No 2. janvāra darbu Jēkabpils reģionālajā slimnīcā Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļas vadītāja amatā ir uzsācis anesteziologs Mareks Andruškevičs. Par Jēkabpils slimnīcu vēl radušies tikai pirmie iespaidi. Intervijā viņš stāsta par tiem, līdzšinējo darba pieredzi un profesijas izvēli.
-Kas jūs pamudināja izvēlēties mediķa profesiju un tieši anesteziologa reanimatologa specialitāti?
-Profesiju izvēlējos nejauši. Ģimenē nevienam saistības ar medicīnu nebija, un pēc skolas bija vairāki varianti – matemātika, statistika, bet medicīna tikai kā pēdējais variants, taču sanāca tā, ka tomēr sāku studēt medicīnu. Par labu medicīnai lika izšķirties tas, ka skolā padevās ķīmija un bioloģija. Izvēle par labu anestezioloģijai un reanimatoloģijai radās diezgan vēlu – trešajā vai ceturtajā kursā. Iepatikās šis priekšmets, ko vadīja profesore Biruta Mamaja, pie kuras arī sāku strādāt par metodiķi anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedrā, kur paralēli administratīvajam darbam arvien vairāk iepazinos ar klīnisko anestezioloģiju. Šķita ļoti interesanti būt tam, kurš operācijas laikā nodrošina pacienta miegu un uztur optimālas vitālās funkcijas. Tas viss mani ļoti saistīja, un nolēmu, ka arī es gribētu, ko tādu darīt.
-Kā izveidojās sadarbība ar Jēkabpils reģionālo slimnīcu?
-Ārsta anesteziologa reanimatologa sertifikātu esmu ieguvis pirms pusotra gada. Līdz tam ir bijusi seši studiju gadi Stradiņa Universitātes medicīnas fakultātē un pieci gadi Latvijas Universitātes anestezioloģijas un reanimatoloģijas rezidentūrā. Darba pieredze ir gūta Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur biju rezidents un papildus no trešā rezidentūras gada strādāju kā stažieris anestezioloģijas klīnikā. Kad sākās Covid 19 laiks, strādāju arī tuberkulozes un plaušu slimību centrā reanimācijā un divus ar pusi gadus esmu nostrādājis Rīgas dzemdību namā. Gribējās lielāku dažādību, plašāku darba profilu, tāpēc apsvēru iespēju iet uz reģiona slimnīcu, un kāpēc ne uz savu dzimto pusi, jo esmu absolvējis Viesītes vidusskolu, un Jēkabpils taču arī nav sveša. Mēs ar sievu abi esam no šejienes. Nebija jāskatās sludinājumi, vai te ir brīva vieta, jo anesteziologu trūkst teju vai katrā slimnīcā, arī Rīgā. Grūti pateikt kāpēc. Varbūt daļa aiziet strādāt uz ārzemēm. Varbūt sava ietekme ir arī tam, ka tas ir sarežģīts, emocionāli smags darbs. Vēl viens iemesls izvēlei par labu reģionam bija Rīgas infrastruktūra. Man, piemēram, ļoti nepatīk pārvietošanās pa Rīgu ar automašīnu. Uz darbu tu no rīta brauc pusstundu, vakarā pusotru vai divas stundas, jo tu esi sastrēgumos, un tā zaudē lielu daļu laika, ko varētu vadīt daudz patīkamāk un lietderīgāk.
Jēkabpils pašvaldība nāca pretī. Viņiem ir programma jauno speciālistu atbalstam, kad pašvaldība maksā īres maksu vai piešķir dzīvokli. Es atradu īres dzīvokli pats, un pašvaldība sedz īres maksu. Zinu ka citiem kolēģiem ir sniegts atbalsts. Jēkabpilī visa infrastruktūra ir apmierinoša un attālumi, kas jāveic, optimāli, pat kājām ejami. Man patīk, un dzīves ritms, vismaz ārpus darba, ir mierīgāks.
-Dzirdot vārdu anesteziologs, visi tūlīt teiks: zinu, tas ir dakteris, kas operācijas laikā nodrošina narkozi. Taču anestezioloģija kā medicīnas nozare aptver plašāku spektru un cieši saistīta ar reanimatoloģiju. Lūdzu raksturojiet tās abas un to kopsakarību, tai skaitā jūsu darba ikdienā.
-Izglītības sistēmā abas nozares ir savienotas vienā specialitātē. Tāpēc apgūstam gan anestezioloģiju gan reanimatoloģiju. Tās ir ļoti dažādas, tomēr saistītas nozares. Rīgas lielākajās slimnīcās speciālisti pārsvarā strādā vai anestezioloģijā vai reanimatoloģijā, bet reģionālajās slimnīcās, arī Jēkabpilī, strādājam gan kā reanimatologi intensīvās terapijas nodaļā, gan kā anesteziologi.
-Raksturojiet savus pienākumus Jēkabpils slimnīcas intensīvas terapijas un anestezioloģijas nodaļā, nodaļas kolektīvu, sadarbību ar kolēģiem.
-Pamatā pacienti ir kritiski slimi cilvēki, un aktuāla ir gan viņu uzturēšana pie dzīvības, gan intensīva ārstēšana, lai stabilizētu kritisko stāvokli. Visus kolēģus dažu pirmo darba nedēļu laikā vēl neesmu paspējis kārtīgi iepazīt. Nodaļā esam desmit ārsti, no kuriem četri strādā uz pilnu slodzi. Māsu un māsu palīgu ir vēl daudz vairāk. Kvalitatīvai pacientu aprūpei ir nepieciešams komandas darbs, un esmu guvis iespaidu, ka personāls labi prot darīt savu darbu un efektīvi savstarpēji komunicēt un sadarboties. Nodaļā ir sešas intensīvās terapijas gultas, plus divas, kas domātas pacientu atmodināšanai no narkozes pēc operācijas, kur viņus uzrauga, līdz viņi var turpināt ārstēties ķirurģisko profilu nodaļās. Bet, ja tas ir nepieciešams, arī šīs pēcoperācijas gultas var izmantot kritiski slimo pacientu aprūpei, jo arī tās ir aprīkotas ar visu nepieciešamo. Papildus administratīvajiem pienākumiem iesaistos gan darbā operāciju blokā, gan ar intensīvās terapijas pacientiem, konsultēju pacientus citās slimnīcas nodaļās un veicu dažādas manipulācijas, tajā skaitā epidurālo analgēziju sievietēm dzemdībās. Intensīvās terapijas nodaļā menedžments ir tāds, ka visi kopā no rītiem piecminūtēs izrunājam taktiku, kā strādāt ar katru pacientu. Mums ir nepārtraukts diennakts darbs maiņās, un kolēģi no rītiem nodod dežūru nākamajai maiņai, bet mana loma ir ilgtermiņā nedēļas gaitā pārzināt, kas notiek ar pacientiem, lai ārstēšana būtu sistematizēta.
-Vai intensīvās terapijas gultu noslodze ir regulāra?
-Noslodze ir regulāra. Pacienti ir ar ļoti dažādām problēmām, jo jebkura orgānu sistēma dekompensējoties rada lielu varbūtību nokļūšanai intensīvajā terapijā. Tas, piemēram, var būt pēc infarkta, smagu pneimoniju laikā, pēc smagām operācijām, galvas traumu gadījumā, saindēšanās vai aizkuņģa dziedzera iekaisums. Ir daudz dažādu gadījumu, kad ne tikai intensīvi jāārstē, bet arī uzmanīgi jāseko līdzi pacienta stāvoklim, lai nepieļautu, ka veselības stāvoklis pasliktinās. Reanimatologam jābūt zinošam, bet slimnīcā ir arī daudzi cita profila speciālisti, kas nāk un konsultē, kad tas ir nepieciešams.
-Vai atsevišķos gadījumos slimniekus no intensīvās terapijas nodaļas pārved uz citām slimnīcām, lai veiktu sarežģītas manipulācijas?
-Jā, piemēram, ja ir miokarda infarkts un jāņem ārā trombs, tad to dara Rīgā vai Daugavpilī, un pacientu ved uz turieni ar specializētās medicīnas centra atbalstu. Ir arī situācijas, kad speciālisti, kā neiroķirurgi vai asinsvadu ķirurgi, brauc neatliekami operēt mūsu pacientus uz Jēkabpili. Lielāko daļu nepieciešamo operāciju var veikt Jēkabpilī, citur ved vai piesaista speciālistus tikai tad, kad ir ļoti specifiskas problēmas.
-Reanimatoloģija ir medicīnas nozare, kas atbildīga par organisma atdzīvināšanu, tam esot uz dzīvības un nāves robežas jeb kritiskā stāvoklī, tas noteikti nav psiholoģiski viegli, Kas jūs visvairāk saista, patīk darbā, un kas ir visgrūtākais?
–Grūtākais ir tas, ka reanimācijas nodaļā ne visus pacientus izdodas izglābt, un tāpēc biežāk nākas saskarties ar nāves gadījumiem. Smagi slimiem pacientiem ar vairākām dekompensētām orgānu sistēmām, pat izdarot visu iespējamo, nevar garantēt labu iznākumu. Spriedzi palielina tas, ka zvana radinieki un grib, lai tu pasaki kaut ko labu, dod cerību. Ir grūti pievilt viņu cerības. Grūti ir tas, ka vajag laicīgi redzēt, kāds ir pacienta stāvoklis, ka ir iespēja arī sliktākajam iznākumam, un par to jau laikus informēt radiniekus, viņus tam sagatavojot. Tad vēlāk saruna nav tik smaga, ja iznākums ir traģisks. Cilvēki to uztver dažādi, un ir arī tā, ka savas emocijas izlādē uz mediķiem. Tā nevajadzētu būt, tāpēc jācenšas skaidri, saprotami un cilvēcīgi komunicēt ar tuviniekiem. Man kā jaunam speciālistam arvien jāattīsta prasme komunicēt ar radiniekiem un pacientiem. Tas tomēr ir arī pieredzes jautājums, lai saprastu cilvēkus, kā labāk ar katru runāt.
Tas, kas sniedz gandarījumu, ir iespēja palīdzēt tādiem smagi slimiem cilvēkiem atveseļoties, un lielākoties tas arī notiek. Tāpat arī dalība plānveida operācijās sniedz pozitīvas emocijas. Tu tur izdarīji savu darbu – adekvāti nodrošināji narkozi un pretsāpju terapiju un rezultāts ir sekmīgi veikta operācija, kas cilvēkam palīdz atgūt veselibu un dzīves kvalitāti. Tad tu uzreiz jūti, ka darbam ir rezultāts, un tas dod gandarījumu. Mēs arī veicam ambulatorās anesteziologu konsultācijas pacientiem pirms plānveida operācijām. Ambulatorās konsultācijas ir pieejamas katru darbadienu, tur pacienti tiek sagatavoti un gūst nepieciešamo informāciju. Neplānotu operāciju gadījumā iepazīstamies ar pacientiem jau pēc stacionēšanas, dažreiz jau turpat operāciju zālē. Tas nav optimālais variants, bet ir gadījumi kad nekavējoties jāoperē, un ir svarīgi pirms tam ievākt informāciju par pacientu.
-Kas palīdz atgūties pēc darba, garām dežūrām, gūt pozitīvas emocijas, uzlādē no jauna?
-Man tas šobrīd nav maiņu darbs, jo pārsvarā strādāju tikai pilnu darbadienu un kādu reizi nedēļā palieku arī uz 24 stundām, lai arī pats neaizmirstu, kāds ir tas nakts darbs. Iepriekš gan strādāju tikai maiņu darbu divus gadus – kādas septiņas līdz 10 diennaktis mēnesī. Tad gan ir tā, ka vienu diennakti tu strādā, otru atgūsties. Toties tad, ja paveicas, ir vairākas brīvdienas, un ļoti daudz ko var izdarīt, arī to, kas nav iespējams pēc ikdienas darba laika. Tādā ziņā ar maiņu darbu var vieglāk visu saplānot. Es uz to skatījos tā, ka man ir 10 darba diennaktis, toties arī 21 brīvdiena.
Man ir ģimene, mazs bērns. Sieva jau meklē darbu un nedaudz strādā, jo tikko pēc dekrēta atvaļinājuma virzās atpakaļ darba dzīvē. Un tas, kas palīdz atgūties, ir brīvā laika pavadīšana ar tuviem cilvēkiem – ar ģimeni un draugiem. Man patīk mūzika un ģitārspēle. Tas ir vaļasprieks, ko baudu kopā ar domubiedriem un draugiem. Vienkārši kādreiz sanākam kopā ģitāras uzspēlēt, kopā padziedāt.
-Jēkabpils reģionālajā slimnīcā šobrīd ienāk jauni speciālisti. Vai tā ir zīme, ka jaunie izvēlas reģionu un saskata tur priekšrocības?
-Šeit ir vairāki jauni ārsti, mani vienaudži, pazīstami jau no studiju laikiem. Ieraugi viņus šeit, un tas ir forši. Atalgojums ir konkurētspējīgs, ir labi darba apstākļi un kolektīvs. Konkrēti mūsu nodaļā šobrīd speciālistu ir tik, cik vajag. Un tomēr, ja kāds saslimst vai ir atvaļinājumā, to jūt, tāpēc varētu nodarbināt vēl kādu, kaut vai uz pusslodzi. Ir pašvaldības atbalsts ar dzīvokli, ir Veselības ministrijas programma speciālistu piesaistīšanai reģioniem, ar pietiekoši lielu pabalstu. Jācer, ka jaunajiem dakteriem te iepatiksies, viņi te iesakņosies, pieradīs, varbūt nodibinās ģimeni, un paliks ilgtermiņā. Jēkabpils slimnīcā tagad ir daudz iespēju, jau kopš es te sāku strādāt, Traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļa ir atgriezusies darbā, Neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļai parādījās jauna vadītāja, ir citi jauni speciālisti. Tas ir pozitīvi, jo mēs jau viens bez otra nevaram. Viņi palīdz mums, mēs viņiem, un visi kopā varam kāpināt darba kvalitāti, apjomus un palielināt slimnīcas iespējas.
Inese Zone, “Brīvā Daugava”, D.Gagunova foto
