Par Jēkabpils slimnīcas Covid – 19 nodaļā gūto pieredzi intervijā laikrakstam “Brīvā Daugava” stāsta rezidents ģimenes medicīnā Guntis Balodis.
Pandēmijas laikā lielākā problēma veselības aprūpes nozarē ir speciālistu trūkums. Lai nodrošinātu aprūpi simtiem Covid-19 pacientu, slimnīcās talkā nāk rezidenti, medicīnas un ārstniecības studenti. Viens no viņiem ir rezidents ģimenes medicīnā, Guntis Balodis, kurš šogad ir liels atbalsts Jēkabpils reģionālās slimnīcas Covid-19 nodaļās. Pēc sešiem studiju gadiem G. Balodis aizvada nu jau otro no trim rezidentūras gadiem, un jauna neplānota pieredze tajos ir darbs Covid – 19 nodaļā.
-Kas jūs pamudināja pievērsties medicīnai?
-Man ģimenē ir stipras saknes medicīnā: māte ir ģimenes ārste, tēva māsa otorinolaringologs, krustmāte ir kardioloģe, bet vecmamma bija farmaceite, un tā nu es šo tradīciju turpinu. Jēkabpils bija zināms pārsteiguma moments, jo plānoju saistīt dzīvi ar Ogri, kas ir dzimtā pilsēta. Atgriezāmies ar sievu pēc ilga ceļojuma, kurā devos pirms manas rezidentūras uzsākšanas, un domājām – ko darīt tālāk? Un tad nejauši saņēmu piedāvājumu no Jēkabpils, ka pilsētā ir diezgan kritiska situācija ar ģimenes ārstu praksēm, un, lai piesaistītu rezidentus, pašvaldība jaunajiem speciālistiem piedāvā stipendiju un atbalsta ar dzīvesvietu. Mani tas uzrunāja. Atbraucu, iepazinos ar pilsētu un apkārtni. Svārstījos, jo lai arī te bija dzīvojusi tēva krustmāte, Jēkabpils bija sveša pilsēta. Iekšēji baidījos, bet tagad savu izvēli nenožēloju, un redzu te tikai un vienīgi perspektīvas iespējas. Esmu Jēkabpils pašvaldības stipendiāts, un Jēkabpils slimnīcā attieksme bija ļoti atbalstoša. Daudzi rezidenti savu nākotni bieži saista tikai ar Rīgu, bet es nekad neesmu bijis lielo pilsētu cienītājs. Man labāk patīk daba, miers, un Jēkabpils man tieši ar to šķita perspektīva. Jēkabpilieši paši varbūt nenovērtē iespējas, ko var izmantot. Kad runāju ar vietējiem, mana saka: nu te jau neko daudz nevar darīt. Mums ģimenē patīk atpūsties un sportot dabā, mežā. Labs veids, kā to darīt ir orientēšanās, jo tā uzzinājām par skaistām sēņošanas vietām. Te ir tā labā lieta, ka tiklīdz esi kaut mazliet ārpus Jēkabpils, tev neviens pakausī vairs neelpo kā Rīgā. Un tai pat laikā Rīga nemaz nav tik tālu, ja ir nepieciešamība uz turieni doties. Dzīvē vienmēr viss var mainīties, bet šobrīd sevi redzu šeit, un esmu gatavs veidot savu ģimenes ārsta praksi Jēkabpilī. Rezidentūras rotācijas ciklus pārsvarā aizvadu dalīti gan Jēkabpilī, gan Rīgā vai citur. Nu sācies garākais – sešpadsmit nedēļu cikls pediatrijā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, Rīgā, un tad pusotru gadu praktizēšos pie dakteres Aijas Graudiņas, Jēkabpilī.
-Kāpēc izvēlējāties tieši ģimenes ārsta profesiju
-Sākotnēji bija citas domas būt par traumatologu, esmu strādājis arī neatliekamajā palīdzībā, bet es sapratu, ka nebūšu tāds dakteris, kas visu laiku grib dežurēt un operēt, ka man vajag vairāk laika veltīt sev un ģimenei. Turklāt man ļoti patīk ģimenes medicīna. Es iepazīstu cilvēku no tā brīža, kad viņš vai viņa pie manis atnāk, un redzu kā viss notiek dinamikā ar šo pacientu. Svarīgākā daļa, manuprāt, ir komunikācija ar pacientu, lai pacients ir savā veidā izglītots, ejot pie citiem speciālistiem, un pats saprot, ko no gaidāmā izmeklējuma vai ārsta sagaidīt. Jūtu, ka tieši tā es kā ārsts varu vislabāk palīdzēt cilvēkiem. Tas, ka mana mamma ir ģimenes ārste, arī ir ietekmējošs faktors. Pie viņas studiju laikā biju praksē, un redzēju ģimenes ārstu ikdienu. Sākumā šķita, ka šī profesija ir nenovērtēta, bet tagad redzu to kā vienu no nozīmīgākajiem pamatiem medicīnā, un tā manā skatījuma ir prestiža profesija.
-Rezidenti aicinājumam palīdzēt Covid – 19 nodaļās atsaucās brīvprātīgi, un par to saņem labus vārdus. Bet ir arī otra puse, jo tas arī ietekmē rezidentūras ciklu gaitu un rada papildu slodzi.
-Glābt esošo situāciju sākotnēji lūdza tieši ģimenes ārstus rezidentus, jo esam vistuvāk internistu darba specifikai un kā rezidenti tam šobrīd esam arī lielākais resurss. Tas man diemžēl ietekmēja iespējas praktizēties ginekoloģijas un dzemdniecības ciklā, turpretim praksi, ko tagad iegūstu strādājot Covid – 19 nodaļā, es neiegūtu nekur citur. Tas bija oktobra sākums, kad daži mediķi Jēkabpils slimnīcā nebija gatavi strādāt ar Covid – 19 pacientiem, tāpēc brīvprātīgi piekritu palīdzēt, kamēr tas būs vajadzīgs. Ļoti palīdzēja slimnīcas galvenās infektoloģes, dakteres Ilgas Upenieces atbalsts. Šī gada martā, kad Jēkabpilī izgāju infekcijas slimību ciklu, aptuveni jau zināju, ko sagaidīt, bet šoreiz bija vairāk jādarbojas patstāvīgi, kas nenoliedzami ir ļoti būtiska pieredze nākotnei. No oktobra vidus nodaļā darbu uzsāka vēl viena ģimenes ārste rezidente, un kopā darbojoties esam izveidojuši veiksmīgu komandu.
-Nu jau ir publiskots diezgan daudz Covid – 19 nodaļās strādājošo mediķu pieredzes stāstu. Kā to izjūt jauns mediķis, kurš tikai sāk savas darba gaitas?
-Sākumā bija ļoti smagi. Saskarsme ar cilvēku nāvi, komunikācija ar pacientu radiniekiem. Viņiem tā ir liela traģēdija, jo viņi nevar apmeklēt tuviniekus, atvadīties no ģimenes locekļa pirms viņa nāves, viss notiek pa tālruni. Tas ir ļoti smagi, mēģinot pasniegt negatīvu informāciju vai sēru ziņu, tā ir liela psiholoģiska slodze. Nu jau esmu apradis ar domu, ka nevar visus izglābt, cenšos darbu neņemt līdzi uz mājām. Mana sieva arī ir veselības aprūpes speciāliste – fizioterapeite, un strādā Jēkabpils slimnīcā. Tad vismaz ir kopīga valoda, varam viens otram izkratīt sirdi, un tad paliek vieglāk. Nodaļā pārsvarā pie mums nonāk nevakcinētie, jo šos cilvēkus vīruss ietekmē vissmagāk. Sliktākais, ka tad, kad Covid – 19 nodaļa ir pārslogota, ir grūtāk nemitīgi sekot katra pacienta stāvoklim. Ar Covid – 19 Delta paveidu situācija mainās ļoti strauji – nupat stāvoklis vēl nebija tik smags, bet te pēkšņi jau viss ir slikti. Pārslodzes laikā no neatliekamās medicīniskās palīdzības puses izjutām, ka pacienti tiek stacionēti pēc stingrāka NMPD algoritma, jo vietas slimnīcās ir tik, cik ir, un tās atbrīvojas tikai tad, ja pacients izveseļojas, tiek pārvest uz intensīvās terapijas nodaļu (no vidēji smagās nodaļas) vai, diemžēl, aiziet mūžībā. Pašlaik situācija ir nedaudz uzlabojusies, slodze nav tik liela, bet situāciju nevar saukt par labu. Cilvēki slimnīcā nonāk vidēji smagā vai smagā stāvoklī, un bieži vien iznākums nav pozitīvs. Tas galvenokārt ir blakus saslimšanu dēļ, jo vīruss saasina visas problēmas. Cilvēkiem, kas līdz tam pat nebija jutuši savu saslimšanu, nodaļā tiek veikta pirmreizēja diagnostika hipertensijai, sirds mazspējai vai diabētam. Ir tā, ka tiem diabētiķiem, kam līdz šim cukura līmeni izdevās kontrolēt ar tabletēm, saslimstot ar Covid – 19 vajag insulīnu. Vīrusa paveids, kas ir šajā ziemā, ir ļoti nejauks ne tikai tāpēc, ka ir lipīgāks, bet tāpēc, ka spēj vairāk ietekmēt visus procesus cilvēka ķermenī. Bieži cilvēks nodaļā ienāk esot pie pilnas saprašanas, bet vīruss ietekmē apziņu, un cilvēks vairs nespēj kritiski vērtēt savu situāciju. Viņam šķiet, ka viņš ir vesels, un tāpēc grib doties mājās. Tas ir ilgstoša skābekļa trūkuma un paša vīrusa ietekmēts rezultāts.
-Kā cilvēkiem nav bail no visām šīm sekām, no nāves, bet ir bailes no vakcīnas?
-Cilvēki baidās, ka vakcīna nav līdz galam pierādīta, ir aizspriedumi. Paņem informāciju no viena un no otra. Te ir runa par kritisko domāšanu, kas daudziem ir pazudusi vai nav bijusi, vai ir sabojāta. Daudziem šķiet, ka spēj kritiski domāt, bet parasti “cilvēks parastais” nesāks meklēt galveno informācijas avotu, izzināt plašāku informāciju, jo tas prasa laiku un piepūli. Vairs nav uzticības ne mediķu teiktajam, ne tam, kas izskan medijos. Liela daļa sabiedrības jau sen netic valdībai, kas viņuprāt šķiet korumpēta, melo ik uz stūra. Varbūt tas zemapziņā ietekmē un ir viens faktoriem, kas liek neticēt arī vakcīnām. Varam likt visu kopā, bet kopējā bilde būs tāda, kāda nu ir. Mums jācenšas saprast, ka viss notiek šajā brīdī, un nav jēgas ilgi spriedelēt un spekulēt, kas un kāpēc. Mēs esam tur, kur esam, un ir jāsaprot, ko mēs varam darīt, lai to novērstu un dotajā brīdī vakcinācija ir, manuprāt, labākais risinājums.
-Daudzi joprojām paliek pie uzskata, ka Covid – 19 nodaļas ir pustukšas, ka visi speciālistu viedokļi un žurnālistu informācija ir apmāns, lai ārsti un farmācija varētu uz Covid –19 rēķina vairāk nopelnīt.
-Tā ir kompleksa situācija. Skaidrs, ka mēs dzīvojam kapitāla sabiedrībā, kur visur figurē nauda. Tas tā ir, bet to vajag nolikt malā no visa tā. Taču mēs patiesībā kā cilvēki nespējam īsti loģiski spriest. Mēs domājam, ka loģika spēlē mūsu labā, bet patiesībā tie ir aizspriedumi, kas traucē skaidri skatīties uz reālo situāciju. Un daudzi cilvēki it kā izvēlas uz to visu skatīties ar gudru prātu, bet nesaprot, ka viņu skatījumā ir nepareizi pamati, ielikti no citu viedokļiem, aizspriedumiem, pieredzes. Slimnīcas var šķist pustukšas, bet tikai tāpēc, ka šobrīd visa uzmanība ir vērsta uz Covid – 19 pacientu stacionēšanu un viņu aprūpi. Teorētiski, jebkurš var atvērt sporta halli un likt pacientus “vienā katlā”, bet viņiem ir vajadzīgs medicīnas personāls, kas viņus aprūpē un novēro 24/7, bet medijos jau gadiem skandina, cik Latvijā tas ir kritiski zems. Pacientiem ir nepieciešama arī brīva pieeja skābeklim, un šobrīd slimnīcās ne visās nodaļās ir iespēja to nodrošināt. Pirms vēl nebija pienākusi pirmā vakcīna, daudzi piekrita, ka galvenais risinājums ir vakcinācija, bet kad pienāca vakcinācijas process – nē, es nevakcinēšos, tādējādi nonākot pretrunā ar sevi. Bet sliktākais, ka viņi turpina to stāstīt cilvēkiem, kas ir vēl neizlēmīgāki, un viņu viedoklis citiem cilvēkiem var kļūt par autoritāti. Tas tāds apburtais loks, kurā mēs visi jau ilgi esam iekrituši, un grūti teikt, kāpēc netiekam no tā ārā. Manā paziņu lokā ir cilvēki, kas ievēro visas epidemioloģiskās drošības prasības, bet ir pret vakcināciju, jo pilnībā tai neuzticas vai jūtas piespiesti vakcinēties, un tagad jūtas aizskarti: redz kā, es tagad esmu tas sliktais, jo neesmu vakcinēts. Bet valdība vairs nevar atrast zelta vidusceļu, ja ir runa par obligātu vakcināciju. Protams, būtu labi, kā tas ir redzams citās valstīs, ja cilvēki paši apzinātos situāciju un vakcinētos, taču mūsu sabiedrībā ir kaut kā grūti to panākt. Un nu jau tas ir kļuvis pilnīgi neiespējams. Cilvēki biežāk rīkojas pēc personīgās pieredzes, ja kādam ģimenes vai draugu lokā kāds ir smagi cietis vai miris, tad viņi parasti būs gatavi un apsvērs domu par vakcināciju un drošības nosacījumu ievērošanu.
-Tātad ir arī tā, ka nonākot slimnīcā saka: nu tagad gan es vakcinēšos?
-Ir daudz tādu ar kuriem var veiksmīgi komunicēt. Viņi maina savu viedokli un grib arī visiem radiem un draugiem ieteikt, lai viņi vakcinējas, lai viņiem nebūtu jāpiedzīvo tas, ko paši ir piedzīvojuši. Ir arī pat ļoti lieli vakcīnu pretinieki, kas nav vakcinējušies principa pēc, bet ar šo viedokli tā arī aiziet aizsaulē. Necenšos nevienam, kas nonāk nodaļā, pārmest par nevakcinēšanos, bet iekšēji visu laiku konfliktēju, jo mans pienākums ir palīdzēt visiem un nevienu nešķirot, bet tai pašā laikā cilvēki nav izdarījuši savu pilsoņa pienākumu, lai sevi pasargātu. Un tad es saprotu, kāda ir jēga cilvēkam ko pārmest, ja viņi jau atrodas tādā situācijā, kas pašiem liek vēl vairāk pārdzīvot par neizdarīto. Tas ir tas drausmīgākais, kas viņiem ir jāpieredz, kas beigās liek pārdomāt par vakcinēšanos, tāpēc arī prasa – kad to varēs izdarīt? Ja pacientiem paveicas izveseļoties, nav jau teikts, ka viņi pilnībā atveseļosies. Es to nezinu. Mēs ārstējam līdz brīdim, kad viņi var sākt elpot paši ar savām plaušām bez papildus skābekļa, un tad izrakstām mājās. Tās sekas, kas viņiem pēc tam būs ir tas, ar ko es saskaršos, kad jau būšu savā ģimenes ārsta praksē.
-Daudzi uzsver, ka nevakcinēsies, jo viņiem ir laba imunitāte. Vai tā var būt kāda garantija?
-Tā ir krievu rulete, ko cilvēki spēlē, paļaujoties uz savu imunitāti. Vīruss daudzus ietekmē viegli, un tas ir tas, uz ko paļaujas: man arī tā būs, jo es taču esmu vesels, sportisks, man viss būs labi. Bet infekcija tā nešķiro, un arī tos stipros cilvēkus var paņemt sev līdzi. Turklāt imunitāti ietekmē ļoti daudzas lietas – stress, dzīves pārmaiņas, un cilvēks šo ietekmi var pat nejust, kad pēkšņi ir ar kaut ko sācis slimot. Cilvēki joprojām taisa antivielu testus, ar domu, ka to esamība ķermenī viņus pasargās. Bet vēl aizvien zinātnieki nezina, kura ir tā īstā robeža antivielām, kas padara pavisam drošu no saslimšanas. Un ja saslimsi, nevar zināt, cik smaga būs slimības gaita. Arī vakcīna simtprocentīgi nepalīdz, bet to darot, ir lielāka iespēja nesaslimt vai izslimot vieglāk. Ir arī gadījumi, kad arī vakcinētie mirst, bet retāk, un fonā viņiem ir blakus saslimšanas, kas to veicina. Ir jāvakcinējas, lai izvairītos no sliktākā scenārija.
-Informējot par Covid – 19 nodaļām, tiek minēta lielā darbinieku noslodze, kā tas izpaudās jūsu pieredzē?
-Bija dienas, kad nācās strādāt virsstundas, jo bija arvien vairāk pacientu, un katram jāatrod individuāla pieeja, jādomā par dažādām terapijām. Tad gan psiholoģiski, gan emocionāli tās dienas ievilkās. Šobrīd situācija ir nedaudz uzlabojusies, bet būtībā katru dienu esmu slimnīcā, un ja ir nepieciešamība, eju palīgā arī papildus. Ir noruna ar slimnīcu, ka rezidenti, kas strādā kovid nodaļās, sertificētu ārstu uzraudzībā nodrošina pacientu aprūpi arī brīvdienās. Tā jau nezinu kuru nedēļu iznāk ziedot vienu no brīvdienām. Ir tā, ka tu gribi tos pacientus uzpasēt, sekot līdzi katru dienu, vai viņiem paliks labāk. Ir iekšējais dzinulis pašam, ka jāstrādā papildus. Visu cieņu māsām un sanitāriem, jo viņu slodze ir ļoti liela un īstenībā viņas ir tās, kuras rūpīgi uzrauga pacientus nepārtraukti, arī nakts stundās. Pacientiem ilgstoši ir vajadzīga papildus skābekļa padeve, tas ar laiku šķiet traucējoši, un viņi ņem masku nost, jo vairs neuztver situāciju adekvāti. Tāpēc personālam visu laiku jāseko, lai pacientiem būtu uzliktas skābekļa maskas. Situācija nemitīgi mainās, bieži pacientam jau ir nepieciešama intensīvāka skābekļa plūsma, un mēs viņu pārvedam uz intensīvo terapijas nodaļu, un tas jādara ļoti operatīvi. Diemžēl tas ne vienmēr dod rezultātu. Ja plaušu bojājumi ir lieli un ir bojātas vairāk kā divas trešdaļas plaušu, tad tā vairs nav laba prognoze. Bet ir arī veiksmes stāsti, kad cilvēks izkļūst no šīs situācijas.
-Kur gūstat atslodzi no šī laika, stresa un slodzes?
– Tagad ir nedaudz vieglāk, jo mājsēde ir beigusies, daudz kas ir atsācis darbu, un man kā vakcinētam, smejos, ir tā privilēģija apmeklēt baseinu vai trenažieru zāli, uzspēlēt florbolu. Pirms tam ar sievu divatā kopīgi spēlējām galda spēles, centāmies paspēt pastaigāties līdz pulksten astoņiem, bet tagad svaigā gaisā vakaros var atpūsties ilgāk. Brīvdienās palīdz labs miegs, kas gan tā pat bija traucēts, jo visu laiku bija domas par pacientiem kā viņiem sniegt to labāko. Bet ar nepacietību gaidu savu sen nopelnīto atvaļinājumu, lai atgūtu spēkus jaunām izaicinājuma pilnām dienām.
Interviju sagatavoja: Inese Zone, “Brīvā Daugava”
