Jēkabpils reģionālās slimnīcas speciāliste – ķirurgs Jevgenija Kuzmas ir dzimusi un augusi Jēkabpilī. Savu darbu viņa apzināti saistījusi ar dzimtās pilsētas slimnīcu, un kopš otrā rezidentūras gada bija Jēkabpils domes stipendiāte.
-Kas jūs pamudināja izvēlēties mediķa profesiju?
-Ģimenē man mediķu nebija, bet doma par medicīnu man bija jau kopš 8. klases, un savu sapni arī esmu piepildījusi. Bērnībā man bija diezgan bieža saskare ar mediķiem, jo pašai nācās slimot. Domāju, ka tas ir viens no faktoriem, kāpēc mani medicīna ieinteresēja. 8. klasē biju stingri nolēmusi būt ķirurgs. Sākot mācīties domas gan dažādi mainījās, bet tik un tā nonācu līdz ķirurģijai. Jēkabpils pašvaldības stipendiāte biju kopš rezidentūras otrā gada. Man piedāvāja dežūras Jēkabpils slimnīcā, kur pirms tam biju praksē ķirurģijas nodaļā, un dakteris Jānis Danevičs aicināja apvienot to ar rezidentūras mācībām.
-Kāpēc ķirurģija? Šķiet joprojām eksistē stereotips, ka ķirurgam jābūt vīrietim.
-Ir tāds stereotips gan no pacientu, gan no kolēģu puses. Vieni to mēģina apspēlēt un slēpt, bet citi izrāda diezgan atklāti, ka tas nav sieviešu darbs. Kāpēc ķirurģija, jo ķirurģijā var dabūt ātru rezultātu. Tas nav tā kā internistam strādājot un ilgtermiņā mēģinot pacientu ārstēt ar zālēm. Mums, veicot operāciju, jau pēc pāris dienām redzi uz kuru pusi ir virzība. Protams, ka ir arī sarežģīti pacienti, kas ilgstoši ārstējas, bet vidēji statistiski mēs to rezultātu dabūjam diezgan ātri. Pozitīvais aspekts ir arī tas, ka ir slimības, kuras pilnībā varam izārstēt. Teiksim, apendicīts. To izoperē, un cilvēks vesels dodas mājās. Medicīna attīstās un arī Jēkabpils slimnīcā mēs cenšamies attīstīties un pilnveidoties. Tagad ir jauni kolēģi un tas ir būtiski, jo ķirurģijā komandas darbs ļoti svarīgs, jo viens pats tu fiziski nevari to pacientu izoperēt.
-Daudz tiek runāts par to, ka slimnīcās trūkst jaunu speciālistu, arī Jēkabpils slimnīcā. Jaunie negrib nākt uz provinces slimnīcām, aiziet strādāt farmācijā, privātās struktūrās. Jūs kā jauns speciālists esat izgājusi cauri visa ciklam, sākot ar dežūrām studiju laikā. Kas jūsuprāt ir tas, kas kavē jaunos mediķus nākt uz reģioniem?
-Daudzi nepaliek medicīnā, jo tas ir grūts un ļoti atbildīgs darbs. Universitātē priekšstats par medicīnu ir nedaudz citādāks, bet, kad tu sāc strādāt un paskaties uz reālo situāciju, tad tā bilde nedaudz atšķiras no tā, kā to mēģināja pasniegt universitātē. Tas nav tikai baltais halāts, ir arī daudz nepatīkamu aspektu. Ir fiziski grūti, ir darbs nakts stundās un virsstundu darbs, jo ņemot vērā esošo mediķu skaitu, bez virsstundām iztikt nevaram. Un to visu apvienot ar privāto dzīvi ir diezgan grūti. Ar darbu reģionos ir tā, ka tagad sāk jaunos speciālistus ieinteresēt, piemēram, ar stipendijām, dzīvokļiem, ar vietām bērnudārzos mediķu bērniem. Bet iepriekš bija tā, ka tad kad tu iegūsti sertifikātu specialitātē, tev jau ir ap 30, un lielākajai daļai jau ir ģimene, bērni, dzīve jau ir iekārtojusies kaut kur uz vietas, un pārcelties ar visu ģimeni ir diezgan problemātiski. Jādomā par dzīvesvietu, kur otrai pusītei darbu meklēt, kur bērnu likt, un tas ir visai apgrūtinoši. Tagad, kad ir stipendijas un saistības ar reģiona slimnīcu, tad cilvēks rēķinās ar to, ka viņam vajadzēs nākt uz reģionu strādāt, un viņš savu dzīvi pakārto faktam, ka dzīvesvieta būs jāmaina.
-Vai interesi par reģioniem varētu mazināt, priekšstats, ka iespējas, arī aprīkojuma ziņā, ir mazākas nekā Rīgā, lielajās universitātes slimnīcās?
-Grūti pateikt par citiem, bet, kas attiecas uz ķirurģiju, mums ir ar ko strādāt, un, ja kaut kas nav, tad slimnīcas vadība nāk pretī un sagādā visu nepieciešamo. Tāpat mums tiek nodrošināta iespēja papildināt savas zināšanas kursos. Tas noteikti nebūtu šķērslis.
-Jau teicāt, ka prakse atšķiras no teorijas. Kas bija visgrūtākais ar ko nācās saskarties, sākot darbu Jēkabpils slimnīcā?
-Vajadzēja pārslēgties, jo apmācībā Stradiņu slimnīcā bija pieejami visi iespējamie speciālisti, ar ko var konsultēties, visi izmeklējumi. Tur dežurējot mēs bijām četri ķirurgi – divi rezidenti un divi sertificēti speciālisti. Ir tā, ka rezidents operē, un sertificēts ķirurgs procesu uzrauga. Uzsākot dežūras Jēkabpils slimnīcā rezidentūras laikā, sertificēta ķirurga uz vietas nebija, ja kādu bija nepieciešams operēt, viņš brauca no mājām. Bet, ja ir tāda situācija, ka pacientam palīdzību vajag sniegt nekavējoties, tu sāc darbu bez otra ķirurga klātbūtnes. Rezidents, protams ir diplomēts ārsts, bet Jēkabpilī nācās uzreiz uzņemties lielāku atbildību, un tad sajūta ir pavisam citāda. Sarežģīti jaunajam speciālistam ir tas, ka jāuzņemas atbildība, ir jāpieņem lēmumi, un ķirurģijā ir tā, ka lēmumi ir jāpieņem ātri. Tu nevari pāris dienas skatīties un domāt, kas nu būs. Lēmumi dažreiz ir jāpieņem pāris minūšu laikā, un tā ir nopietna atbildības sajūta. Kad pacients jau ir uz operāciju galda, ķirurgam vairs nav šaubu, vairs nav stresa, tad viņš zina, ko dara. Grūtākais ir līdz tam operācijas galdam tikt, jo ne vienmēr tās situācijas ir viennozīmīgas, ka tagad iesim uz zāli un operēsim to un to. Medicīnā ir slimības, kurām ir vadlīnijas, un ir tādas, kurām to nav, un tad viss ir pēc ārsta ieskatiem. Sarežģīts ir moments, kamēr tiekam līdz izmeklējumiem, līdz diagnozei, bet kad pacients jau ir uz operāciju galda, tad ir jābūt vēsam prātam, lai tu vari atslēgties no visa un strādāt. Stress traucētu kvalitatīvi strādāt. Tāpēc jau saka, ka savus radiniekus nevajag operēt, jo tad būs grūti atslēgties un būs pavisam cita uztvere. Vēl nav viegli pierast pie tā, ka ir pacienti ar diagnozēm, kas nav ārstējamas, un viņi aiziet. Tas ir fakts no kura izvairīties nav iespējams. Tam jāmācās tikt pāri, jo tie, kas to nevar, arī nevar strādāt medicīnā. Viena lieta ir just līdzi pacientam, bet ir jāspēj izejot no slimnīcas atslēgties no tā visa.
-Cik būtiska ārstniecības procesā ir komunikācija ar pacientiem? Cilvēki, īpaši pirms operācijas, ir noraizējušies, uztraukti.
Pacienti ir dažādi, raksturi ir dažādi. Ir tādi, kuriem vajag individuālu pieeju. Tagad ārstēšana atšķiras no tā, kā tas bija agrāk, kad ārsts visu noteica un pacients darīja visu, ko viņam teica. Šobrīd pieeja ir tāda, ka mums ir sadarbība ar pacientu. Es pacientam izstāstu par viņa pamatproblēmu un variantus, kā viņam varu palīdzēt, un tad mēs kopīgi vienojamies par kaut kādu konkrētu ārstēšanas variantu. Lai ārstēšana notiktu veiksmīgi, man ar pacientu ir jārod kopīga valoda. Ja viņam ir sarežģīts raksturs, man jāmāk pielāgoties un vienoties ar pacientu, jo tad arī rezultāts būs labāks. Ir ļoti būtiski pacientam visu izskaidrot: kādas būs sekas, kādi riski un iespējamās komplikācijas. Jo vairāk pacients zinās par savu situāciju un operāciju, jo viņš būs mierīgāks, un tad arī rodas sadarbība ar ārstu un uzticēšanās. Mūsdienās ir pieejams internets un kaimiņu stāsti, un varbūt tā nav tā pareizā informācija, kas cilvēkam jāzina. Ja visu tikai salasās internetā, ārsts neko nestāsta, cilvēks var galvā uzburt drūmu bildi un sāk pārdzīvot un stresot. Ar pacientiem ir jārunā.
-Arvien runājam, ka Jēkabpils slimnīcā trūkst speciālistu, un tiešām ne visas vakances ir aizpildītas, un tomēr darbu ir uzsākuši vairāki jauni ārsti. Kā jūs, strādājot kopš 2013. gada, izjūtat paaudžu nomaiņu kolektīvā?
-Situācija ir pat ļoti uzlabojusies. Kad 2013. gadā atnācu uz Jēkabpils slimnīcu, es biju pirmā no rezidentiem, kas vispār atnāca uz dežūrām. Ārstiem bija diezgan grūti pārslēgties, ka tagad rezidents dežurēs viens pats. Rezidentam jau ir ārsta diploms, tikai vēl nav sertifikāta specialitātē. Lielajās valsts slimnīcās uzņemšanas nodaļas taču arī turas uz rezidentiem. Šobrīd mums faktiski gandrīz visās nodaļās ir jaunie kolēģi. Ir tādi, kas pie mums turpina Rīgā uzsākto rezidentūru. Es arī Stradiņu slimnīcā pabeidzu trīs rezidentūras gadus un divus Jēkabpils slimnīcā. Jēkabpils slimnīcai raksturīgi tas, ka ir pirmspensijas vecuma kolēģi, un tagad nāk jaunie, bet gandrīz iztrūkst vidusposms. Medicīnā viss mainās pakāpeniski. Bet kolektīvā tā pakāpeniskuma nav. Vecākiem kolēģiem ir viena pieeja izmeklēšanai un ārstēšanai, bet jaunajiem ir cita, un tas kontrasts ir diezgan jūtams, jo nav to kolēģu kas būtu 40 plus, kas būtu tas starpposms. Ja tāds būtu, tad izmeklēšanas un ārstēšanas taktikas slimnīcā būtu mainījušās pakāpeniski, un kolēģiem būtu vieglāk to pieņemt. Bet tagad ir tā, ka jaunie saka: nē mēs darīsim citādāk, vecākiem kolēģiem dažreiz to grūti pieņemt, bet tomēr jāsadarbojas, jo mēs nevaram strādāt izolēti.
-Mediķi runā par to, ka arvien vairāk pacientu slimnīcā nonāk ar ielaistām kaitēm. To esot ietekmējis arī Covid – 19 pandēmija. Vai izjūtat to arī savā darbā?
-Strādājot Stradiņu slimnīcā tādi gadījumi nebija redzēti kā šeit. Pacienti mēdz būt ar ļoti ielaistām slimībām. Nezinu, vai no laukiem ir grūtāk tikt pie ārsta, vai cilvēki baidās nākt uz vizīti. Cilvēkiem laikam ir tā doma, ka ar mani jau nekas nenotiks, varbūt arī informācijas trūkums. Vieni gaida, ka gan jau pāries, citi mēģina nepievērst uzmanību. Bet ir jau arī tā, ka vientuļam cilvēkam gados no laukiem, ja viņam nav radinieku, kas rūpējas un aizved pie ārsta, nav viegli tikt pie palīdzības. Tad sagaida to brīdi, kad ved ar ātro palīdzību. Vidējais pacients nodaļā, protams, ir cilvēks gados. Bet vispār pacienti ir ļoti dažādi, sākot no bērniem, kas mums ir jākonsultē slimnīcā, un līdz sirmgalvjiem. Ir tā, ka šobrīd, piemēram, ar žultsakmeņiem sirgst pat pusaudži. Agrāk tas bija ļoti reti. Standarta variants ir apaļīga sieviete pēc dzemdībām. Iemesli var būt hormonālās izmaiņas un arī badošanās, jo gados jaunas sievietes “sēž uz diētas”, pat badojas, un tas ir viens no riska faktoriem, kāpēc veidojas žultsakmeņi. Ja tā var izteikties, ir slimības, kas noveco un slimības, kas paliek jaunākas. Nezinu, vai ielaistos gadījumus ietekmējis tieši Covid. Mums ķirurgiem darbā īpaši nekas nemainījās un darba apjoms nesamazinājās. Ja bija mazāk plānveida operāciju, netrūka akūto, tai skaitā arī Covid pozitīviem pacientiem.
-Pa šiem gadiem mainījusies slimnīca? Ir veikti plaši celtniecības darbi, bijušas vairākas vadības maiņas, centieni ieviest izmaiņas darba organizācijā. Kā tas ietekmē kolektīva darbu, pacientu iespējas?
-Pozitīvo aspektu ir diezgan daudz. Mēģina modernizēt slimnīcu, gan izmeklējumus, gan ārstēšanas metodes, lai arī šeit būtu tikpat kvalitatīvi pakalpojumi kā Rīgas lielajās slimnīcās. Tas noteikti ir saistāms arī ar jaunajiem speciālistiem. Slimnīcas vadība mēģina piesaistīt cilvēkus. Jo vairāk esam, jo vairāk varam izdarīt. Ja salīdzina ar 2013. gadu, tad izmaiņas ir būtiskas, un arī pacienti to var just. Man sākot strādāt, bija manāms, ka cilvēki meklēja iespēju plānveida operācijas veikt citur. Tagad ir tāda tendence, ka uz Jēkabpils slimnīcu brauc pat no tuvākajām pilsētām. Tas nozīmē, ka uzlabojumi ir jūtami ne tikai mums, bet arī pacientiem. Bet to ieviešana nav tik vienkārša, jo pārsvarā jebkuras izmaiņas cilvēku biedē. Ir diezgan daudz pretestības, jo cilvēks baidās no nezināmā, ja nu kaut kas būs sliktāk, ja nu tagad mainīs un nekas nesanāks. Bet kamēr netiksim tam pāri, nekas nemainīsies un nekas arī nebūs. Ir muļķīgi prasīt kaut kādus uzlabojumus tikai no slimnīcas vadības, jo pirmkārt katram ir jāsāk pašam ar sevi. Cik tu esi gatavs ieguldīt sava laika un enerģijas, lai darbs, kas mums ir kopīgs, nestu kaut kādus rezultātus. Ir jāsaprot, ka slimnīca ir ļoti sarežģīts mehānisms, ko nevar mainīt, ne gada, ne divu gadu laikā. Nedomāju, ka tā, kā tas pašlaik notiek pie mums ar slimnīcas vadību ir pareizi. Valdes priekšsēdētāja nomainīsies, nāks jaunais vadītājs, kamēr viņš iestrādāsies, sapratīs, kas jādara, lai uzlabotu darbu, var pienākt brīdis, kad atkal maina valdi. Nav pareizi, ka valde daļēji vai pilnībā mainās, mainoties cilvēkiem pašvaldībā. Notiek kolektīva šķelšana, bet mēs jau strādājam viena iemesla dēļ, mums ir pacients, kuram ir jāpalīdz.
-Teicāt, ka izejot no slimnīcas darbs jāatstāj tur. Kas palīdz atslēgties no tā visa?
-Ir ļoti maz brīva laika, ņemot vēra tagadējo noslogojumu, jo papildus traumpunktā nodrošinām veselības aprūpes pakalpojumus. Man ģimenē ir mazs bērns, un aizņemtības dēļ jau tā pietrūkst komunikācijas ar viņu, tāpēc visu brīvo laiku cenšos pavadīt ar ģimeni. Kamēr bērns ir mazs daudz neceļojam – tikai pa Latviju un tuvākajām kaimiņvalstīm. Ideālā atpūta būtu mājiņa mežā, kur neviena nav, nav interneta, kur var izslēgt tālruni. Bet tagad, ar manu darbu tas nav reāli, jo ir pacienti, kuri mēdz zvanīt, ja kas uztrauc. Es savu tālruni neslēpju, ja cilvēkam vajag palīdzēt, iespēju robežās esmu gatava atbildēt arī ārpus darba laika. Turklāt var būt arī tā, ka saslimst kolēģis, un tevi var izsaukt uz darbu. Nu sāku domāt, ka jāiegūst A kategorijas vadītāja apliecība, lai var braukāt ar moci un izbaudīt brīvības sajūtu. Darbu gan cenšos atstāt slimnīcā, bet ir gadījumi, pacienti, par kuriem tu domā un pārdzīvo arī ārpus darba laika. Tad vīrs mājās to pamana un saka: redzu, tu atkal sēdi darbā. Situācijas ir dažādas, un, ja vakarā zvana kolēģi un aicina, ir jāsaņemas un jābrauc palīdzēt. Mana otrā pusīte to akceptē. Viņš dien Nacionālajos bruņotajos spēkos, un tad, kad viņam periodiski ir mācības un naktī piezvana, ir jābrauc. Sajūta nav patīkama, jo ir izplānota, piemēram, nedēļas nogale, kas tagad jāmaina. Un tad es saprotu, ko viņš jūt, ja es aizbraucu uz slimnīcu, un man tas notiek biežāk nekā viņam. Grūtāk jau bērnam paskaidrot, kāpēc es vakarā braucu uz darbu, vai palieku darbā pa nakti, tādēļ esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, kuri palīdz un atvieglo manu ikdienu, bez viņu atbalsta man būtu ļoti grūti strādāt izvēlētajā profesijā.
Inese Zone, “Brīvā Daugava”
