionāra darbs šķiet pašsaprotams. Patreiz neonatoloģija ir nedaudz atlikta. Redzēs nākotnē, vai tas ir tikai uz laiku.

-Vai nav sarežģīti, jo atšķirībā no pieaugušajiem, pediatra pacienti nereti  maz var pastāstīt par savām sūdzībām: mazie neapzinās un nesaprot, bet pusaudži šo to var arī noklusēt. Un tad vēl māmiņas un vecmāmiņas, jāstrādā ar diviem –  mazo pacientu un viņa vecākiem.

-Man palicis prāta pediatrijas profesores teiktais, kad uzsāku studijas: atcerieties, ka pediatrijā būs tā, ka jūs ārstēsiet bērnus, bet strādāsiet ar vecākiem. Tieši tā arī ir. Bet tieši tas man patīk, un darbs  tāpēc ir saistošs, jo pacienti ir no viena mēneša vecuma līdz 18 gadiem. Problēmas 17 gados un mēneša vecumā ļoti atšķiras, un tas ir ļoti interesanti. Kaut kā pie tā ir pierasts un tas šķiet norma, ka bērns vienmēr visu nevarēs izstāstīt. Jāpaļaujas uz to, ko paši varam izmeklēt un ko var pastāstīt vecāki. Protams, ka tas ir sarežģīti un prasa lielu uzmanību un piesardzību, jo bērniem veselības stāvoklis var strauji mainīties.

-Kas ir svarīgi, lai saprastos ar māmiņām un vecmāmiņām. Vai jūsu prakse liecina, ka daudz pieminētā mātes intuīcija tiešām pastāv? 

-Es uzskatu, ka  vienmēr ir jāieklausās mammās, jo tomēr tā intuīcija viņām ir. Nereti ir bijis tā, ka mamma saka: man šķiet, ka kaut kas nav labi ar bērnu, un vēlāk pierādās, ka tiešām ir problēma. Jā, ir arī tā, ka mammas ir nepamatoti satrauktas, bet cenšamies viņas nomierināt  un sniegt arī viņām atbalstu. Gadās, ka iesaistās vecmāmiņas, kas dažkārt visu sarežģī. Tagad jūtams, ka sociālajos tīklos ir atrodams ļoti daudz informācijas, kas bieži ir nepatiesa  un aplama. Ļoti daudzi nemāk filtrēt informāciju, un tad, ja mamma saskaras ar diametrāli pretēju informāciju viņa apmulst. Ir ļoti svarīgi vecākus izglītot, pastāstīt viņiem kā rīkoties. Bieži vien mammas saka: es izlasīju internetā to vai to, un man jāskaidro, kā tad ir patiesībā un, kā konkrētajā situācijā ir labāk bērnam. Ir arī tā, ka brīdī, kad runa ir par bērna veselību, mammām pazūd kritiskā domāšana un uztvere ir ļoti emocionāla. Arī es kā mamma, kad runa ir par manu bērnu veselību, vairs neesmu ārsts, bet tikai mamma, un man ir grūtāk pieņemt kaut kādus medicīniskus lēmumus. Un es prasu kolēģēm palīdzību, jo savu bērnu novērtēt nav viegli, tas ir citādi.

-Vai šādu situāciju uztverē ir atšķirība starp jaunām māmiņām  un vecākām ar vairākiem bērniem un šķietamu pieredzi?

-Patiesībā tas ir ļoti individuāli. Var būt pavisam jaunas mammas ar kurām ir ļoti viegli strādāt. Tas ir atkarīgs no cilvēka. Ir  arī vecāki cilvēki, kas izturas pret ārstu ar attieksmi, kas ir tālu no cieņas, un ir jaunas māmiņas, kas ar lielu cieņu izturas pret ārsta darbu. Šobrīd man ir tā sajūta, ka ārsta profesija ir zaudējusi cieņu sabiedrības acīs.

-Vai nav tā, ka sabiedrībā vispār zūd savstarpēja cieņa?

-Varbūt, jā, jāpiekrīt

-Ir dzirdēts par garo Covid pieaugušajiem, kad cilvēki vēl ilgi izjūt vīrusa sekas.  Kā Covid laika ietekmi izjūt bērnu nodaļā?

-Mums patiesībā ir saspringts darbs nodaļā. Tieši šobrīd ir liels pacientu pieplūdums. Tas nav tikai pie mums, bet arī citās reģionālajās slimnīcās un BKUS.  Ir tā, ka bērni tagad vairāk slimo, jo vairāk kā gadu viņi dzīvoja izolācijas režīmā, mācoties attālināti un daudzi neapmeklēja bērnudārzu. Tagad ir viss atsācies klātienē, viņi komunicē un izplatās dažādas vīrusu saslimšanas. Tas jau tika prognozēts, ka būs šāda situācija. Netipiski ir tas, ka ir maijs, bet gripas vīruss ir pilnā plaukumā. Mēs staigājam bez maskām, un visiem vīrusiem nu ir uzplaukuma laiks. Pēc izslimota Covid pediatriskajiem pacientiem ir multisistēmiskie sindromi. Tas ir ļoti dažādi. Kādam mēdz izpausties kā nogurums vai ilgstoši neliela temperatūra,  bet vairums šo seku ir pārejošas.  Ar pašu Covid – 19 bērni vairāk vai mazāk slimo vidēji smagi vai viegli Bet pēckovida sindroms bija jūtams.

Ir jūtams arī tas, ka pusaudži pēc Covid laika cieš no psihoemocionālajām problēmām. Viņus ir ietekmējis, vai nu izolācijas režīms vai tas, ka izolācijā trūka socializācijas, bet viss kopā ir veicinājis psiholoģiskas un  psihoterapeitiskas problēmas.  Mums varbūt šķiet, ka bērni to tik ļoti neizjūt, bet pusaudzim uztvere ir tāda, ka 14 gados viņam savas problēmas ir teju vai dzīves beigas. Ir bērni, kas uztraucas par skolas lietām, sadzīves situācijām, kontaktiem ar vienaudžiem. Es to pieņemu, saprotu, ka viņiem tas ir satraucoši, un cenšos runāt par to. Iznāk parunāt ne tikai par veselības problēmām, bet arī citiem jautājumiem. Protams, tādos brīžos ir jājūt, vai pusaudzis grib būt atvērts.

-Vecāki šobrīd var būt kopā ar bērnu slimnīcā. Kā veidojas sadarbība ar viņiem? Kā tiekat galā ar mazajiem pacientiem, kam nereti ir arī nepatīkamas procedūras.

– Tas ir ļoti individuāli. Mammas ir dažādas. Var just, ka vienas ir ļoti daudz interesējušās, un ir zinošas un ieinteresētas. Bet ir gadījumi, kad atbrauc uz slimnīcu un  it kā grib novelt atbildību no sevis pilnīgi uz mediķiem. Bet liels darbs ir jāiegulda arī mammām.  Īpaši, ja bērns ir mazs. Vecāki var palikt kopā ar bērnu neatkarīgi no viņa vecuma, kaut vai līdz 17 gadiem. Tas ir pozitīvi, jo bērniem ir svarīgs emocionālais atbalsts,  tas, ka mamma ir klāt. Tas ir vieglāk arī ārstam. Es varu otrā rītā ieiet un pavaicāt, kā mazajam pacientam klājās naktī. Medicīnā vispār  anamnēzes ievākšana ir ļoti svarīga – 80% no diagnozes, bet pediatram tas ir vēl būtiskāk. Tas ir ļoti svarīgi, ko par mazuļiem izstāsta vecāki. Panākt ar mazajiem kontaktu ir izaicinājums. Protams, ka mazs bērns starp svešiem cilvēkiem ir satraucies un raud. Tad es cenšos izmantot savas zināšanas par  bērnu multfilmu varoņiem, par bērnu rotaļlietām. Man pie halāta ir lellīte, un bērniem tas patīk. Tā var novērst bērnu uzmanību no tā, ka viņi atrodas slimnīcā un ir atnācis ārsts, jo tas viņos rada satraukumu. Lielāki bērni prasa: vai man nesāpēs? Nedrīkst mānīt, solot, ka neko nejutīs. Es tā arī saku, ka mazliet sāpēs, bet īsu brīdi, un mamma būs ar tevi.  Jo tad bērnam rodas priekšstats par situāciju. Ja neko nepaskaidro, stress ir vēl lielāks.  Ir pat tā, ka mamma nevar ar mazo neko sarunāt, bet dakterei tas izdodas, jo pret svešu cilvēku ir cita attieksme. Nodaļā bērniem palīdz arī tas, ka viņi saņem diplomiņus par drosmi. Tāda nu ir bērnu nodaļas specifika. Mums ir lieliskas māsiņas, jo ir ļoti svarīgi, lai viņas novērtē pacientu stāvokli, jo ārsts nav tik bieži kopā ar bērniem kā māsa. Un ir nereti situācijas, ka māsiņa pasauc un saka: dakter, man šķiet ka tur ir problēma, kaut kas nav labi. Tas nenoliedzami ir komandas darbs.

-Ir sajūta  ka pediatru prakses izzūd, ir tikai ģimenes ārsti, kas konsultē gan lielus, gan mazus. Bet pediatrija taču ir atsevišķa medicīnas nozare un gana svarīga.

-Uzskatu, ka tam būtu jābūt tā, kā kādreiz, kad bērnus pieņem pediatri un ģimenes ārsti strādā ar pieaugušajiem. Šeit Jēkabpilī vēl ir saglabājies tas, ka ir dakteres pediatres kas te bērnus pieņem jau gadiem. To var just, ka Jēkabpilī ir pediatri.  Rīgā viņu trūkums ir krietni vairāk izjūtams. Es braucu uz pāris dežūrām BKUS, un tur ļoti var just, ka pediatri nav pieejami un vecāki ar bērniem brauc meklēt palīdzību uz uzņemšanas nodaļu.

-Kāpēc bērni tik bieži slimo ar vīrusiem. Tas ir normāli?

-Jā, īpaši bērnudārza vecumā, kad bērns sāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi.  Tad viņi sāk slimot – visbiežāk tas ir  vīrusu infekcijas, un vecākiem vienmēr ir tas jautājums, kāpēc tik bieži – pat reizi mēnesī? Un man jāatbild, ka tas ir normāli. Vecāki gan satraucas, domā ka bērnam slikta imunitāte, kā to uzlabot. Bet šajā vecumā nav nekas briesmīgs, ja bērni slimo pat līdz 12 vai 14 reizēm gadā. Imūnsistēma pakāpeniski nobriest un piecgadnieki sešgadnieki vairs tik bieži neslimo, bet vecāki bērni vēl retāk.

-Bieži tiek runāts par alerģiskiem bērniem. Vai viņi tiešām ir tik alerģiski, vai tas vairāk ir vecāku iespaids, ka manam bērnam vajag mandeļu pienu, jo viņš nepanes laktozi, nepanes vēl ko citu?

-Tas viss ir mazliet pārspīlēti. Ir konkrēti kritēriji, kad var teikt, jā tā ir alerģija, kāda produkta nepanesība. Bet bieži vien vecāki paši uzstāda diagnozes. Kaut kur izlasa, ka ir tādi vai citi simptomi, un secina, ka ir alerģija. Mēs cenšamies runāt un skaidrot vecākiem par to, bet ja grib dot tos augu pienus, vai citus produktus, lai dod, galvenais, lai nekaitē bērna veselībai. Govs piena nepanesība, ir aktuāla, bet tas arī mēdz būt pārspīlēti. Kādreiz varbūt tam nepievērsa tādu uzmanību, ka bērnam no govs piena uzpūtās vēders, bet tagad to jau uzskata par simptomu nepanesībai. Taču jāatzīst, ka bērni ir vairāk alerģiski. Varbūt tas ir saistīts ar mūsu dzīvesveidu. Gan maize, gan patiesībā neviens no produktiem vairs nav tāds kā kādreiz.

-Kā izdodas sabalansēt darbu ar ģimenes dzīvi, jo esat divu bērnu māmiņa?

-Uz Jēkabpili pilnībā ar visu ģimeni pārcēlāmies Covid laikā. Tagad meita apmeklē dārziņu, kurā gāju es, mācās mūzikas skolā, kur mācījos es. Tāda nostaļģiska sajūta. Patiesībā ir maz brīvu brīžu, jo šobrīd daudz laika paņem mācības rezidentūrā plus ir dežūras. Cik nu ir brīvi brīži, tos cenšos pavadīt ar ģimeni. Parasti to darām aktīvi, ejam pastaigās, man patīk skriet, braucam ar velosipēdiem, peldamies.  Ceļojam vairāk pa Latviju un kaimiņvalstīm, jo kamēr bērni vēl ir mazi – man ir meita un dēls –  tālu doties nebūtu viegli, bet man šķiet vajag ceļot tā, lai visi to izbauda. Man ir lieliski vecāki, kas sniedz atbalstu, jo arī vīram ir dežūru darbs, un tad bērni paliek pie manas mammas. Mans vīrs un  mamma ir milzīgs atbalsts gan emocionāli, gan menedžējot, kas un kad bērnus pieskata. Vīrs ir šoferis neatliekamās palīdzības dienestā, un ir reizes, kad mēs satiekamies slimnīcā, jo abiem ir dežūras. Protams, ka bērniem ir grūti to saprast un pieņemt, īpaši meitai. Viņa savos piecos gados  ir teikusi, ka negribētu būt ārsts, jo viņa negrib tik bieži būt darbā.  Mēs gan to visu izrunājam, ka mans darbs to prasa, un meita bieži pavaicā, ko es darbā daru, bet bez mammas atbalsta tas nebūtu viegli. Es labi atceros laiku, kad  uzsāku studijas. Pirmais mēnesis prom no vecāku ligzdas svešā vidē. Bija pagājušas dažas nedēļas, un es zvanu mammai un saku: nē, es to negribu, man to nevajag. Viņa man toreiz ļoti palīdzēja un viņa mani emocionāli vienmēr ir ļoti ir atbalstījusi. Tagad par to varam tikai pasmieties, kā tas bija, kad pirmajā nedēļā pateicu: viss, ņemšu dokumentus ārā. Ir tā bijis brīžiem kā pa viļņiem ar izaicinājumiem, kad šķiet nu nē, kāpēc man to vajag? Bet lai nu kā, es tagad esmu priecīga un apmierināta ar savu darbu. Man tiešām rada prieku, ka es varu palīdzēt, un ka bērns arī ir laimīgs un vesels. Tas ir tik jauki un sirsnīgi, ja bērns uzzīmē man zīmējumu un saka: paldies dakter, tas sniedz lielu gandarījumu.

Interviju sagatavoja: I.Zone, Brīvā Daugava

Maijs ir mēnesis, kad godā tiek celta medicīnas māsas profesija. 2001.gada 12.maijā notika pirmais Latvijas māsu un vecmāšu kongress Dailes teātrī un šī diena ir noteikta kā māsu profesionālie svētki. Tos atzīmēja arī SIA „Jēkabpils reģionālā slimnīca“, godinot iestādes māsas un pateicoties viņām par ieguldīto darbu pacientu aprūpē. Jau 20 gadus Jēkabpils slimnīcā māsas pienākumus veic Sandra Linde, kas patlaban strādā Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļā.

Laikraksts „Ceturtdiena“ aicināja viņu uz interviju par māsas profesijas nozīmi, ikdienu un izaicinājumiem.

• Kā izvēlējāties šo vajadzīgo, bet vienlaikus atbildīgo un grūto profesiju?

Sandra Linde (SL): Tā izveidojās apstākļi. Vēlējos studēt citā profesijā, netiku. Tajā vasarā Daugavpils medicīnas skola bija vēl vienīgā, kur varēja iesniegt dokumentus. Izmantoju iespēju un sāku mācības. Tā arī esmu palikusi un sevi atradusi šajā profesijā.

• Kā nonācāt Jēkabpils slimnīcā?

SL.: Pēc studijām sāku strādāt medicīnas centrā “Katarse”. Nostrādāju vairākus gadus līdz radās iespēja pāriet darbā uz Jēkabpils slimnīcu. Uzzināju, ka ir vakance Uroloģijas nodaļā, pieteicos un mani pieņēma. Sāku strādāt Uroloģijas nodaļā kā dežūrmāsa, tad kā pārsiešanas māsa. Uroloģijas nodaļā nostrādāju aptuveni desmit gadus. Pēc tam pārgāju darbā uz uzņemšanas nodaļu. Strādājot šeit, paralēli mācījos un apguvu neatliekamās, intensīvās terapijas un anetezioloģijas māsas iemaņas. Vēlāk, kad radās vakance Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļā, to izmantoju un šeit strādāju jau vairāk nekā trīs gadus.

– Kāda ir Jūsu darba ikdiena?

SL.: Esmu strādājusi trīs dažādās vietās Jēkabpils slimnīcā – noteikta profila nodaļā, uzņemšanas nodaļā un tagad arī intensīvajā terapijā un varu salīdzināt. Darbi atšķiras intensitātes ziņā, jo katrai nodaļai ir sava specifika. Klasiskajā nodaļā darbs ir mierīgāks, taču ne mazāk vajadzīgs un svarīgs, jo visur ir pacients, kas gaida palīdzību. Uzņemšanas nodaļā ir vislielākā cilvēku plūsma, vairāk pacientu, nepārtraukta kustība, savukārt reanimācijā darbs ir ļoti intensīvs, nepieciešama ātra reakcija, ātra lēmumu pieņemšana dažādās situācijās. Māsu darba spektrs ir plašs. Darām visu, kas nepieciešams slimnieku aprūpē. Pacienti ir dažādi, viens intensīvajā terapijā atrodas ilgstoši, cits īsāku laiku. Diena Intensīvajā terapijā māsām ir sadalīta, vienu dienas daļu tu esi kā anestēzijas māsa, otru kā palātas māsa, kas veic visas nepieciešamās manipulācijas slimnieku aprūpē. Savukārt laikā, kad bija daudz kovida pacientu, tad bija noteiktas maiņas, kad esi kā covid pacientu māsa Intensīvajā terapijā.  Jāteic, ka māsa visu dežūras laiku ir blakus pacientam. Dežūru ilgums ir dažāds gan 24 stundas, gan 12 stundas.  Darām visu, ko vajag, visas procedūras un manipulācijas. Ārsts nozīmē vienus, otrus, trešos medikamentus, nosaka ārstniecības kursu, bet māsa un māsas palīgs ir tas tandēms, kas visu laiku ir kopā ar pacientu. Gribu uzsvērt, ka ārsts, māsa un māsas palīgs ir tie posmi, kur citu no cita nevar atdalīt. Tā ir vienota komanda. Ārsts nevar strādāt bez māsas, savukārt māsa nevar strādāt bez ārsta un neviens no viņiem nevar strādāt bez māsas palīga. Nedz māsa, nedz ārsts nevar viens visu izdarīt. Visi ir viena komanda, kur iztrūkstot kadam posmam, nav rezultāta, piemēram, ja māsa neizdara, ko nozīmējis ārsts, tad ārstam nav jēgas nozīmēt, jo pacients to nesaņem. Tāpēc sadarbība ir ļoti cieša citam citu papildinot, strādājot pacienta labā. Kā jau minēju, darbs ir maiņās, intensīvs un pēc standartgrafika, kad viena diennakts darbā, trīs brīvas, šobrīd, kad bija  kovidslimnieki, sen nav bijis iespējas tā strādāt, brīvas ir tikai dažas dienas vai diena. Ja visas māsas ir uz vietas, tad māsu pietiek, bet bija kovids un tas ienesa savas korekcijas. Ja runājam par slimnīcu kopumā, tad, manuprāt, māsu pietiek. Jēkabpils slimnīcā māsu profesijā strādā tikai sievietes, mums nav neviena medbrāļa. Ir daži palīgi uzņemšanas nodaļā un viens māsu pirmajā terapijā, bet medbrāļa nav. Tāpēc droši var teikt, ka Jēkabpils slimnīcā māsu darbs ir uz sieviešu pleciem un mēs darām, ko varam.

• Jūs māsas darbā esat vairāk kā 20 gadus, sakiet, kas profesijā mainījies šajos gados?

SL.: Pamatlietas māsas darbā nemainās, jo nevar cilvēkam veikt injekciju vēnā kā vien iedurot vēnā ar adatu caur ādu, tas nemainās.  Mainās instrumenti, aprūpes līdzekļi, jāzina dažādi medikamenti, dažādas procedūras, dažādas manipulāciju tehnikas. Ja nodaļā ienāk jauna aparatūra, tā ir jāapgūst, visu laiku darba procesā kaut kas ir jāmācās, jāattīstās. Medicīnas skolu es beidzu pirms 30 gadiem. Tad, kad es studēju, es mācījos šļirces un adatas mazgāt, sterilizēt, šobrīd par šādām procedūrām sen ir aizmirsts un jaunākās kolēģes par šādām darbībām pat neko nezina. Kad stāstu kā bija, jaunākās kolēģes klausās ar neticību. No medicīnas skolas sola līdz šim brīdim medicīnas aprīkojums un daudzas lietas ko un kā darām, ir būtiski mainījies, attīstījies, slimnīcu darbā ienākušas jaunas tehnoloģijas. Māsa ir profesija, kur nemitīgi visu laiku kaut kas ir jāapgūst. Ir jāmācās dažādos kursos, Rīgas slimnīcas, piemēram Stradiņu vai Gaiļezera, kur ir pieejamas visjaunākās tehnoloģijas, ik pa laikam piedāvā kursus to apguvei un mēs to izmantojam.

• Kāds darbā bijis Jūsu lielākais izaicinājums?

SL.: Grūti pateikt. Manuprāt, mans lielākais izaicinājums ir, ka esmu pārgājusi darbā uz Intensīvās terapijas nodaļu. Te ir atšķirīga specifika, lielāka darba intensitāte, man tas patīk. Intensīvajā terapijā uz vienu māsu ir divi trīs pacienti, savukārt citās nodaļās šis skaits ir lielāks, jo darba specifika cita. Ja nodaļā seši pacienti, ārsts viens, bet esam divas māsas. Intensīvajā terapijā ārsts visu laiku ir blakus, bet tajā pašā laikā viņš varbūt operāciju zālē, vai pie citām manipulācijām. Tikmēr māsa ir līdzās pacientam. Tas pats ir arī citās nodaļās. Māsa ir tā, kura ir līdzās, kura  redz, dzird pacientu, māsa ir pirmā, kas pamana, kas notiek ar pacientu, pirmā, kas noreaģē. Mums ir jāredz cilvēks kopumā. Piemēram, ja cilvēks krīt, salauž pirkstu, sūdzas par to, bet paskatoties kopumā redzamas arī citas gūtās traumas, kur nepieciešama mediķu palīdzība. Var gadīties, ka pacients par kādām sūdzībām ir aizmirsis ārstam izstāstīt, māsai ir jāredz viņa stāvoklis un jāreaģē, jāziņo ārstam. Kamēr tu dari, esi ar pacientu, piemēram, kaut vai ievadi medikamentus, cilvēks sāk stāstīt par savām sajūtām, par to, kas traucē, par kaut kādām reakcijām uz medikamentiem. Māsa ir tā, kas uzklausa, kas, ja nepieciešams, ziņo ārstam, kurš lemj par pacienta turpmāku ārstēšanu. Nākas uzklausīt arī pacientu tuvinieku stāstus, kas pārdzīvo, uztraucas. Taču tas ir vairāk ārstu darbs, lai gan arī māsām no šāda veida saskarsmes neizbēgt. Es cenšos nodalīt darbu no privātās dzīves, cenšos neuztvert darba situācijas personiski.

• Kādas rakstura īpašības un prasmes nepieciešamas māsas darbā?

SL.: Īpašības mums katram ir savas un arī katram savs raksturs. Galvenā rakstura iezīme, kas nepieciešama māsai, ir spēja saprast otru cilvēku. Vēl svarīgi – uz darbu nevajadzētu nākt ar riebumu, sakot, ai, man šodien negribās nākt uz darbu. Ir jānāk, ja ne ar prieku, tad pozitīvi noskaņotam noteikti. To var teikt arī par jebkuru darbu, bet māsas darbā tam ir ļoti liela nozīme, ar kādu noskaņojumu tu atnāc. Protams, arī māsa ir tikai cilvēks un ir dienas, kad varbūt negribās iet uz darbu, kad esi piekusis, kad šķiet, ka viss ir apnicis,  līdzīgi kā visiem. Tajā pašā laikā tu saproti, ka ar šādu attieksmi tu nevari iet pie pacientiem, ik reizi ir jāatrod šis pozitīvais lādiņš, pozitīvā enerģija, vēlme nākt un darīt. Lai kā būtu, ne kolēģis, ne pacients nav vainīgi pie tavām ārpus darba problēmām vai emocionālā noskaņojuma. Nekad nevajadzētu jaukt mājas dzīvi ar darba vidi. Pacienti arī sagaida no mums palīdzību, enerģiju, pozitīvismu un pat reizēm brīnās, ja ir citādāk, lai gan arī mēs esam tikai cilvēki.

• Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā nesen bija plaši remontdarbi un pēc slimnīcas vadības teiktā tā patlaban ir viena no modernākajām nodaļām valstī. Kā personālam strādājas atjaunotajā un paplašinātajā nodaļā? SL.: Ir patīkami atrasties jaunās, tikko remontētās gaišās telpās. Protams, sākumā jāpielāgojas jaunajām telpām ar izkārtojumu, dažādu nepieciešamo lietu atrašanos. Ir jauns aprīkojums pacientu monitorēšanai, novērošanai. Intensīvākas dežūras laikā varu teikt, ka sanāk lielāki attālumi nostaigāt, jo nodaļa ir liela un nepieciešamais aprīkojums atrodas vai nu vienā nodaļas galā vai otrā. Jāpierod pie tā, ka visi pacienti neatrodas vienā telpā (zālē), bet ir pa vienam vai diviem palātā. Jāpierod pie ventilācijas sistēmas. Bet kopumā man patīk, jo ir sajūta, ka atrodies modernā vidē.

• Ko darāt brīvajā laikā, kur un kā atpūšaties, smeļaties enerģiju?

SL.: Man ir priekšrocība – es varu atpūsties mājās. Dzīvoju laukos, skaistā vidē, tiesa gan vides uzturēšanā ir ielikts darbs, toties es lieliski  atpūšos mājās, kur nav apkārt cilvēku burzmas. Kad ir iespēja, dodos ceļojumos gan pa Latviju, gan ārpus. Man ļoti patīk daba, patīk lasīt grāmatas. Taču tām pavasarī neatliek laika. Savukārt, kad ir iespēja, nekad neatsakos no labas grāmatas vai interesanta žurnāla. Patīk apmeklēt teātri. Diemžēl divu gadu periods ar kovidu ir mainījis iespēju būt teātrī. Tagad, kad ierobežojumi atcelti, nevar saprast, ko vairāk gribās, ko apmeklēt, kam dot priekšroku. Gribās daudz ko, bet brīvā laika ir tik cik ir, tāpat arī materiālo līdzekļu ir tik, cik ir. Jāizvērtē, ko kurā brīdī var atļauties. Taču, kā jau minēju, visvairāk man patīk būt mājās, arī rušināties dārzā, audzēt puķes.

• Ko Jūs Māsu dienā novēlētu savām kolēģēm un topošajām māsām?

SL.: Saglabāt dzīvesprieku, uz daudzām lietām skatīties pozitīvi, jo dzīvē ir baltās un ir melnās strīpas. Svarīgi atcerēties, ka vienmēr aiz melnās sekos baltā strīpā. Ja ir grūtības, nepadoties, nemest plinti krūmos, bet iet un darīt. Vēlu dzīvesprieku un pēc iespējas vairāk veselu cilvēku apkārt.

• Paldies par sarunu!

Sandra Mikanovska,

Radio1, Ceturtdiena

Piektdien, 13.maijā pl.14:00 Jēkabpils reģionālās slimnīcas konferenču zālē (4.stāvā) notiks PEP mammas* un zīdīšanas konsultantes Diānas Bogorodes vadītā bezmaksas nodarbība topošajām māmiņām “Ceturtais trimestris – māmiņas un mazuļa jaunā realitāte”.

Lai pieteiktos nodarbībai – raksti diana.bogorode@gmail.com vai zvani 22114231.

Izpratne par mammas un mazuļa emocionālajām un fizioloģiskajām vajadzības pēcdzemdību periodā, ļaus vecākiem labāk sagatavoties laikam, kad ģimene ir atgriezusies mājās no dzemdību nodaļas. Zināšanas par notiekošo ir veids, kā mazināt nedrošību, satraukumu un neskaidrības, ļaujot daudz pilnvērtīgāk izbaudīt kopā būšanu ar bērniņu jau no pirmās satikšanās dienas.

Nodarbības laikā apskatāmās tēmas:

• Māmiņas emocijas pēcdzemdību periodā un veidi, kā tās pieņemt un piedzīvot. Kā piedzimst mamma? Rūpes par sevi, savu vajadzību apmierināšana un rūpes par partnerattiecībām.
• Mazuļa emocionālās un fizioloģiskās vajadzības. Jaundzimušā sajūtas pēc dzemdībām un ko stāsta mazuļa raudāšana. Sadarbība ar mazuli ikdienas aprūpē un piesaistes veidošana. Kā palīdzēt mazulim izreaģēt emocijas?
• Pašpalīdzības un relaksācijas tehnikas. Veidi, kā jaunie vecāki var palīdzēt sev un veidot tuvas attiecības ar mazuli. Iespēja nodarbības laikā piedzīvot relaksācijas tehniku.
• Atbildes uz vecāku jautājumiem. Informācija par to, kur un kādu atbalstu var saņemt jaunie vecāki (PEP mamma, zīdīšanas konsultants, terapija).

*Pirmās emocionālās palīdzības mamma (PEP mamma) ir profesionāla atbalsta persona ģimenēm ar mazuli no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam.

Sīkāk par PEP mammām lasi: www.pep.lv.

“Mēs esam svētku nodaļa, jo katra diena mums ir jaundzimušo dzimšanas diena”

Par profesijas izvēli un vecmātes darba ikdienu stāsta vecmāte Ilona Grahoļska

Vecmātes misija ir novērtēta visā pasaulē, un 5. maijs ir Starptautiskā vecmāšu diena. Tā ir diena, kad daudzas sievietes visā pasaulē atceras un saka paldies savām vecmātēm, kas uzticības un mīlestības pilnā gaisotnē palīdzēja nākt pasaulē viņu bērniem. Viena no vecmāšu saimes ir Jēkabpils reģionālās slimnīcas vecmāte Ilona Grahoļska. Viņa stāsta, ka tieši Jēkabpils slimnīcas kolēģu attieksme prakses laikā pārliecinājusi, ka  vecmātes profesija ir īstā izvēle.  Sevi Ilona raksturo kā darbaholiķi pozitīvā nozīmē, jo tieši vecmātes darbs sniedzot vislielāko gandarījumu un enerģiju.

-Kas pamudināja izvēlēties vecmātes profesiju?

-Vidusskolā es vēl īsti nezināju par ko vēlos kļūt. Ēnu dienā ar draudzeni pat bijām ēnot policijas darbiniekus. Šī izvēle par labu medicīnai nāca negaidīti. Tas bija mammas ieteikums. Sāku par to interesēties, un nodomāju  – riskēšu -, un iestājos Latvijas Universitātes pirmajā Rīgas medicīnas koledžā, kur studijas ilga trīs gadus. Pēc pirmā gada mani vēl nedaudz māca šaubas, jo tomēr vecmātes profesijā viss nav tā,  kā to pasniedz un rāda filmās. Bet tad 2. kursā sāku iziet praksi Jēkabpils reģionālās slimnīcas dzemdību nodaļā, un tur man radās šī lielā mīlestība pret vecmāšu darbu. Man  ļoti iepatikās Jēkabpils slimnīcas kolektīvs, kur mani jauki uzņēma. Tur ir dažāda gadagājuma vecmātes, un viņas mani mācīja, sniedzot visu, ko pašas prot un zina, un tā es kļuvu par vecmāti. Pēc tam turpināju mācības Rīgas Stradiņa universitātē. Pabeidzu ceturto studiju gadu un ieguvu profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē ar galvenās vecmātes kvalifikāciju. 2017. gada 16. jūnija sāku pilnas slodzes darbu Jēkabpils slimnīcā tieši dzemdību nodaļā, kur ar kolēģēm pārmaiņus strādājam kā dzemdību un pēcdzemdību vecmātes. Un nu jau esmu pieņēmusi simtiem dzemdību.

-Kāda ir vecmātes darba ikdiena?

-Dzemdību zāles vecmāte ir kopā ar grūtnieci sākot no uzņemšanas dzemdību nodaļā. Mums ir pašiem sava uzņemšana. Mēs visu pārrunājam, un es sekoju visam procesam līdz dzemdību beigām: pierakstu sirdstoņus,  sagatavoju dokumentāciju, mācu grūtnieci pareizi elpot, izvēlamies pareizās pirmsdzemdību procesa pozas. Var pamasēt muguru, ir bumbas, uz kurām var sēdēt, ir dažādi kāju paliktnīši. Tās ir pozas, kas atvieglo grūtniecei kontrakcijas un stimulē dzemdību procesu. Arī dzemdību galdu pielāgo grūtniecei individuāli. Es atbalstu viņu gan fiziski gan morāli, dzemdību zālē pieņemu dzemdības un veicu pēcdzemdību apskates. Savukārt pēcdzemdību vecmāte atbild par grūtnieci pēc dzemdībām. Vecmātes profesijā jāapgūst diezgan plašs zināšanu loks par grūtniecības procesu, dzemdībām, jaundzimušā aprūpi un zīdīšanu, kā arī par dažādiem sarežģījumiem. Piedāvājam arī ģimenes palātas. Parasti jaunās māmiņas pie mums atrodas trīs dienas.

-Vai dzemdībās var piedalīties jaunais tēvs un citi ģimenes locekļi?

-Var piedalīties viena pavadošā persona – ģimenes loceklis.  Persona var izvēlēties būt kopā ar grūtnieci tikai līdz dzemdībām, vai doties sniegt atbalstu arī uz dzemdību zāli. Ar tēviem ir tā, ka dažreiz viņiem tas arī ir ļoti liels pārdzīvojums un vajag atbalstu. Parasti brīdinu, ja jutīsieties slikti, labāk iziet no zāles. Bet vispār tēvi, kas piedalās dzemdībās, parasti ir ļoti motivēti to darīt, pārliecināti, ka viņi varēs būt atbalsts sievai, un viss izdodas. Nereti tēvi piedalās nabas saites pārgriešanā. Tad viņi jūtas lepni par to. Tēvi arī var pirmo reizi saģērbt bērniņu, fotografē pirmos mirkļus, fiksē pirmo bērna svaru. Tagad ir mūsdienas, viss mainās, arī medicīnā. Kad tētis piedalās dzemdībās, mamma jūtas drošāk. Īpaši, ja viņa pirms tam nav tikusies ar ārstu un vecmāti, tad vīrs viņai ir sava atbalsta persona. Ja dzemdētāja to grib, tad tēvam tur ir jābūt.

-Kādas īpašības nepieciešamas, lai varētu tikt gala ar vecmātes ienākumiem?

-Manuprāt vecmātei ir jāmīl darbs, jābūt azartiskai, jāmīl adrenalīns, jo mūsu darbs ir viens liels adrenalīna lādiņš. Adrenalīna devu saņemam katrās dzemdībās, jo  katras dzemdības ir citādas. Nepieciešama arī zinātkāre, jo vecmātes profesijā nekas nestāv uz vietas. Aktuāli attīstīties, mācīties apmeklēt dažādus kursus, jo ar katru gadu nāk klāt kaut kas jauns. Un noteikti vecmātei jābūt prasmei sadarboties ar cilvēkiem, jāprot runāt ar grūtnieci, jo vecmāte ir tā, kurai vajag grūtnieci pārliecināt, ka viņa var skaisti un dabiski dzemdēt. Citreiz, iestājoties nodaļā, mammas saka: man ir zems sāpju slieksnis, es to nevarēšu. Bet sadarbojoties mēs panākam to, ka mamma saņemas, uzticas vecmātei un ginekologam, un, kad bērns jau piedzims: – saka, jā ir tieši tā, ka jūs teicāt. Ir jābūt psihologam, jābūt gatavai ātri reaģēt un pieņemt lēmumus, jo dzemdību procesus nevar paredzēt. Dažreiz šķiet viss tik labi virzās uz priekšu, bet sekundes laikā viss  var mainīties, un ārstam nākas pieņemt lēmumu par ķeizargriezienu. Un, protams, jāieklausās dzemdētājā, jo tas ir svarīgi.

-Jēkabpils reģionālā slimnīca piedāvā māmiņu skolas pakalpojumus. Kāpēc šīs nodarbības ir ieteicamas?

-Māmiņu skola notiek katru ceturtdienu pulksten14.00. To vada vecmātes un fizioterapeite. Pirmo nodarbību vadu es. Tā ir virtuāla iepazīšanās ar dzemdību nodaļu un topošās māmiņas var uzdot ar grūtniecību saistītus jautājumus. Otrajā nodarbībā māmiņas saņem informāciju par dzemdību procesu – sīkāk par pozām un elpošanu. Trešā nodarbība ir hendlings (no angļu val. handling – metode, kas māca, kā pareizi turēt un darboties ar mazuli), ko vada fizioterapeite. Viņa stāsta kā pareizi pozicionēt bērniņu, sākot ar ģērbšanu, nēsāšanu uz rokām. Ceturtā nodarbība ir par  krūts zīdīšanu. Māmiņu skola ir brīvprātīgas nodarbības, bet noteikti ieteicamas. Tas ir maksas pasākums. Slimnīca ir nākusi māmiņām pretī organizējot šīs nodarbības, un māmiņu skola  Jēkabpils slimnīcā ir jau sen.  Dažreiz atnāk viena māmiņa, citu reizi 10. Tas ir atkarīgs, cik uz to brīdi ir grūtnieču. Tāpat kā arī dzemdību skaits atšķiras. Pie mums brauc dzemdēt ne tikai no Jēkabpils un novada, bet arī no Rēzeknes, Preiļiem, Daugavpils, arī no Pļaviņām un Aizkraukles. Kā arī mums slimnīcas pirmajā stāvā atrodas Austrumlatvijas perinatālās aprūpes centrs.

-Jēkabpils slimnīcā ir iespējams dzemdībās paņemt cilmes šūnu materiālu noglabāšanai cilmes šūnu bankā. Kā tas tiek darīts, un ko tas dod?

-Mūsu slimnīcai ir sadarbība ar vairākiem cilmes šūnu uzņēmumiem jeb bankām. Cilmes šūnas ņem vecmāte dzemdību vai ķeizargrieziena laikā. Tās ir asinis no nabas saites vēnas, ko iepildām speciālā iepakojumā un nododam cilmes šūnu bankai. Tur komplektā ietilpts asinis no nabas saites, nabas saites paraugs un mātes asiņu paraugs.  Tas ir maksas pakalpojums, ko izvēlas bērna vecāki. Nereti to dara, ja ir aizdomas par kādām ģenētiskām kaitēm. Viņi par to iepriekš vienojas ar cilmes šūnu banku par cilmes šūnu glabāšanu. Nākotnē, ja tas būs neieciešams, ja ir smagas slimības, cilmes šūnas var izmantot ārstēšanā. Nekāda iepriekšēja sazināšanās ar slimnīcu vecākiem nav nepieciešama, tikai jāvienojas ar cilmes šūnu banku. Viņi atsūta uz slimnīcu speciālu iepakojumu ar visu nepieciešamo. Ir bankas, kas iedod mammai šo koferīti, ko ņemt līdzi uz dzemdībām, ja īsti nezina kur dzemdēs. Katru gadu vecmātēm notiek mācības cilmes šūnu ņemšanas tehnikā, un tad mums ir tiesības to darīt.

-Šobrīd daudz runā par medicīnas darbinieku trūkumu, vai trūkst arī vecmāšu?

-Vecmāšu manuprāt netrūkst ne Jēkabpils slimnīcā, ne Latvijā kopumā. Kad es sāku darbu, man arī nesolīja, ka būs darbavieta Jēkabpilī, bet sagadījās tā, ka viena vecmāte atstāja amatu, un es ieguvu pilnas slodzes darbu. Kādus četrus gadus biju gados jaunākā vecmāte nodaļā. Nu jau ar mani kopā esam četras jaunās vecmātes, divas gan tagad ir dekrēta atvaļinājumā.  Bet būs viens brīdis kad vecmāšu var pietrūkt, jo gadagājumi ir dažādi un ir visai daudz vecmāšu pirmspensijas vecumā.

Uz mūsu nodaļu Jēkabpils slimnīcā praksē nāk daudzas studentes – topošās vecmātes. Taču ir tā, ka ne visas jaunās vecmātes turpina darbu, jo jārēķinās ar dežūrām, un tās var būt spraigas, kad  vienā divās minūtēs viss savērpjas tā, ka attopies tikai maiņas beigās. Un ir dienas, kad nedzemdē neviena, un dienas, kad dzemdē sešas māmiņas. Tāda ir darba specifika, un  ne katram tas patīk. Tāpēc, izbaudot vecmātes darbu realitātē, ir gadījumi, kad vecmātes pārkvalificējas par māsu vai atstāj šo darbu.

-Kāpēc palikāt, kas sniedz gandarījumu?

-Esmu mēģinājusi arī citas profesijas, jo dzemdību nodaļā aizvietoju kolēģus strādājot kā bērnu māsa. Bet man patīk tieši vecmātes darbs, jo citas nodarbošanās šķiet garlaicīgas. Vecmāte ir profesija kur tu atbildi par diviem uzreiz – māti un jaundzimušo. Man patīk tas adrenalīns, patīk, ka tas ir process, kur jāiesaistās, jādara un  jāmeklē labākais risinājums. Jāstrādā komandā. Tas sniedz prieku un gandarījumu, kaut arī varbūt neesi visu nakti gulējis. Patīk kā vakarā varam ar kolēģiem apsēsties  un pārrunāt: jā, šodien bija sarežģīta situācija, bet mēs tikām galā. Tas ir tas, kas man patīk Jēkabpils slimnīcas kolektīvā. Man bija piedāvājums strādāt arī Rīgā, bet izvēlējos Jēkabpili, jo šeit kolektīvs ir kā ģimene. Pat tad, ja man ir kādas personīgas problēmas, vienmēr varu par to runāt ar kolēģiem un gūt atbalstu un ieteikumus. Un ja arī darbā gadās kādas ēnas puses, savstarpēji varam to izrunāt, un tad ir vieglāk, un mēs to smagumu neaiznesam līdzi uz mājām.

-Kādas atbalsta iespējas ir dzemdētājām? Ir dzirdēts ka daudzas māmiņas tagad grib pēc iespējas pilnīgāku atsāpināšanu pat izvēlas ķeizargriezienu, lai tikai nebūtu jājūt dzemdību sāpes. Kā jūs to vērtējat?

-Jau minēju, ka vecmātei ir jāprot pārliecināt skaisti un dabiski dzemdēt. Dzemdēt pašai ir daudz labāk nekā izvēlēties ķeizargriezienu. Par to arī runājam ar māmiņām. Operācija tomēr ir iejaukšanās, ar katru operāciju tas ir smagāk. Arī dabiskās dzemdībās reizēm nav viegli, bet pēc tam viss ātri aizmirstas, un dažas stundas pēc dzemdībām mamma jau staigā un  jūtas labi. Ir bijis tā, ka sieviete pieprasa ķeizargriezienu, bet izdodas viņu atrunāt, un pēc tam viņa pati atzīst, cik labi, ka to neizdarīja. Ir taču grūtāk piecelties no gultas, arī bērnu grūtāk turēt un barot, kamēr viss dzīst, sāp. Savukārt epidurālā anastēzija mūsu slimnīcā nav pieejama, un ne visi speciālisti to atbalsta. Mammām tas šķiet labi, ka sāpes noņem, bet šo anestēziju ir ļoti pareizi jānodozē. To ievada, kad mamma saskaras ar regulārām kontrakcijām, tad pārtrauc, jo bērna izstumšanas periodu nevar novadīt pavisam bez sāpēm, sievietei nejūtot kontrakcijas. Bet dzemdībās ir pieejama smieklu gāze, tas ir bezmaksas pakalpojums. Tā nenoņem sāpes pavisam, bet atslābina ķermeni un muskuļus. Taču ir mammas kam tas nepatīk, jo visu laiku pie sejas jāpieliek maska, un tas traucē.

-Māmiņas tagad var iegūt daudz informācijas, apmeklēt māmiņu skolu, un ir sagatavotas un zinošas, un tomēr, ko jūs varētu ieteikt.

-Nelasīt to, ko  par dzemdībām raksta interneta forumos.  Tas, ko tur māmiņas raksta it kā no savas pieredzes, ir biedējoši. Pati to esmu lasījusi, un saprotu, ka tā tas noteikti nav, tādas lietas neeksistē. Bet ir tā, ka dzemdību procesā uztvere un sapratne ir nedaudz citāda, un speciālistu teiktais un darītais dažreiz netiek uztverts adekvāti. Un tad kaut ko ieraksta un sabiedē topošās māmiņas. Māmiņām vairāk jālasa literatūra, kas domāta tieši viņām: topošajiem vecākiem, speciālistu padomi. Vajag runāt ar savu ginekologu, ja māc šaubas, nevis lasīt forumus un diskusijas internetā. Nu kāpēc jālasa, jādomā, jārosina fantāzijas, ka man viss būs slikti, jo kaut ko tādu kāds raksta. Un tad atnāk māmiņa uz uzņemšanas nodaļu pavisam nobijusies un vaicā: vai man tā arī būs? Nav labi grūtniecības laikā sevi iebiedēt un ietekmēt. Tam nav pamata. Grūtniecei sevi ir jānoskaņo pozitīvi, ka ar mani viss būs labi, man būs veiksmīgas dzemdības. Un mammām, kas nāk ar tādu vieglumu un uzticas, viss ir labi. Bet, ja grūtniece ir satraukta, visi muskuļi ir saspringti, viņa nelaiž bērniņu caur sevi, un tad rodas problēmas. Tā taču galu galā ir jūsu bērna dzimšanas diena. Mūsu nodaļā mēs taču katru dienu esam svētkos – dzimšanas dienā. Tā ir svētku nodaļa. Un gandarījums pēc veiksmīgām dzemdībām ir liels, kad uzliekam bērniņu māmiņai uz vēdera, un  redzi kā viņai asaras laimē birst un tētis arī raud.

-Ko jūs novēlētu jauniem cilvēkiem, kas šaubās, vai viņiem vajag mazuli. Ir tagad populārs uzskats, ka pasaule ir problemātiska: kari, klimata pārmaiņas pārapdzīvotība, būs labāk, ja neradīsim bērnus.

-Manuprāt, ja ir stabila ģimene, noteikti vajag bērniņu. Ir tā, ka, jo ilgāk gaida, jo biežāk vēlāk nākas domāt, kāpēc es to neizdarīju jau iepriekš. Es novēlētu katrai ģimenei saskarties ar vecāku laimi, un laikam, kas aiz loga, nav nozīmes. Tas ir jūsu prieks, jūsu ģimene, un tas, kāda tā būs un kāda būs pasaule jums apkārt, ir atkarīgs no jums. Nav arī jāgaida rīt parīt, kad beidzot būs īstais laiks, jo vienmēr gribas, lai tavi dzīves apstākļi ir vēl labāki.

-Stāstāt par adrenalīnu, spraigo darba ritmu, kur gūstat atslodzi?

-Vismaz pagaidām savos gados esmu darbaholiķe, un tieši darbs mani uzlādē. Ja kādu brīdi ir mazāka aizņemtība, jūtos garlaikota. Attālināto mācību laikā bija  brīdis, kad kā vieslektore mācīju Rīgas Pirmajā medicīna koledžā topošajām māsām dzemdību patoloģiju un ginekoloģiju. Šobrīd arī vadu piecus kvalifikācijas darbus studentēm. Papildus esmu apguvusi ķermeņa kopšanas procedūras – masāžas, un tas man ir kā hobijs. Brīvajos brīžos dažreiz kaut kur aizbraucam ar ģimeni. Man patīk  rokdarbi, bet ne klasiskā izpratnē, patīk arvien apgūt ko jaunu, piemēram veidoju konfekšu pušķus. Bet varbūt ar laiku pienāks arī tāds brīdis, kad negribēsies tik daudz laika veltīt darbam.

Foto no I. Grahoļskas personīgā arhīva

Autors: Inese Zone, “Brīvā Daugava”