“Man vienmēr bijuši brīnišķīgi kolēģi un interesants darbs”
Šogad maijā tika sumināti Jēkabpils reģionālās slimnīcas darbinieki, kas 2020. gadā saņēma Jēkabpils pašvaldības Goda un Atzinības rakstus. Viņu vidū bija arī Dace Podniece, SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” dienas stacionāra virsmāsa, ārsta palīgs – par augstu profesionalitāti SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” veselības aprūpes darbā.
-Kas jūs pamudināja izvēlēties mediķa profesiju?
-Vispirms gribu pateikties kolēģiem par izvirzīšanu uz apbalvojumu, ko saņēmu maijā. Bet mans stāsts ir šāds. Bērnībā ļoti baidījos no ārstiem. Kad bija jādodas uz vietējo ambulanci uz potēm, mammai nācās solīt dažādus labumus, lai mani pierunātu. Ļoti nepatika feldšerpunkta zāļu aromāts, kas tajā laikā bija ļoti izteikts. Aptuveni trīs gadu vecumā biju paņēmusi no vecmammas zāļu skapīša zāles un gardi apēdusi. Vecāki ātri veda uz vietējo ambulanci, kur sniedza pirmo palīdzību, pēc tam sekoja ārstēšanās slimnīcā. Tie bija mani pirmie piedzīvojumi saistībā ar medicīnu, bet vēlāk, nezinu pat kāpēc, sāku rotaļlietu lāčiem špricēt ūdeni. Tad mammas brālis apprecējās ar feldšeri. Laikam saklausījos sarunas un saskatījos baltos halātus, un tā radās interese par medicīnu. Doma neizgāja no galvas un cits nekas arī vairs neinteresēja. Līdz tam gan, kas tik negribēju būt: pulksteņmeistars, krāsotāja, skolotāja. Tagad smieklīgi atcerēties, kā kaut ko tādu varēju izdomāt.
-Kā veidojās profesionālās darba gaitas, cik gadus jau strādājat Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, cik ilgi dienas stacionārā?
-Pēc Rīgas 2. medicīnas skolas pabeigšanas feldšera specialitātē, Jēkabpils slimnīcas galvenais ārsts nosūtīja strādāt uz Atašienes ambulanci. Mēroju tālu ceļu uz vietu kur nebiju bijusi un viss bija svešs. Ierādīja dzīvokli virs kultūras nama. Paši saprotat, cik gāja jautri un interesanti dzīvojot tādā vietā. Sākās patstāvīgs darbs ambulancē. Vajadzēja pieņemt pacientus izvērtēt, izmeklēt, nozīmēt ārstēšanu. Kolēģi darbā bija atsaucīgi un palīdzēja visur kur radās šaubas, jo viss bija jauns un pieredzes nekādas. Braucu viena pa mājas vizītēm. Kuriozu arī bija pietiekoši. Ar laiku iedzīvojos un pieradu.
Mainot dzīves vietu, sāku meklēt darbu Jēkabpilī vai tās apkārtnē. Tā uz aptuveni četriem gadiem nokļuvu medicīnas sabiedrībā “Katarse”. Kad interesējos par darbu slimnīcā, daktere Ruta Miķelsone piedāvāja strādāt Neatliekamajā palīdzībā. Divas reizes atteicu, trešajā piekritu. Sākās interesants, atbildīgs, sarežģīts darbs, kurš prasīja lielas zināšanas, precizitāti, ātru reakciju, nemitīgu zināšanu papildināšanu kursos. Mums tajā laikā visi kursi noslēdzās ar eksāmeniem, un viegli tas nebija. Ar kolēģiem maiņā bijām kā liela ģimene, ar saviem priekiem, piedzīvojumiem, nepārspīlētu draudzību: viens par otru praktiski visu zinājām. Pat vēl tagad ar daudziem uzturam kontaktus. Tā pieredze, redzētais, piedzīvotais kas gūta ātrajā palīdzībā, nekad neizgaisīs no atmiņas. Liels paldies visiem kolēģiem par neatliekamajā palīdzībā pavadīto laiku, kur nostrādāju 15 gadus.
Tad slimnīcas teritorijā tika celta jauna ēka, kur tagad atrodas dienas stacionārs. Sākoties pārmaiņu laikiem “ātrajos”, daudzi kolēģi atrada darbu citur. Tā arī es pārnācu darbā uz dienas stacionāru. Nu jau pagājuši astoņi gadi. Strādāju par ārsta palīgu, un pildu arī virsmāsas pienākumus. Kopā medicīnā pavadīti 33 gadi.
-Kas īsti jāsaprot ar jēdzienu “dienas stacionārs”, kāda ir tā darba specifika? Vēl ne tik sen šāds jēdziens bija svešs un šādas nodaļas slimnīcās nebija?
-Dienas stacionārs ir paredzēts tajos gadījumos, kad pacientam vajag ārstēšanos, bet nav jāatrodas slimnīcā visu diennakti. Tas būtu: nepieciešams lietot medikamentus, kuru saņemšanai vajag mediķu uzraudzību, izmeklējumu diagnostikā nepieciešams lietot anestēziju, operācijas, pēc kurām pacients var doties mājās, kā arī citi sekundāri ambulatori izmeklējumi un pakalpojumi. Domāju tas ir arī psiholoģiski labāk pacientam.
-Kā līdz ar mazinvazīvu pakalpojumu – izmeklējumu, operāciju – attīstību ir attīstījies JRCS dienas stacionārs: kādi pakalpojumi pieejami, kādi tiek plānoti?
-Dienas stacionārā atrodas pacienti, kuriem ir nozīmētas injekcijas sistēmu veidā, LOR operācijas bērniem un pieaugušajiem, kolonoskopija un gastroskopija narkozē, dažādu ādas veidojumu izoperēšana, ginekoloģiska un uroloģiska rakstura operācijas, traumatoloģiskas un ķirurģiskas manipulācijas un operācijas. Šajās dienās būs pieejams tāds jaunums kā proktoloģiskas operācijas. Ja būs vēl kādas jaunas darbības, visa informācija ir un būs pieejama slimnīcas mājaslapā.
-Ar ko darbs dienas stacionārā atšķiras no darba citās nodaļās?
Darbs ir spraigs, dinamisks, interesants, jāstrādā ātri, precīzi. Katru dienu ir citi dažādu profilu pacienti: traumas, izmeklējumi, LOR pacienti un citi. Tad jāprot ātri pārslēgties, restartēties no viena profila uz otru. Ir daudz pacientu, kuri jāved uz operāciju zāli, uz izmeklējumiem. Šeit smags darbs ir māsu palīgiem. Tā ir milzīga fiziska slodze, jo pacients ir jāaizved gan tur, gan atpakaļ, jāpārceļ u. c., jāsakārto palāta, jāpārklāj gultas, kur nu vēl citi darbi. Ir dienas kad iestājas 15 līdz 19 pacienti,un tajā pašā dienā izrakstās. Katrs jāapčubina, viss jāizstāsta, jo mums pacients ir prioritāte. Ir ļoti liels prieks, ja izejot no nodaļas pacients ir apmierināts un gandarīts par attieksmi pret viņu.
-Kādas ir Jēkabpils un apkārtējo novadu iedzīvotāju priekšrocības, saistībā ar iespēju veikt mazinvazīvas operācijas Jēkabpils reģionālās slimnīcas dienas stacionārā, tuvāk mājām?
-Jēkabpils un apkārtējā reģiona iedzīvotājiem ir tā priekšrocība, ka var apmeklēt dienas stacionāru un pēc pāris stundām jau doties mājās. Pie mums brauc arī no citām pilsētām un tālienes, tāpēc cenšamies iespēju robežās pacientam izpalīdzēt, visu izkārtot tā, lai viņš pēc manipulācijām paspētu uz sabiedrisko transportu. Priekšrocība arī ir tā, ka pie mums strādā un operācijas un izmeklējumus veic augsta ranga tautā iecienīti ārsti speciālisti.
-Atšifrējiet, ko nozīmē jēdziens – ārsta palīgs? Tautā jau lieto vienu nosaukumu – māsiņa. Kādi ir jūsu pienākumi dienas stacionārā?
Kādreiz bija profesija feldšeris, tad feldšerus pārdēvēja par ārsta palīgiem, kas ir ārstnieciska persona, kura sniedz neatliekamo palīdzību slimnīcas un pirmsslimnīcas etapā, var strādāt patstāvīgi, noteikt pacientiem diagnozes, nozīmēt ārstēšanu, izrakstīt recepšu zāles. Ārsta palīgs nodrošina nepārtrauktu medicīnisku palīdzību kopā ar ārstu, organizē un vada savu un kolēģu darbu. Jā, arī slimnīcā pacienti ārsta palīgus sauc par māsiņām, domāju tas tā sirsnīgāk.
Lai strādātu jebkurā medicīnas specialitātē,nepieciešami nemitīgi kursi, mācības, zināšanu atjaunošana, saspringtas darba stundas, ir stress. Ja nav tam gatavs, tad tādu darbu nevar strādāt.Mani pienākumi darbā ir gādāt, lai nodaļas darbinieki varētu pilnvērtīgi strādāt, sekot līdzi dokumentācijai, pacientam izstāstīt visu kā notiks izmeklējums vai operācija, izrunāt neskaidros jautājumus, ja vajadzīgs pieaicināt ārstu, sastādīt darba grafikus,pasūtīt medikamentus un medicīnas preces aptiekā, tātad visi organizatoriskie darbi.
-Medicīnā viens noteikti nav spēlētājs bez kolektīva atbalsta.
-Man visur ir palaimējies ar kolēģiem. Arī slimnīcā – gan ar māsiņām, virsmāsām, ārstiem, grāmatvedību, operatoriem, IT speciālistiem, uzkopšanas dienestu.Ar pilnīgi visiem darbiniekiem ir jāuztur labas attiecības. Nākam viens otram pretī daudzos jautājumos, jo kā gan citādi strādāt. Liels paldies slimnīcas valdei, visiem vadošajiem speciālistiem, jo tieku vienmēr uzklausīta, un agrāk vai vēlāk varam rast kopsaucēju. Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi strādāt komandā,ja nav komandas darba nav arī laba rezultāta. Svarīga ir arī savstarpējā komunikācija gan ar pacientu, gan kolēģiem.
-Kas ir tas, ko jūs gribētu pateikt vai novēlēt saviem pacientiem?
-Protams, visiem gribu novēlēt būt veseliem, bet, ja gadās sasirgt, ātri izveseļoties, domāt labas domas, kas šajā periodā ir īpaši svarīgi. Saprotu, ka ne vienmēr tas ir viegli izdarāms, bet tomēr.
-Kur rodat atelpu no saspringtās mediķa ikdiena, kas jūs iepriecina, palīdz pārvarēt stresu un atgūt spēkus.
-Brīvajos brīžos, kuru nudien nav daudz, cenšos atslēgties no medicīnas. Reizēm gan tas neizdodas tā kā gribētos. Katru vakaru, aizbraucot mājās pie durvīm sagaida mūsu ģimenes mīlulis siāmas runcis. Tas ir tāds mīļums! Brīvdienās apciemoju vecākus, kādreiz kaut kur aizbraucam, ar draugiem saorganizējam kādu pikniku.Tā kā darbā visu laiku ir nemitīga rosība, gribas klusumu, vienkārši atpūsties. Brīvdienas paiet ātri, un atkal jāpošas uz darbu. Noteikti gribu teikt lielu paldies savai ģimenei: vīram Edgaram, dēliem Marekam un Valteram, vecākiem, kuri mani vienmēr atbalsta, saprot, palīdz kaut ar vārdiem, ja nevar savādāk. Liels paldies visiem kolēģiem, draugiem, radiem. Jūs visi esat vislabākie!
Dace Podniece(ceturtā no kreisās) kopā ar dienas stacionāra kolektīvu
Dace Podniece kopā ar kolēģi Inu Žuravčiku
