“Mēs esam svētku nodaļa, jo katra diena mums ir jaundzimušo dzimšanas diena”
Par profesijas izvēli un vecmātes darba ikdienu stāsta vecmāte Ilona Grahoļska
Vecmātes misija ir novērtēta visā pasaulē, un 5. maijs ir Starptautiskā vecmāšu diena. Tā ir diena, kad daudzas sievietes visā pasaulē atceras un saka paldies savām vecmātēm, kas uzticības un mīlestības pilnā gaisotnē palīdzēja nākt pasaulē viņu bērniem. Viena no vecmāšu saimes ir Jēkabpils reģionālās slimnīcas vecmāte Ilona Grahoļska. Viņa stāsta, ka tieši Jēkabpils slimnīcas kolēģu attieksme prakses laikā pārliecinājusi, ka vecmātes profesija ir īstā izvēle. Sevi Ilona raksturo kā darbaholiķi pozitīvā nozīmē, jo tieši vecmātes darbs sniedzot vislielāko gandarījumu un enerģiju.
-Kas pamudināja izvēlēties vecmātes profesiju?
-Vidusskolā es vēl īsti nezināju par ko vēlos kļūt. Ēnu dienā ar draudzeni pat bijām ēnot policijas darbiniekus. Šī izvēle par labu medicīnai nāca negaidīti. Tas bija mammas ieteikums. Sāku par to interesēties, un nodomāju – riskēšu -, un iestājos Latvijas Universitātes pirmajā Rīgas medicīnas koledžā, kur studijas ilga trīs gadus. Pēc pirmā gada mani vēl nedaudz māca šaubas, jo tomēr vecmātes profesijā viss nav tā, kā to pasniedz un rāda filmās. Bet tad 2. kursā sāku iziet praksi Jēkabpils reģionālās slimnīcas dzemdību nodaļā, un tur man radās šī lielā mīlestība pret vecmāšu darbu. Man ļoti iepatikās Jēkabpils slimnīcas kolektīvs, kur mani jauki uzņēma. Tur ir dažāda gadagājuma vecmātes, un viņas mani mācīja, sniedzot visu, ko pašas prot un zina, un tā es kļuvu par vecmāti. Pēc tam turpināju mācības Rīgas Stradiņa universitātē. Pabeidzu ceturto studiju gadu un ieguvu profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē ar galvenās vecmātes kvalifikāciju. 2017. gada 16. jūnija sāku pilnas slodzes darbu Jēkabpils slimnīcā tieši dzemdību nodaļā, kur ar kolēģēm pārmaiņus strādājam kā dzemdību un pēcdzemdību vecmātes. Un nu jau esmu pieņēmusi simtiem dzemdību.
-Kāda ir vecmātes darba ikdiena?
-Dzemdību zāles vecmāte ir kopā ar grūtnieci sākot no uzņemšanas dzemdību nodaļā. Mums ir pašiem sava uzņemšana. Mēs visu pārrunājam, un es sekoju visam procesam līdz dzemdību beigām: pierakstu sirdstoņus, sagatavoju dokumentāciju, mācu grūtnieci pareizi elpot, izvēlamies pareizās pirmsdzemdību procesa pozas. Var pamasēt muguru, ir bumbas, uz kurām var sēdēt, ir dažādi kāju paliktnīši. Tās ir pozas, kas atvieglo grūtniecei kontrakcijas un stimulē dzemdību procesu. Arī dzemdību galdu pielāgo grūtniecei individuāli. Es atbalstu viņu gan fiziski gan morāli, dzemdību zālē pieņemu dzemdības un veicu pēcdzemdību apskates. Savukārt pēcdzemdību vecmāte atbild par grūtnieci pēc dzemdībām. Vecmātes profesijā jāapgūst diezgan plašs zināšanu loks par grūtniecības procesu, dzemdībām, jaundzimušā aprūpi un zīdīšanu, kā arī par dažādiem sarežģījumiem. Piedāvājam arī ģimenes palātas. Parasti jaunās māmiņas pie mums atrodas trīs dienas.
-Vai dzemdībās var piedalīties jaunais tēvs un citi ģimenes locekļi?
-Var piedalīties viena pavadošā persona – ģimenes loceklis. Persona var izvēlēties būt kopā ar grūtnieci tikai līdz dzemdībām, vai doties sniegt atbalstu arī uz dzemdību zāli. Ar tēviem ir tā, ka dažreiz viņiem tas arī ir ļoti liels pārdzīvojums un vajag atbalstu. Parasti brīdinu, ja jutīsieties slikti, labāk iziet no zāles. Bet vispār tēvi, kas piedalās dzemdībās, parasti ir ļoti motivēti to darīt, pārliecināti, ka viņi varēs būt atbalsts sievai, un viss izdodas. Nereti tēvi piedalās nabas saites pārgriešanā. Tad viņi jūtas lepni par to. Tēvi arī var pirmo reizi saģērbt bērniņu, fotografē pirmos mirkļus, fiksē pirmo bērna svaru. Tagad ir mūsdienas, viss mainās, arī medicīnā. Kad tētis piedalās dzemdībās, mamma jūtas drošāk. Īpaši, ja viņa pirms tam nav tikusies ar ārstu un vecmāti, tad vīrs viņai ir sava atbalsta persona. Ja dzemdētāja to grib, tad tēvam tur ir jābūt.
-Kādas īpašības nepieciešamas, lai varētu tikt gala ar vecmātes ienākumiem?
-Manuprāt vecmātei ir jāmīl darbs, jābūt azartiskai, jāmīl adrenalīns, jo mūsu darbs ir viens liels adrenalīna lādiņš. Adrenalīna devu saņemam katrās dzemdībās, jo katras dzemdības ir citādas. Nepieciešama arī zinātkāre, jo vecmātes profesijā nekas nestāv uz vietas. Aktuāli attīstīties, mācīties apmeklēt dažādus kursus, jo ar katru gadu nāk klāt kaut kas jauns. Un noteikti vecmātei jābūt prasmei sadarboties ar cilvēkiem, jāprot runāt ar grūtnieci, jo vecmāte ir tā, kurai vajag grūtnieci pārliecināt, ka viņa var skaisti un dabiski dzemdēt. Citreiz, iestājoties nodaļā, mammas saka: man ir zems sāpju slieksnis, es to nevarēšu. Bet sadarbojoties mēs panākam to, ka mamma saņemas, uzticas vecmātei un ginekologam, un, kad bērns jau piedzims: – saka, jā ir tieši tā, ka jūs teicāt. Ir jābūt psihologam, jābūt gatavai ātri reaģēt un pieņemt lēmumus, jo dzemdību procesus nevar paredzēt. Dažreiz šķiet viss tik labi virzās uz priekšu, bet sekundes laikā viss var mainīties, un ārstam nākas pieņemt lēmumu par ķeizargriezienu. Un, protams, jāieklausās dzemdētājā, jo tas ir svarīgi.
-Jēkabpils reģionālā slimnīca piedāvā māmiņu skolas pakalpojumus. Kāpēc šīs nodarbības ir ieteicamas?
-Māmiņu skola notiek katru ceturtdienu pulksten14.00. To vada vecmātes un fizioterapeite. Pirmo nodarbību vadu es. Tā ir virtuāla iepazīšanās ar dzemdību nodaļu un topošās māmiņas var uzdot ar grūtniecību saistītus jautājumus. Otrajā nodarbībā māmiņas saņem informāciju par dzemdību procesu – sīkāk par pozām un elpošanu. Trešā nodarbība ir hendlings (no angļu val. handling – metode, kas māca, kā pareizi turēt un darboties ar mazuli), ko vada fizioterapeite. Viņa stāsta kā pareizi pozicionēt bērniņu, sākot ar ģērbšanu, nēsāšanu uz rokām. Ceturtā nodarbība ir par krūts zīdīšanu. Māmiņu skola ir brīvprātīgas nodarbības, bet noteikti ieteicamas. Tas ir maksas pasākums. Slimnīca ir nākusi māmiņām pretī organizējot šīs nodarbības, un māmiņu skola Jēkabpils slimnīcā ir jau sen. Dažreiz atnāk viena māmiņa, citu reizi 10. Tas ir atkarīgs, cik uz to brīdi ir grūtnieču. Tāpat kā arī dzemdību skaits atšķiras. Pie mums brauc dzemdēt ne tikai no Jēkabpils un novada, bet arī no Rēzeknes, Preiļiem, Daugavpils, arī no Pļaviņām un Aizkraukles. Kā arī mums slimnīcas pirmajā stāvā atrodas Austrumlatvijas perinatālās aprūpes centrs.
-Jēkabpils slimnīcā ir iespējams dzemdībās paņemt cilmes šūnu materiālu noglabāšanai cilmes šūnu bankā. Kā tas tiek darīts, un ko tas dod?
-Mūsu slimnīcai ir sadarbība ar vairākiem cilmes šūnu uzņēmumiem jeb bankām. Cilmes šūnas ņem vecmāte dzemdību vai ķeizargrieziena laikā. Tās ir asinis no nabas saites vēnas, ko iepildām speciālā iepakojumā un nododam cilmes šūnu bankai. Tur komplektā ietilpts asinis no nabas saites, nabas saites paraugs un mātes asiņu paraugs. Tas ir maksas pakalpojums, ko izvēlas bērna vecāki. Nereti to dara, ja ir aizdomas par kādām ģenētiskām kaitēm. Viņi par to iepriekš vienojas ar cilmes šūnu banku par cilmes šūnu glabāšanu. Nākotnē, ja tas būs neieciešams, ja ir smagas slimības, cilmes šūnas var izmantot ārstēšanā. Nekāda iepriekšēja sazināšanās ar slimnīcu vecākiem nav nepieciešama, tikai jāvienojas ar cilmes šūnu banku. Viņi atsūta uz slimnīcu speciālu iepakojumu ar visu nepieciešamo. Ir bankas, kas iedod mammai šo koferīti, ko ņemt līdzi uz dzemdībām, ja īsti nezina kur dzemdēs. Katru gadu vecmātēm notiek mācības cilmes šūnu ņemšanas tehnikā, un tad mums ir tiesības to darīt.
-Šobrīd daudz runā par medicīnas darbinieku trūkumu, vai trūkst arī vecmāšu?
-Vecmāšu manuprāt netrūkst ne Jēkabpils slimnīcā, ne Latvijā kopumā. Kad es sāku darbu, man arī nesolīja, ka būs darbavieta Jēkabpilī, bet sagadījās tā, ka viena vecmāte atstāja amatu, un es ieguvu pilnas slodzes darbu. Kādus četrus gadus biju gados jaunākā vecmāte nodaļā. Nu jau ar mani kopā esam četras jaunās vecmātes, divas gan tagad ir dekrēta atvaļinājumā. Bet būs viens brīdis kad vecmāšu var pietrūkt, jo gadagājumi ir dažādi un ir visai daudz vecmāšu pirmspensijas vecumā.
Uz mūsu nodaļu Jēkabpils slimnīcā praksē nāk daudzas studentes – topošās vecmātes. Taču ir tā, ka ne visas jaunās vecmātes turpina darbu, jo jārēķinās ar dežūrām, un tās var būt spraigas, kad vienā divās minūtēs viss savērpjas tā, ka attopies tikai maiņas beigās. Un ir dienas, kad nedzemdē neviena, un dienas, kad dzemdē sešas māmiņas. Tāda ir darba specifika, un ne katram tas patīk. Tāpēc, izbaudot vecmātes darbu realitātē, ir gadījumi, kad vecmātes pārkvalificējas par māsu vai atstāj šo darbu.
-Kāpēc palikāt, kas sniedz gandarījumu?
-Esmu mēģinājusi arī citas profesijas, jo dzemdību nodaļā aizvietoju kolēģus strādājot kā bērnu māsa. Bet man patīk tieši vecmātes darbs, jo citas nodarbošanās šķiet garlaicīgas. Vecmāte ir profesija kur tu atbildi par diviem uzreiz – māti un jaundzimušo. Man patīk tas adrenalīns, patīk, ka tas ir process, kur jāiesaistās, jādara un jāmeklē labākais risinājums. Jāstrādā komandā. Tas sniedz prieku un gandarījumu, kaut arī varbūt neesi visu nakti gulējis. Patīk kā vakarā varam ar kolēģiem apsēsties un pārrunāt: jā, šodien bija sarežģīta situācija, bet mēs tikām galā. Tas ir tas, kas man patīk Jēkabpils slimnīcas kolektīvā. Man bija piedāvājums strādāt arī Rīgā, bet izvēlējos Jēkabpili, jo šeit kolektīvs ir kā ģimene. Pat tad, ja man ir kādas personīgas problēmas, vienmēr varu par to runāt ar kolēģiem un gūt atbalstu un ieteikumus. Un ja arī darbā gadās kādas ēnas puses, savstarpēji varam to izrunāt, un tad ir vieglāk, un mēs to smagumu neaiznesam līdzi uz mājām.
-Kādas atbalsta iespējas ir dzemdētājām? Ir dzirdēts ka daudzas māmiņas tagad grib pēc iespējas pilnīgāku atsāpināšanu pat izvēlas ķeizargriezienu, lai tikai nebūtu jājūt dzemdību sāpes. Kā jūs to vērtējat?
-Jau minēju, ka vecmātei ir jāprot pārliecināt skaisti un dabiski dzemdēt. Dzemdēt pašai ir daudz labāk nekā izvēlēties ķeizargriezienu. Par to arī runājam ar māmiņām. Operācija tomēr ir iejaukšanās, ar katru operāciju tas ir smagāk. Arī dabiskās dzemdībās reizēm nav viegli, bet pēc tam viss ātri aizmirstas, un dažas stundas pēc dzemdībām mamma jau staigā un jūtas labi. Ir bijis tā, ka sieviete pieprasa ķeizargriezienu, bet izdodas viņu atrunāt, un pēc tam viņa pati atzīst, cik labi, ka to neizdarīja. Ir taču grūtāk piecelties no gultas, arī bērnu grūtāk turēt un barot, kamēr viss dzīst, sāp. Savukārt epidurālā anastēzija mūsu slimnīcā nav pieejama, un ne visi speciālisti to atbalsta. Mammām tas šķiet labi, ka sāpes noņem, bet šo anestēziju ir ļoti pareizi jānodozē. To ievada, kad mamma saskaras ar regulārām kontrakcijām, tad pārtrauc, jo bērna izstumšanas periodu nevar novadīt pavisam bez sāpēm, sievietei nejūtot kontrakcijas. Bet dzemdībās ir pieejama smieklu gāze, tas ir bezmaksas pakalpojums. Tā nenoņem sāpes pavisam, bet atslābina ķermeni un muskuļus. Taču ir mammas kam tas nepatīk, jo visu laiku pie sejas jāpieliek maska, un tas traucē.
-Māmiņas tagad var iegūt daudz informācijas, apmeklēt māmiņu skolu, un ir sagatavotas un zinošas, un tomēr, ko jūs varētu ieteikt.
-Nelasīt to, ko par dzemdībām raksta interneta forumos. Tas, ko tur māmiņas raksta it kā no savas pieredzes, ir biedējoši. Pati to esmu lasījusi, un saprotu, ka tā tas noteikti nav, tādas lietas neeksistē. Bet ir tā, ka dzemdību procesā uztvere un sapratne ir nedaudz citāda, un speciālistu teiktais un darītais dažreiz netiek uztverts adekvāti. Un tad kaut ko ieraksta un sabiedē topošās māmiņas. Māmiņām vairāk jālasa literatūra, kas domāta tieši viņām: topošajiem vecākiem, speciālistu padomi. Vajag runāt ar savu ginekologu, ja māc šaubas, nevis lasīt forumus un diskusijas internetā. Nu kāpēc jālasa, jādomā, jārosina fantāzijas, ka man viss būs slikti, jo kaut ko tādu kāds raksta. Un tad atnāk māmiņa uz uzņemšanas nodaļu pavisam nobijusies un vaicā: vai man tā arī būs? Nav labi grūtniecības laikā sevi iebiedēt un ietekmēt. Tam nav pamata. Grūtniecei sevi ir jānoskaņo pozitīvi, ka ar mani viss būs labi, man būs veiksmīgas dzemdības. Un mammām, kas nāk ar tādu vieglumu un uzticas, viss ir labi. Bet, ja grūtniece ir satraukta, visi muskuļi ir saspringti, viņa nelaiž bērniņu caur sevi, un tad rodas problēmas. Tā taču galu galā ir jūsu bērna dzimšanas diena. Mūsu nodaļā mēs taču katru dienu esam svētkos – dzimšanas dienā. Tā ir svētku nodaļa. Un gandarījums pēc veiksmīgām dzemdībām ir liels, kad uzliekam bērniņu māmiņai uz vēdera, un redzi kā viņai asaras laimē birst un tētis arī raud.
-Ko jūs novēlētu jauniem cilvēkiem, kas šaubās, vai viņiem vajag mazuli. Ir tagad populārs uzskats, ka pasaule ir problemātiska: kari, klimata pārmaiņas pārapdzīvotība, būs labāk, ja neradīsim bērnus.
-Manuprāt, ja ir stabila ģimene, noteikti vajag bērniņu. Ir tā, ka, jo ilgāk gaida, jo biežāk vēlāk nākas domāt, kāpēc es to neizdarīju jau iepriekš. Es novēlētu katrai ģimenei saskarties ar vecāku laimi, un laikam, kas aiz loga, nav nozīmes. Tas ir jūsu prieks, jūsu ģimene, un tas, kāda tā būs un kāda būs pasaule jums apkārt, ir atkarīgs no jums. Nav arī jāgaida rīt parīt, kad beidzot būs īstais laiks, jo vienmēr gribas, lai tavi dzīves apstākļi ir vēl labāki.
-Stāstāt par adrenalīnu, spraigo darba ritmu, kur gūstat atslodzi?
-Vismaz pagaidām savos gados esmu darbaholiķe, un tieši darbs mani uzlādē. Ja kādu brīdi ir mazāka aizņemtība, jūtos garlaikota. Attālināto mācību laikā bija brīdis, kad kā vieslektore mācīju Rīgas Pirmajā medicīna koledžā topošajām māsām dzemdību patoloģiju un ginekoloģiju. Šobrīd arī vadu piecus kvalifikācijas darbus studentēm. Papildus esmu apguvusi ķermeņa kopšanas procedūras – masāžas, un tas man ir kā hobijs. Brīvajos brīžos dažreiz kaut kur aizbraucam ar ģimeni. Man patīk rokdarbi, bet ne klasiskā izpratnē, patīk arvien apgūt ko jaunu, piemēram veidoju konfekšu pušķus. Bet varbūt ar laiku pienāks arī tāds brīdis, kad negribēsies tik daudz laika veltīt darbam.
Foto no I. Grahoļskas personīgā arhīva
Autors: Inese Zone, “Brīvā Daugava”
